Jānis Slovākijā

Otrdiena, 2006. gada 5. septembrī 9:26
Atbraucu 4:00 no rīta, un viss ir kārtībā. Tagad vairāk nerakstīšu, jo nav pieklājīgi cilvēkus atstāt bez uzraudzības.

Trešdiena, 2006. gada 6. septembrī 18:00

Čau, nevaru daudz rakstīt, jo pašlaik sēžu interneta kafejnīcā (jauniešu centra datori ir nojūgušies).

Varu droši apgalvot ka atbraukšana bija interesanta. Pēc tam, kad izkāpu no lidmašīnas, satiku čehu un slovāku. Iekāpām busā uz pilsētu, un uzzināju pa ceļam, ka slovāks dodas uz pilsētu, kas ir tālāk par Stara Ļubovnu. Kopēji noskaidrojām autobusa laikus un 20:00 abi izbraucām uz Preshovu. Pēc 8 stundu kratīšanās (traks šoferis + vecs buss + Slovākijas kalni un līkumi) nonācu tur, kur vajag, un sapratu, ka cilvēki Slovākijā naktīs guļ. Atradu jauniešu centru (pēc 1,5h ilgiem meklējumiem). Biju noguris, tāpēc atradu soliņu uz kura apgulties, un bez miega nosnaudu 1,5 stundas. Pēc tam piecēlos un savajadzējās uz tualeti tāpēc sameklēju tuvējo bāru, kad darīšanas bija nokārtotas, iedomājos, ka varētu no turienes sazvanīt jauniešu centra līderi. Viņa atbrauca man pakaļ un aizveda uz jauniešu centru, iedeva brokastis. Pēc pāris stundām man jau bija slovāku valodas stundas, tā ka izgulēties nepaspēju. Dabūju ievadu pilsētas plānojumā un arī 7400 kronas, kā arī biļetes ēdienam. Vēlāk tiku aizvests uz dzīvokli, kurš atrodas 9 stāvā. Aizvācu iepriekšējās mantas, ieliku savējās, aizgāju uz veikalu, pamācījos slovāku valodu un tad gāju gulēt.

Uzzināju, ka slovāku valodu intensīvi mācīsimies visu septembri. Tad mums būs jāizveido savi interešu klubi un jāvada tie, es varētu mācīt ģitāru, uztaisīt ansambli, vai mācīt latviešu tautas dejas, bet es nezinu, kas īsti viņus interesētu. Pašlaik viss ir viegli, izņemot slovāku valodu. Domāju pievienoties Slovākijas nacionālajam tūrisma klubam (braukšana ar riteni, slēpošana, kalnos kāpšana- viss, kas man vajadzīgs), bet man ir vajadzīga laba slovāku valoda.

Jau šajā nedēļas nogalē centīšos ceļot pa Slovākiju.

Iebraukšanas seminārs būs no 25.- 29. septembrim.

Francūzis ir normāls džeks, sportisks. Jau sadomājām no rītiem kopā skriet, tā kā es atgriezīšos labākā formā, nekā aizbraucu.

Šoreiz tas būs viss.

Pirmdiena, 2006. gada 11. septembrī 10:52

Čau! Tātad, esmu pārvarējis pirmās nepatikšanas ar slovāku valodu, un tagad izskatās, ka iemācīšos to diezgan ātri, ja vien mācīšos. Esmu jau iestājies Slovāku tūrisma klubā, un šajā nedēļas nogalē piedalījos divās akcijās. Pirmā bija izbrauciens ar riteņiem uz kaut kādu vietu, kuras nosaukumu nezinu, bet tie bija 25km pret kalnu. Tad mēs pacepām desiņas, pasmējāmies par to, kā slovāki mēģina runāt krieviski (viņi nemāk) un tad devāmies atpakaļ. Kā iespējams nojaust, ceļš atpakaļ bija ātrāks. Maksimālais ātrums bija 60 km/h . Bet vidēji maucām uz 40- 50 km/h. Man patika.

Bet vakardien jau biju Tatros, Polijas pusē. Sakarā ar šo pārgājienu nācās iztērēt 36 Ls par normāliem apaviem staigāšanai kalnos. Kā izrādās, tie ir arī ir labi ziemas apavi, tā, ka ieguldījums ir labs. Internetā var apskatīt virsotni, kurā biju (Giewont, 1894 m, bet otras virsotnes nosaukumu es nevaru atcerēties, tā bija 2005 m, un tas ir mans rekords). Vēlāk atsūtīšu bildes, kuras tagad man vēl nav pieejamas, bet tur ir skaisti. Arī diena bija padevusies- saule spīdēja un bija tikai daži mākonīši. 1.oktobrī mēs dosimies uz kādu citu virsotni (ap 1700 m), bet šoreiz jau Slovākijas pusē. Būtībā, ja uztur normālu iešanas  tempu, tad tas ir normāls izturības pārbaudījums. Tur ir ierīkotas takas, salikti akmeņi kā trepes, un tas ļoti atvieglo kāpšanu. Es pamēģināju kāpt augšā blakus takai, un tas paņēma divreiz vairāk spēku, lai noturētu pēdu taisnu.

Ar ēšanu ir tā. Var normāli un lēti ēst - pusdienas ēdam restorānos, ap 1,5 Ls katru dienu, bet es mēģināšu atrast kādu vēl lētāku alternatīvu. Viņiem ir kaut kas līdzīgs T- mārketam, kā arī Optima līnija.

Rīti pašlaik ir ļoti auksti, bet dienā paliek siltāks. Stāsta, ka ziemas te ir normālas, dažreiz pat līdz -30´C. Pašlaik viss tā pat kā Latvijā. Te ir dažas izklaides, kuras ir pieejamas tikai ziemā, tāpēc es no ziemas nebaidos, es to gaidu.

Pirmdiena, 2006. gada 18. septembrī 11:00

Čau! Šī nedēļas nogale bija diezgan interesanta, tātad...

Tā kā piektdiena visai Slovākijai bija brīvdiena, arī mums brīvprātīgajiem, es nolēmu apmeklēt vietu, ko vietējie dēvē par Slovensky raj (Slovāku paradīze). Biju nolēmis uzturēties tur līdz svētdienai, tāpēc, jau iepriekšējā dienā sapirku pārtiku, kā man likās, pietiekami daudz.

Piektdienas rītā jau 7:00stāvēju benzīntankā mēģinādams stopēt. Biju nobijies, jo nezināju, kā Slovākijā ar stopēšanu un vai vispār kaut kur tikšu ar savām paunām. Bija ļoti maz mašīnu, kas brauca, un vēl mazāk, kas apstājās benzīntankā, bet tikai viena, kura pēc 20 min gaidīšanas brauca vajadzīgajā virzienā. Ar šo un vēl vienu stopu tiku līdz Popradai. Tad man vajadzēja uz Spiska Nova Ves. Atkal stāvēju benzīntankā un stopēju ar savu nodeldēto frāzi: 'Kde vi idete? Je to v to storonu?' Paveicās, viens bija uz to pusi.

Tie, kuri paņēma, bija dēls ar savu māti. Pa vidu tur bija kaut kāds bezsakars, kurā varēja saprast, ka 'ābols no ābeles tālu nekrīt'- abi bija bezgala spītīgi kaut kādā man neizprotamā jautājumā.

Tad viņi paņēma vēl divus stopētājus, kuri, izrādās, arī bija no Stara Lubovnas. Viņi bija klinšu kāpēji, kuri devās kāpt klintīs. Tajā brīdī man notika mērķa maiņa, un es devos tur, kur viņi. Tad es pastaigājos kopā  ar viņiem līdz klintīm, bet izrādās, ka sagatavošanās process kāpšanai ir gaužām ilgs. Un man kā skatītājam palika neinteresanti. Devos projām. Gāju gar lielākajām pilsdrupām Viduseiropā, pa pilnam tūristu, bet neaizgāju apskatīties – neinteresēja.

Aizstopoju līdz vietai, kas atrodas 8 km no Hrabusices (ciemata pie Slovāku paradīzes Z- daļas). Nolēmu, ka šeit varu aiziet arī ar kājām, un gāju. Ceļš šaurs, mašīnas brauc reti, tās pašas neņem. Bet tad viena apstājās. Tās bija divas ticīgās. Tiklīdz iekāpu, tā sāka sludināt. Dialogu- monologu neatstāstīšu. Aizveda mani līdz Hrabusicei. Tur es apmeklēju vietējo Info biroju, paņēmu māksliniecisku  karti (netopogrāfisku), un devos uz Slovāku paradīzi.

Gāju pa populārāko taku gar upi, bet nebija gaidītā  momenta. Tikai un vienīgi meži. Man teica, ka Dienvidu un Ziemeļu daļas esot tās interesantākās, bet arī tās bija garlaicīgas. Uzkāpu līdz laukumam vienā no kalniem, ko sauc par Klaashtorisko. Tur bija kempings. Tā kā bija jau plkst. 17:30, nolēmu šeit palikt pa nakti, jo jau 20:00 ir tumšs. Uzvilku garās bikses, bet sasvīdušo kreklu nomainīt nevarēju, jo nebiju paņēmis līdzi rezerves. Dabūju pieredzi. Paēdu savu silto ēdienu, kuru biju uzsildījis ar muguru. Un tad sāku mazliet uztraukties...

Problēma - KUR GULĒT? Gāju, taujāju par iespējām, nekā. Jau apsvēru alternatīvas gulēt uz siena (tur bija tādas čupiņas samestas), bet tad apvaicājos vienā būdā, kurā bija daudz iemītnieku.. Sāku runāties ar vienu no būdas iemītniecēm (drausmīgā slovāku valodā) un noskaidroju, ka varēšu gulēt mazā estrādītē uz dēļiem, zem jumta (bija paklājiņš un guļammaiss, tā, ka biju priecīgs). Tad tiku uzaicināts ieturēt vakariņas pie ugunskura kopā ar visiem būdas iemītniekiem. Aizgāju, dabūju gulašu (zupas versija), maizi un vīnu. Gribēja vēl iesmērēt Sļivovicu (nacionālais dzēriens 40%), bet es turējos pretī. Nosauca mani vēl par 'inteliģentu'.

Vēlāk noskaidrojās, ka tie ir vēstures fakultātes studenti ar saviem profesoriem. Viņi te nāk atpūsties katru gadu pirms mācību gada sākuma. Viņi arī tur  atjauno klosteri. Pēc šādām tādām sarunām, viņi nolēma, ka atļaus man gulēt viņu būdā.

Aizgāju gulēt un pamodos ap 5:45, ātri apģērbos un skrēju skatīties saullēktu (tiku brīdināts, ka ir baigi labais). Bet čuš – Austrumu pusē koki. Toties varēja redzēt Tatru siluetu (Rietumu pusē) un dzirdēt vilcienu kaut kur tālumā.

Aizčāpoju gulēt un piecēlos 9:00. Atkal tiku paēdināts ar maizītēm, padzirdināts ar tēju. Un tad es devos 1,5 stundu pārgājienā uz Podlesoku. Tur atpūtos, un... Kaut kas neiespējams, dzirdu latviešu valodu. Ir, trīs latvieši, kuri pavada pēdējo dienu Slovākijā. Viņi paprasīja ceļu, es parādīju un turpināju atpūsties. Pēc kāda laika aizgāju pa to pašu taku. Mans temps vienmēr ir kādi 130% no tā tempa, kurš ir citiem. Un saprotams, ka pēc kādām 45 min es šos panāku. Pievienojos. Izstaigājām divus ūdenskritumus, bet tie bija bez ūdens (jāatnāk vēlreiz pavasarī). Noskaidroju, ka latvieši ir ar mašīnu un mani var paraut līdz vietai, kas ir 30 km no Stara Ļubovnas.

Pēc 7h kāpelēšanas botas ir nenormāli slapjas un pēdas peld sviedros. Bet tad jau ir 17:30 un mēs dodamies ceļā ar mašīnu. Kad izlaida mani benzīntankā, atdeva piecas bundžas ar tūristu brokastīm (negrib vest atpakaļ uz Latviju). Tad es sāku stopēšanu, bet diezgan neveiksmīgi. Nopirku Snikerus un atsāku stopēšanu. Apvaicājos vienam vadītājam un uzzināju, ka šis brauc uz St. Ļubovnas pusi, bet tikai kādus 13 km. No sākuma domāju, ka nekā, bet tad sapratu, ka neko labāku arī nedabūšu. Sēdos iekšā.

Pēc pāris standarta jautājumiem, viņi pateica, ka es varēšot dabūt autobusu tajā vietā kur mani izlaidīs. Bet braucam un redzam- vilciens uz Stara Ļubovnu. Apdzenam, un pēc pāris minūtēm mani izlaiž pie stacijas. Skrienu iekšā nopērku biļeti un tur jau arī piebrauc vilciens- lecu iekšā. Pēc 20 minūtēm esmu Stara Ļubovnā, aizčāpoju līdz dzīvoklim, nomazgājos, paēdu un liekos gulēt- esmu nenormāli noguris no visas šīs staigāšanas.

Secinājumi:

Ja man nebūtu iedots ēdiens, man nepietiktu;
Nākamajā ceļojumā jādabū telts;
Cilvēki atsaucīgi;
Iztērēju tikai 6 Ls;
Viss notika vienkārši perfekti;
Slovāki vēl arvien nespēj atšķirt Latviju no Lietuvas. Es pasaku, ka esmu no Latvijas, bet viņi uzreiz – „Aa, z Ljitvi”. Tad viņi mēģina tev ieskaidrot, ka Latvija slovāku valodā ir Ljitva, bet tad tu viņiem paprasi, kā viņi sauc Lietuvu un tad pār viņiem nāk “abloms”.

Piektdiena, 2006. gada 22. septembrī 10:55

Čau, tev ir taisnība. Pašreiz es tikai ceļoju un visādi citādi labi pavadu laiku. Mums ir Slovāku valodas stundas (3h dienā) un nekādi pienākumi vēl netiek uzlikti. Viss sāksies tikai oktobrī. Man jau pateica, ka es palīdzēšu mācīt angļu valodu, un ja gribēšu varēšu pievienoties arī citiem interešu klubiem.

Jāatzīstas, ka manu Krievu valodas priekšzināšanu dēļ es jau tagad ar vietējiem runāju draņķīgā Slovāku valodā. Viņi mani saprot, es viņus saprotu, ja viņi runā lēnām un ne vietējā dialektā.

Pirmdiena, 2006. gada 23.oktobrī 10:34

Čau,  atkal reportāža no Slovākijas par nedēļas nogali. Tātad, biju EVA (ex volunteers association) rīkotā EVS brīvprātīgo kopā sanākšanā. Pasākuma norisinājās no 20. līdz 22. oktobrim. Nebija pārāk interesanti, bet…

Piektdien aizbraucu uz Terchovu un tur sastapu jau redzētus un arī neredzētus brīvprātīgos. Notika oficiālā iepazīstināšana un tur bija tādi uzdevumi. Uzzīmēt savu seju, turot papīru uz galvas, kā arī pastāstīt par trim lietām, kas tevi dara laimīgu. Portrets bija apbrīnojams – tas bija tik labs, kas es pat nespēju noticēt, ka to esmu zīmējis es. Es nebūtu spējīgs to uzzīmēt labāk, ja es būtu redzējis, ko zīmēju (pašam prieks, un mute smaida). Un tad par tām trim lietām – visi sauc kaut kādas tipiskās lietas, un tad ir mana kārta, un es saku: „Saprast, apzināties un just”. Un visiem acis uz kātiņiem – ko? Tad es biju tik labs un atkārtoju vēlreiz, un izrādījās, ka vaina nav manā izrunā, bet gan informācijā, ko tā nes – tas nav īsti tipiski.

Pēc tam notika kaut kādas sarunas, bet es aizgāju gulēt, jo ap 00:30 man parasti nāk miegs.

Nākamajā dienā mums bija paredzēta kāpšana kalnos (svētlaime). Gājām pa takām, apkārt viss kā ar zeltu nobērts – to es saucu par rudens sindromu dabā. Tiešām skaisti. Tad mēs nonācām līdz punktam, kur visiem vajadzēja sadalīties divās grupās – vidējās grūtības pakāpes kāpiens uz mazo kalnu un grūtais kāpiens uz lielo kalnu (vieglā kāpiena ceļotāji palika hotelī, lai veiktu mazu aplīti bez lielām augstuma izmaiņām).

Uz grūto kāpienu pieteicās pieci (ieskaitot mani) plus viens no līderiem. Ejam un ejam, bet man gribas iet ātrāk. Nu tad es arī eju ātrāk. Pēc kāda laiciņa apstājos, lai pagaidītu pārējos. Tad es piedāvāju vienam čomam kāpt ar mani vienā tempā, bet pārējiem pateicu, ka gaidīsim virsotnē. Kāpju, kāpju, un jūtos pamatīgi noguris, paskatos uz Martinu – redzu, ka šamējais ir labā fiziskā formā, no manis neatkāpjas ne soli. Tad mēs drusciņ apstājāmies, lai atpūstos. Pēc tam Martins pārņēma vadību un…. Ja es gāju ātri, tad viņš skrēja. Un man nācās vilkties viņam pakaļ. Kaut kas nenormāls, šitāds temps, man li8kās, ak tūlīt atslēgšos, bet šis tik močī!

Pa ceļam bija kritums apmēram 2m, kur kāpj lejā ar ķēžu palīdzību. Mums priekšā bija divas sievietes, kuras neatbildēja uz manu lūgumu palaist garām. Tad es izdomāju, ka nolēkšu tos divus metrus uz placīti lejā. Lecu arī, bet, negribēdams uzgrūsties virsū vienai no sievietēm, atliecos drusciņ atpakaļ, bet par daudz…. Tad sekoja viens metrs sāniskais kūlenis un divi metri šļūkšanas (kā teica Martins – spaidermena pozā). Nekas nopietns nebija noticis, tāpēc uzreiz turpinājām ceļu. Šajā situācijā izpaužas tas, ka es būšu tā sauktais „agresīvais šoferis”, kuru tracina lēnie braucēji. Vēlāk ar Martinu sapratām – šaize, es krītu, bet viņš pat neiedomājās to skatu nofotografēt! Pēc piecās minūtēm bijām virsotnē. Paredzētais laiks līdz virsotnei bija ap 1h 15min, bet mēs to izdarījām krietni ātrāk, pašiem pēc tam tāda laba sajūta bija.

Nākamajā rītā mēs paēdām, aizpildījām šādas tādas formas un braucām projām. Ceļš kā ceļš – nekā ļoti interesanta. Šajā dienā es divas reizes nokavēju paredzēto transporta līdzekli – pirmo reizi kolektīvi, otro reizi individuāli.

Jānis