Jauniešu viedoklis par apmācībām

Jauniešu iniciatīvu projektu apmācību seminārs notika Rāmavā no 2008. gada 7. līdz 10. februārim. Dažiem semināra dalībniekiem lūdzām pastāstīt, kā viņi jutās apmācību laikā, ko ieguva no apmācībām un vai viņi ir gatavi rakstīt un iesniegt projektus programmā „Jaunatne darbībā”.

Ivars: Seminārs Rāmavā bija mans trešais seminārs, kopš esmu iesaistījies jaunatnes organizācijās. Darbojoties jaunatnes lietu jomā, ik pa laikam ir nepieciešami šādi semināri, lai paplašinātu redzesloku, uzzinātu citu jauniešu pieredzi un, protams, iegūtu jaunus draugus un iespējamos sadarbības partnerus. Uzskats par potenciālo sadarbības partneru iegūšanu šādos semināros agrāk man bija diezgan skeptisks, jo šķita, ka pēc pāris dienu kopā būšanas visi izklīst katrs uz savu pusi un par kopīgu projektu rakstīšanu nevar būt ne runas.

Bet pēc šī semināra esmu sadarbojies ar dažiem jauniegūtajiem kolēģiem. Visspilgtākā sadarbība man bijusi ar divām vājdzirdīgām meitenēm – Dainu un Irīnu –, kuras esmu uzaicinājis sniegt koncertu Mākslas dienās Rēzeknē. Kad pirmo reizi ieraudzīju, kā vājdzirdīgi jaunieši dzied, izmantojot žestu valodu, es tajā iemīlējos acumirklī. Tas ir kaut kas fantastisks, tieši tāpēc vēlējos to parādīt arī Rēzeknes jauniešiem. Pirms šī semināra nemaz nenojautu, ka ir arī tāds dziedāšanas veids. Semināra laikā atklāju vēl vienu burvīgu pasauli. Vairākas dienas pēc semināra manī valdīja pārdomu gars. Apzinādamies to, kas dažiem, mums blakus esošiem, jauniešiem ir atņemts, pārvērtēju to, kas mums, pārējiem, ir dots un kā mēs to izmantojam.

Šis seminārs bija ļoti krāsains un iespaidiem bagāts, un, manuprāt, tas bija vienreizīgi, ka šīs divas fantastiskās vājdzirdīgās meitenes bija kopā ar mums, sniedzot mums neatkārtojamu pieredzi un lieku reizi atgādinot, ka mums apkārt ir arī šādi jaunieši, ko, iespējams, ikdienā mēs nereti piemirstam.

Daina: Seminārs tomēr bija visai nogurdinošs, četras dienas pēc kārtas no rīta līdz vakaram bija jākoncentrējas, lai izprastu visu. Vienubrīd uznāca neliels stress, jo pārsvarā dzīvojām telpās (ārā izgājām uz īsu brīdi, reizi dienā), turklāt apkārt sveši dzirdīgie cilvēki. Tad sāku saprast, kāpēc, piemēram, šovā “Talantu fabrika” cilvēkiem radās konflikti, jo tas taču nav normāli – visu dienu pavadīt četrās sienās. Tomēr jāatzīst, ka visi jaunieši bija pretimnākoši un sirsnīgi. Dažus interesēja zīmju valoda. Aicināja mūs piedalīties savos projektos. Kompānija mums bija brīnišķīga, un tas palīdzēja pārvarēt grūtības un izturēt līdz galam.

Semināra vadītāji ļoti labi visu izskaidroja, liels paldies viņiem par pacietību un zināšanām, kuras ieguvām šajā seminārā. Un, protams, paldies arī Nedzirdīgo jauniešu organizācijas prezidentam Ivaram Kalniņam, kas piedāvāja mums šo iespēju – piedalīties šajā jauniešu iniciatīvu projektu seminārā. Šajās četrās dienās patiešām ieguvām ļoti noderīgu informāciju un prasmes, kuras palīdzēs turpmāk, strādājot arī savā tiešajā darbā.

Irīna: Uz semināru bija pieteikušies aptuveni simts jaunieši no dažādiem Latvijas reģioniem, bet tajā piedalījās tikai divdesmit. Rāmavas muiža atrodas ļoti skaistā vietā, un muižas gaisotne rada senatnīguma noskaņu.

Kopumā bijām apmierināti ar apmācību norisi. Katram jaunietim bija savs mērķis un ideja. Galvenais, mēs mācījāmies, kā savu ieceri iekļaut, parādīt projektā. Vairāk vajag darīt, nevis runāt. Mums ar Dainu radās kāda ideja, un mēs ceram, ka to izdosies īstenot. Protams, reizēm trūkst pārliecības par savu varēšanu, jo to nekad neesam darījušas, bet ir vēlēšanās pamēģināt, ko vispār nozīmē strādāt projekta sagatavošanā un realizācijā. Seminārs mums deva pozitīvas ierosmes, pārliecību, zināšanas un drosmi rīkoties, lai ietu pretī savam mērķim. Mums bija ļoti labi nodarbību vadītāji. Izpalīdzīgi un saprotoši.

Jāatzīst, ka nevienam tur nebija viegli, it īpaši sākumā: viss likās tik sarežģīti un nesaprotami. Ne tikai mums, bet arī pārējiem gribējās pat visu mest pie malas. Kāda meitene tā arī izdarīja. Tomēr grupu vadītāji prata mūs pārliecināt, ka beigu beigās viss būs labi. Tā arī bija, paldies viņiem!

Agnese: Seminārs visnotaļ paplašināja redzesloku, atraisīja iesnaudušos emociju un rakstura īpašību krājumus, deva pozitīvu stimulu komunicēt un mācīties to darīt, izvērtēt savas varēšanas robežas un iedrošināja nekautrēties padarīt vidi ap sevi labāku. Pirmo reizi piedzīvoju tik intensīvu darbu gan ar apkārtējiem gan ar sevi, kurā izpaudās tik daudz prieka, dusmu, neizpratnes, pārsteiguma, bezspēka, enerģijas, radošuma un arī reakcijas dažnedažādās situācijās strādājot komandā, kurās dažkārt bija pat grūti pazīt sevi vai tiešām tā esmu es, kas tā dara un runā. Apzinājos, ka man bija īpašības, kuras man traucēja, piemēram, nekad nebiju domājusi, ka tik daudz spēka izlietoju klusējot, kaut gan ir ko teikt.

Pēc semināra vēl ilgu laiku valdīja tāds radošais pacēlums, ka šķita var apgriezt pasauli kājām gaisā. Brīnišķīgi bija arī cilvēki, kuriem bija viens mērķis (projekts), bet kuri kā personības bija ļoti dažādi. Tika dota iespēja analizēt savas kļūdas un mācīties no citu pieļautajām. Seminārā piedalījās arī divas vājdzirdīgas meitenes, kuras varbūt pat nenojaušot bija kā otrs trenerīšu pāris. Vismaz es no viņām iemācījos vairāk klausīties ar acīm un sapratu, ka saskarsmes iespēju amplitūda starp cilvēkiem ar dažādiem maņu ierobežojumiem un tādiem, kuriem to nav, ir pat vēl plašāka nekā varētu šķist. Noteikti kādreiz gribētu iemācīties zīmju valodu. Arī trenerīšu dotie uzdevumi lika intensīvāk darboties kādai maņai, ja kāda cita vai pat visas citas nav iespējamas. Jo ir taču tik fantastiski iemācīties redzēt ar rokām, dzirdēt ar acīm un vēl ar kādu tikai un vienīgi sesto maņu saprast, ka pa labi stāv cilvēks, kurš ir garāks, bet pa kreisi – īsāks.