Izzināt sevi Rumānijā

Kad Latvijas Nacionālā aģentūra palūdza uzrakstīt rakstu par manu Eiropas brīvprātīgā darba (EBD) projektu, bija pagājis jau diezgan ilgs laiks kopš projekta beigām. Šobrīd, rakstot šo rakstu, diezgan grūti izšķirt, kas no visa mana Rumānijas perioda pieder pie EBD projekta un kas ne, bet patiesībā jau viss ir saistīts.

Lai gan esmu nodzīvojusi Rumānijā gandrīz divus gadus, atturos no jautājumiem „Ko es zinu par Rumāniju? Un kāda ir rumāņu kultūra?”, bet varu pastāstīt, kāpēc ir vērts veikt Eiropas brīvprātīgā darba projektu un ko caur to var iegūt, ja cilvēks ir atvērts pārmaiņām sevī un sev apkārt.

Kad man jautā par Rumāniju un to, cik ļoti tā atšķiras no Latvijas, parasti izvairos atbildēt uz šo jautājumu. Es varu pastāstīt, ko tur daru, kas mani tur saista, bet ne to – kāda ir Rumānija. Nodzīvojot 19 gadus Latvijā, es joprojām nespēju definēt un aprakstīt Latviju, varu vienīgi nedaudz pastāstīt par to vidi Latvijā, no kuras nāku. Tāpat ir ar Rumāniju.

To, ka mūsos mājo nemitīga pretestība pret lietām, kas tādejādi ir mums apkārt un kas ienāk mūsu dzīvē, esmu sapratusi šo gandrīz divu gadu laikā. Esmu arī secinājusi, ka vienīgais risinājums ir nemitīgo pārmaiņu pieņemšana, kas gan laikam arī ir tas grūtākais solis.

Pirms izvēlējos veikt EBD projektu, biju diezgan stingri nolēmusi, ka manam projektam ir jābūt ciešā saistībā ar to, ko esmu jau darījusi Latvijā, un ka tas būs vēl viens solis manai attīstībai saistībā ar jaunatnes darbinieka darbu un starpkultūru izglītību. Manu interesi piesaistīja projekts „Get involved 4 youth”. Ja man tagad jautātu, kāpēc tieši šis projekts, es nevarētu atbildēt, bet jau kopš brīža, kad izlasīju projekta aprakstu, zināju, ka tas ir MANS projekts. Sauciet to par sieviešu intuīciju vai vienkārši stūrgalvību, bet bija skaidrs, ka vēlos tieši šo projektu.

Mana stūrgalvība nepalika bez sekām, laika posmā no 2005. gada līdz 2006. gadam es nomainīju divas nosūtītājorganizācijas un projekts tika iesniegts četras reizes, līdz beidzot tas tika apstiprināts Latvijas Nacionālajā aģentūrā kā vienpusējā finansējuma projekts.

Bez četriem projekta iesniegšanas termiņiem un divām nosūtītājorganizācijām šajā laika posmā paspēju aizbraukt uz Rumāniju un padarboties manā nākotnes uzņēmējorganizācijā. Tas laikam man deva spēku savā ziņā iet cauri tam procesam, kas bija saistīts ar projekta iesniegšanu NA.

Projekts „Get involved 4 youth” bija saistīts ar darbošanos nevalstiskā organizācijā, kas organizē un vada apmācības jaunatnes darbiniekiem, seminārus, administrē ziņu lapas utt. Es tiku aktīvi iesaistīta visās aktivitātēs, ko veica organizācija. Mani pienākumi organizācijā bija saistīti gan ar ziņu veidošanu ikdienas elektroniskajai ziņu lapai, gan ar starptautisku apmācību un semināru plānošanu un organizēšanu. Piedalījos arī organizācijas aktivitātes, kas tika veidotas nacionālajā un vietējā līmenī. Strādājot ar vietēja līmeņa aktivitātēm es pirmo reizi iepazinos ar Open Space Tehnology (OST) metodi, kas joprojām turpina mani pārsteigt ar rezultātiem, kas caur to tiek sasniegti. Vienu vārdu sakot, garlaicīgi man projekta laikā nebija.

Pirms projekta es biju cieši pārliecināta, ka mani neskars tādas lietas kā trīs mēnešu krīze, projekta beigu panika un es, protams, esmu attīstījusi savas starpkultūru kompetences pietiekami labā līmenī, tā, ka man nevajadzētu būt problēmām iejusties citā kultūrā. Tomēr projekta laikā es uzzināju daudz ko jaunu par sevi...

Pagāja četri mēneši kopš projekta sākuma, kad es sāku konstanti klausīties Zemfiru un mosties ar domu, ka varbūt tā ideja par gada projektu nemaz nebija tik laba. Varbūt ir jākravā mantas un jādodas atpakaļ, bet tad mazais vīriņš, no otras puses, man iekšā jautā – „Bet kāpēc? Kas ir tas, kas nepatīk? Kāpēc pamest kaut ko nepabeigtu, pat īsti neiesāktu? Ko Tu esi darījusi, lai mainītu to, kas tevi neapmierina?”... Refleksiju par šiem un daudziem līdzīgiem jautājumiem man tajā brīdī bija diezgan daudz.

Es pārdzīvoju šo posmu un arī citus līdzīgus domu uzplūdus, arvien skaidrāk apzinoties, kāpēc es izvēlējos veikt EBD projektu un ko es no tā vēlos gūt. Kas ir tas mērķis, uz kuru es eju. Lielu paldies man šeit būtu jāsaka arī manai kolēģei, kas atrada laiku uzklausīt manas domas un pārdomas un palīdzēja paskatīties uz lietām no cita redzespunkta.

Tagad, veroties atpakaļ, es noteikti zinu, ka ar to patiesībā bija jāsāk, jāsāk ar atbildi uz jautājumu: „Ko es vēlos sasniegt un iegūt savā attīstībā no EBD? un Ko es varu dot EBD?” Tas, ka EBD būs ieguvums manā personīgajā attīstībā, bija skaidrs jau kopš idejas par EBD veikšanu, bet kā un kādam ir jābūt manam ieguldījumam, lai patiesi būtu rezultāts, un kāds tad ir tas rezultāts, ko es vēlos redzēt pēc EBD – šie jautājumi radās vēlāk.

Projekts beidzās 2007. gada martā un es paliku savā uzņēmējorganizācijā, vēl uz četriem mēnešiem pagarinot savu projektu. Jo tuvāk nāca doma, ka man ir jābrauc atpakaļ uz LV, jo lielāks un skaļāks jautājums manā galvā bija – KO TĀLĀK?, KO ES TĀLĀK GRIBU DARĪT?

Mana uzņēmējorganizācija saprata šo situāciju, un tā nu ir sanācis, ka es esmu palikusi Rumānijā uz nenoteiktu laiku, darot to, kas man rada prieku un gandarījuma sajūtu sirdī.

EBD ienesa manā dzīvē daudz pārmaiņu, ne visas plānotas un līdz galam saprastas, bet viena no galvenajam lietām, ko es sapratu, ir tas, ka, iemācoties pieņemt šīs pārmaiņas un esot gataviem tām, ir iespēja sasniegt to, ko vēlies.

Zane