Izbaudot filmu festivālu un Grieķiju

Eiropas Brīvprātīgais darbs – tas nav tā, kā tas izklausās. Zem tā ir paslēpts daudz kas vairāk. Varētu šķist, kam gan ir vajadzīgs brīvprātīgais darbs bez atalgojuma! Tomēr viennozīmīgi varu teikt, ka tajā ir daudz vairāk plusu nekā mīnusu. Gribētos pat teikt, ka mīnusu nav. Iespēja doties uz kādu no Eiropas valstīm, apgūt patiesi noderīgu pieredzi un komunicēt starptautiskā gaisotnē – tas ir jāizmanto ikvienam!

Un tagad nedaudz sīkāk par manu Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD). Galvenā projekta ideja bija piedalīties filmu festivāla organizēšanā, kas beigu beigās vairāk izvērtās par filmu festivāla izbaudīšanu. Kopā projektā piedalījās piecas valstis: Latvija, Spānija, Igaunija, Francija un Polija – no katras valsts bija pieci cilvēki. No Latvijas Es (Vilnis), Ēriks, Ģirts, Justīne, Asnate. Jau no paša sākuma sapratu, ka šis nebūs tipisks EBD projekts, jo bijām vesela grupa – tas vairāk līdzinājās jauniešu apmaiņai divu mēnešu garumā.

Jau pašā sākumā, ierodoties Grieķijā, Thessaloniki lidostā saskārāmies ar grieķu viesmīlību, radošo pieeju organizatoriskajiem procesiem un mierīgo attieksmi pret dzīvi. Lidostā ielidojām kopā ar Francijas grupu, kurus satikām Prāgas lidostā. Ar Francijas grupu visa EBD projekta laikā pavadījām visvairāk laika – gan izklaidējoties, gan strādājot, gan sportojot, gan dzīvojot. Viesnīcā, kura turpmākos divus mēnešus bija mūsu mājas, iebraucām naktī. Fakts, ka dzīvosim viesnīcā mani pārsteidza vēl esot Latvijā – tas nepavisam nav tipiski Eiropas Brīvprātīgajam darbam, bet dzīvošana tur nelika vilties. Pirmās dienas pagāja iepazīstoties ar apkārti un cilvēkiem, maksimāli komunicējot, meklējot bezvadu internetu, un sagaidot citas grupas.

Pēc pāris dienām devāmies uz „Iebraukšanas” apmācību kursu, kas notika patiesi neaizmirstamā vietā – kalna galā – viesnīcā, visapkārt bija redzami tikai kalni, debesis, meži. Apmācībās ieguvām daudz noderīga turpmākajam EBD periodam, daudziem šis seminārs palīdzēja saprast kur īsti viņi ir nonākuši, ar ko saskarsies un kāda ir viņu loma projektā. Pēc trīs dienu ilgām apmācībām (diskusijas, aktivitātes, pasākumi vakaros, jautrība, informācija), mūs pilnīgi noteikti varēja saukt par grupu jeb komandu. Tālākais posms bija mūsu pašu ziņā, ko mēs iegūsim, ko zaudēsim, ko sapratīsim, ko paveiksim!

Atgriežoties atpakaļ pilsētā sākās mūsu ikdienas dzīve, kas praktiski nemainījās visa projekta laikā. No rīta ar lielām mokām cēlāmies, lai paspētu uz brokastīm blakus esošajā „Baznīcas skolā”. Pēc brokastīm devāmies iekarot pilsētu. Sākuma periodā uzdevums bija iemācīties nepazust, lai filmu festivāla laikā nebūtu problēmas ar lokācijas vietas noteikšanu. Pēc laika pavadīšanas pilsētā bija pienācis jau pusdienošanas laiks, devāmies uz vietējo universitāti, kur pusdienoja tūkstošiem pilsētas studentu.

Ar ēdienu piedzīvojumi bija diezgan daudz, piemēram, pusdienās bija rīsu-spinātu putra. Pēc pusdienām varējām izvēlēties: doties atpakaļ uz pilsētu, doties uz uzņēmējorganizācijas „Kids in action” ofisu, vai doties atpakaļ uz viesnīcu. Vēlāk parādījās vēl ceturtā iespēja – doties vērot vietējos nemierus/protestus, bet par to nedaudz vēlāk. Pēc „smagās un nogurdinošās” dienas devāmies vakariņās. Un pēc vakariņām sākās īstā EBD dzīve – pasākumi, ciemošanās pie citiem Eiropas brīvprātīgajiem, neskaitāmie pasākumi viesnīcā, kas vairumā gadījumu beidzās ar viesnīcas administrācijas centieniem panākt klusumu. Sākumā katru vakaru notika kāds pasākums, beigu periodā gan nedaudz pierimām.

Tad pienāca ilgi gaidītais filmu festivāls, par kuru biju dzirdējis tik daudz, es biju nodaļā, kas nodrošināja komunikāciju starp viesiem, veicināja jaunu kontaktu rašanos režisoriem un aktieriem. Biju apņēmies 10 dienas strādāt no rīta līdz vakaram. Pirmajā darba dienā kā kārtīgs darbinieks devos uz savu nodaļu, lai savam nodaļas koordinatoram palīdzētu darbos. Tajā dienā gan nebiju īsti nepieciešams. Nākamajā dienā ar jaunu sparu devos uz darbu. Šajā dienā biju noderīgs – aiznesu trīs galdus no punkta A uz punktu B un iepazinos ar citiem vietējiem brīvprātīgajiem no Grieķijas. Šajā dienā, neskatoties uz maniem centieniem paveikt kādu labu darbu, viss beidzās ar novēlējumu, lai izbaudu filmu festivālu un skatos filmas.

Nākamā diena īpaši neatšķīrās no pārējām divām – skatījos filmas un dzēru kafiju. Lēnām sapratu, ka šajā festivālā ir tik daudz vietējo brīvprātīgo, ka nodaļām nav tik daudz darbu lai nodarbinātu vēl mūs 25 cilvēkus no piecām Eiropas valstīm. Daudziem no mūsu grupas, kas bija ļoti cieši saistīti ar kino, bija sāpīgs trieciens, ka viņiem nebūs iespēja pilnvērtīgi strādāt filmu festivālā. Puse no grupas, tai skaitā mani, to uzņēma visnotaļ pozitīvi – izbaudījām festivālu pilnībā, kā arī mēģinājām pārliecināt par to arī otru grupas daļu. Ak, jā, piemirsu vienu ļoti svarīgu faktu: Vienu dienu kā nodaļas darbinieki es un Džons (Francija) devāmies uz vienu no Grieķu izslavētajām Tavernām – pēc divu stundu uzturēšanās tur - sapratu, ka tik daudz ēdis nebiju jau sen. Un kas nav mazsvarīgi - bezmaksas.

Jau filmu festivāla laikā sapratām, ka nu ir jāķeras klāt kam jaunam – kopā ar uzņēmējorganizāciju nolēmām organizēt ielu festivālu un veidot videofilmu. Es biju grupā kas, nodarbojās ar filmu festivāla organizēšanu. Festivāls bija plānots liels – kas beigās gan nedaudz atšķīrās no mana redzējuma. Mans uzdevums grupā bija risināt tehniskos jautājumus, kas saistīti ar skatuves, skaņas, gaismas tehniku, plānot pasākuma darbības zonu un risināt jautājumus, kas saistīti ar grupas koordinēšanu. Veidojām kopīgas sapulces, diskusijas lai nonāktu pie labākā rezultāta. Kolēģis Ēriks no Latvijas intensīvi strādāja pie grafiti zonas izveides un plānošanas. Pasākums tika plānots 3 dienas pirms mūsu aizbraukšanas.

Pasākuma organizēšana jau bija pašā beigu stadijā, kad negaidīti Grieķijā sākās nemieri. Nedēļas garumā ielās norisinājās sadursmes ar policiju, pilsētā bija jūtama asaru gāze, uz pilsētas centru vairs nebija iespējams nokļūt pa ierasto maršrutu. Bija dienas kad bija slēgta universitāte, vakaros mums ieteica uz pilsētas centru nedoties, ko pārkāpt gan nespējām. Beigu beigās, neskatoties uz visiem šiem atgadījumiem, nolēmām tomēr ielu festivālu rīkot. Pāris dienas vēlāk pēc mūsu apņemšanās festivālu noorganizēt – valdība pieņēma lēmumu „Aizliegt visa veida publiskos pasākumus”.

Pavadot divus mēnešus Grieķijā, varu teikt, ka nenožēloju neko no piedzīvotā, redzētā un iepazītā. Labprāt šajā valstī būtu pavadījis lielāku savu dzīves posmu. Esot Grieķijā apēdu 58. gab. „Pita giross/suflaki” – tas viennozīmīgi bija mans mīļākais ēdiens! Projekta beigās no 25 brīvprātīgajiem palikām tikai 19! Izsaku visdziļāko cieņu organizācijai, kas mūs 25, tai skaitā mani uzņēma – tas viennozīmīgi bija liels pārbaudījums viņiem. Emocijas, pieredze un cits skatījums uz pasauli. Eiropas Brīvprātīgais darbs norūda, iedvesmo, palīdz atklāt daudz jauna par sevi.

Vilnis