Itālijas un mana patiesā seja

Mans ceļojums uz Itāliju sākās vēl četrus gadus pirms kāpu lidmašīnā uz Bari. Jā, tieši tik ilgi es meklēju sev piemērotu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu. Informācijas trūkums un vilšanās par desmitiem tā arī nesagaidītu atbilžu uz manis nosūtītajiem e-pastiem. Vēlme vispirms pabeigt universitāti, neatsaucība no organizācijām gan Latvijā, gan ārpus tās un neziņa, kam īsti vaicāt pareizo atbildi – tas viss uz četriem gadiem aizkavēja manu satikšanos ar savu uzņēmējorganizāciju. Taču beigās tas notika.

Ar vienvirziena biļeti rokās
Te nu es biju – 23 gadus jauna latviete ar ilūziju par sapņu zemi Itāliju un diviem pārbāztiem sarkaniem čemodāniem, pirmo reizi iegādājusies vienvirziena biļeti uz vietu, kur nekad iepriekš nav būts. Daudzi man ir teikuši – drosmīgs lēmums. Man tas toreiz šķita tikai interesanti un likumsakarīgi. Jutu, ka man tur vienkārši jābūt.

Bari lidostā mani sagaidīja itāļu organizācijas LINK prezidents Mino. Viņš bija sagatavojis smieklīgu sarkanu kartona bultu, uz kuras akurāti ar melnu flomāsteru bija rakstīts „LINK”. Kad pēc sešiem mēnešiem mans projekts bija galā un viņš mani aizveda uz turieni, no kurienes paņēmis, proti, uz to pašu Bari lidostu, smieklīgā bulta joprojām mētājās viņa piesmēķētajā mazajā melnajā automašīnā. Cik gan jauniešu apmaiņu un semināru dalībniekus mēs pa šo laiku ar to nebijām sagaidījuši!

LINK savādā komanda
Sagaidījis lidostā, Mino mani veda uz Atamuru – Dienviditālijas mazpilsētu ar 60 000 iedzīvotājiem, par kuras eksistenci pat daudzi itāļi nebija dzirdējuši, vien to, ka tur top Itālijā gardākā maize. Mino visu ceļu skaļi dziedāja un daudz runāja, atstājot pamatīga brīvdomātāja iespaidu, tā viņš dara joprojām.

Drīz es iepazinos ar visu LINK komandu – Lučiju, kura lepojās ar savām grāmatvedes un pavāres dotībām. Viņa bija mana mentore. Tur bija arī Sante – jauns puisis, kurš bija pametis studijas, lai kļūtu par simtprocentīgu LINKieti, neformālās izglītības fanu un šoferi LINK projektu vajadzībām. Un mana kolēģe – 19 gadus jauna brīvprātīgā no Austrijas, vārdā Birgita, kuras galvu rotāja dredi un kura ieradās Altamurā dienu ātrāk, nekā es. Bet mājup nav devusies vēl joprojām, lai gan mūsu projekts beidzās jau pirms gada. Viņa tur tagad strādā.

Tipisks kultūršoks?
Būšu pavisam godīga. Pirmos divus mēnešus man nepatika NEKAS. Organizācijas darbinieki bija pārāk familiāri un savā darba stilā haotiski un neizprotami. Vakariņas ēda pārāk vēlu, bērni skolā vēstures radošajās darbnīcās bija pārāk skaļi; dzīvokļa biedri, citi brīvprātīgie – ar pārāk atšķirīgām interesēm; Altamuras pilsēta – pārāk klusa, mietpilsoniska un provinciāla. Jutos pazudusi Itālijas dienvidu mazpilsētā, par kuras eksistenci pat mani draugi Milānā īsti nenojauta un satraukti brīdināja, ka tuvējā pilsēta Bari taču esot otra bīstamākā Itālijā tūlīt aiz Neapoles...

Vai šāda izrādīsies mana lielā un vienīgā Eiropas Brīvprātīgā darba iespēja, kuru meklēju un gaidīju četrus gadus? Un ko es vispār gaidīju? Kādēļ šurp atbraucu? Man bija tik daudz ideju un entuziasma, bet pēkšņi tas bija kaut kur pazudis.

Toreiz es tā arī nesapratu, kas bija nepareizi. Tagad es to zinu. Ja tu mērķtiecīgi ej uz veikalu pēc saldējuma, bet vitrīnā ir tikai karameles, protams, ka jūties vīlies, lai arī citkārt karameles ir viens no taviem mīļākajiem saldumiem.

Es gribēju radoši strādāt, rakstīt, organizēt, bet man lika mazgāt grīdu. Biju pieradusi ar savu darbu uzrunāt pusi valsts, un pēkšņi biju tikai apskates objekts vietējā pamatskolā, kas skolotājai stundas laikā pasniedz pildspalvu... Vissmagāk bija jauniešu centrā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Par laimi, turp man vajadzēja doties tikai reizi nedēļā, bet arī tas bija pietiekami. Mājup parasti devos skumja, jo pēc tikšanās ar garīgi atpalikušajiem dzīve šķita tik drūma un netaisnīga. Ik dienu cēlos ar domu, ka nu jau gana – es braucu mājās!

Raudot uz trotuāra
Taču pēc mēneša, diviem pienāca diena, kad sapratu – netaisnīga izrādījos tikai un vienīgi es pati... Un visvairāk – pret sevi. Tā bija diena, kad es sirsnīgi raudāju. Jo organizācijas prezidents nolēma nesamierināties un nepadoties ar manu vienaldzību, ko pret projektu pamazām bija radījis mans kultūršoks un no tā izrietošās nesaprašanās. Plaisa starp mani un organizāciju bija izveidojusies jau tik liela, ka pat sasaukt bija grūti, bet LINK prezidents nolēma lēkt.

Kā vēlāk man tika paskaidrots, Mino ir tiešs un reizēm pat skarbs cilvēks, kurš nespēj noskatīties, ja kāds iznieko savu potenciālu, slēpj sveci zem pūra, it īpaši, ja brīvprātīgajam ir tik daudz ko teikt, radīt, un darboties. Taču to es uzzināju tikai vēlāk. Todien viņš uzsāka sarunu – tādu pamatīgu, sapurinošu sarunu uz „visu vai neko”! Viņa runa bija tik nežēlīga, ka nebija ilgi jāgaida, līdz manas asaras signalizēja, ka nu varētu mest mieru. Bet viņš nerimās un turpināja pārmest par nepareizo izturēšanos, kas tika iztulkota pavisam aplam, par iespējām un to neizmantošanu, par sajūtām un komandas garu, kura man toreiz nebija, dievišķo dzīvi mazpilsētā un maniem garajiem nagiem un augstajiem papēžiem, kas viņu ik dienas tracināja. Aizcirtu durvis un turpināju raudāt uz trotuāra. Bet viņš atkal bija klāt. Viņš nelikās mierā. Bija skaidri redzams, ka šai sarunai bija iespējami tikai divi scenāriji – lidmašīna mājup jau nākamajā rītā vai izdevies EBD projekts, kas līdz nepazīšanai izmainīs manu dzīvi? Uzminiet, kurš scenārijs īstenojās?

Kultūra, kas kompromisu nepazīst
Grūti atcerēties, cik asaru todien izlija, taču drīz es atklāju, ka šajā mazajā pilsētā bija tas, ko es nespētu atrast nevienā Eiropas metropolē. Tajā kūsāja pašpietiekamība un pašlepnums, no kā trūkuma sirgst ikviens latvis. Jā, reizēm tā jau robežojās ar aprobežotību un muļķību, taču – ja nekad neesi ko tādu lietojis, pārdozēt nav iespējams. Iespējams tikai uzņemt noderīgas rezerves turpmākajai dzīvei.

Turklāt visi ar mani runāja tikai itāliski. Piesakoties projektam, savā CV biju ierakstījusi, ka man ir itāliešu valodas pamatzināšanas, taču biju smagi kļūdījusies. Vēl mazāk par itāliešu valodas 16 darbības vārdu laikiem es pratu altamurāņu dialektu un itāļu žestu valodu. Tā bija cita pasaule ar trim apgūstamām valodām un stingrām, gadsimtiem iesīkstējušām tradīcijām, ko man vajadzēja apgūt, lai iederētos. Vai arī braukt mājās? Šī kultūra kompromisus nepazīst.

Mācījos gatavot itāļu ēdienus un ēst mājās. Mācījos pusdienot tieši pusdivos un ne sekundi vēlāk. Mācījos uzskatīt pusdienu ēdienreizi par svētu, kas stāv pāri steidzamu lietu kārtošanai un pat vissamilzušāko problēmu risināšanai. Mācījos valodu. Mācījos dzīvi, un to visu – itāliski. Mācījos nezvanīt draugiem, lai apvaicātos, kā klājas, bet vakaros viņus satikt pilsētas centrālajā laukumā starp baznīcu un pieminekli. Mācījos dienviditāļu gadsimtiem pārbaudīto un relaksēto ikdienas vienkāršību un vienveidību. Mācījos izklaidēties, stāvot uz ielas, ēdot picas šķēli un stundām ilgi runājot par ēdienu un neko. Reizēm man bija sajūta, ka zaudēju laiku, ka tas iztek man caur pirkstiem kā smiltis un nepaliek pāri nekas...

Mācoties žonglēt ar bumbiņām un laiku
Par laimi, bija LINK organizētie projekti, kuru realizēšanā iesaistījos – virtuvē, aktivitāšu zālē, loģistikas organizēšanā, dalībnieku rindās, grāmatvedības sakārtošanā, pusdienu galda klāšanā un sarunu uzturēšanā. Jauniešu apmaiņa par cirkus tēmu cilvēkiem ar invaliditāti „IncluSircus” mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, jo sirds siltums valodas barjeru nepazīst. Turklāt bija tik savādi atzīties, ka astoņus gadus jaunās puisis ir spējīgāks par mani un vēlāk pacietīgi mācīties žonglēt un veidot cilvēkpiramīdas 16 gadus jauna franču cirkus skolas audzēkņa pavadībā. Tā pat vairs nebija programmas „Jaunatne darbībā!” daudzinātā vienaudžu izglītība, tas bija pamatīgs „Domā plašāk, skaties tālāk un dzīvo atvērtāk” kurss. Es izturēju.

Vēl tik daudz jāpaspēj
Nevarētu teikt, ka es beidzot pieņēmu Itāliju un Itālija pieņēma mani, taču mēs radām kompromisu, lai varētu sadzīvot atlikušo projekta laiku un pat nedaudz iemīlējām viena otru. Es atmetu ar roku saviem nemitīgajiem jautājumiem par skaidri nodalītiem pienākumiem, mērķiem un darbības sfērām, bet pieņēmu viņu spēles noteikumus – sajūti nākošo vilni un vienkārši mēģini noturēties uz tā līdzās pārējiem!

Drīz es sāku rakstīt jaunus projektus, no kuriem visus (!!!) agrāk vai vēlāk Eiropas Komisija apstiprināja un piešķīra tiem finansējumu. Lielāki un mazāki, pavisam lieli. Es beidzot sajutos noderīga, es beidzot sajutu, ka esmu attīstībā. Un mani atzinīgi novērtēja organizācijas darbinieki. Es apguvu arī grāmatvedības pamatlietas, un jau nākamajā projektā man tika uzticēts atbildīgais biļešu kompensāciju aprēķinu un rēķinu sagatavošanas uzdevums. Tam pievienojās arī projekta vadītāja asistēšana, ekskursijas vadīšana, pasākuma programmas izstrāde un realizēšana. Laiks vairs nebira mazvērtīgi caur pirkstiem kā smiltis. Tas skrēja kā mežonīgs zirgs, katra sekunde bija kļuvusi zelta vērtē, man tik daudz vēl bija jāpaspēj izdarīt...

Nebūs viegli, bet būs interesanti
Bija atlicis vien mēnesis līdz projekta beigām, kad sasniedzu sava projekta „kulmināciju” – no pildspalvas pasniedzējas biju kļuvusi par projekta vadītāja asistenti, grāmatvedi un aktivitāšu vadītāju vienā personā. Cilvēki vairs neredzēja manī brīvprātīgo, bet apzinīgu organizācijas darbinieci, un es par to jutos gandarīta. Jomā, par kuru iepriekš biju tikai dzirdējusi un viesojusies kā dalībniece, pāris mēnešu laikā biju sasniegusi pilotāžu, kas man ļāva stāvēt blakus organizācijas prezidentam un teikt svinīgo atklāšanas uzrunu LINK starptautiskajos projektos. Un vēl – es runāju itāliski. Es rakstīju un runāju itāliski. Pēc sešiem mēnešiem! Vairs nebija iemesla domāt, ka esmu izniekojusi laiku. Biju ieguvusi tik daudz, ka nespēju to visu atstāt savā atmiņu blociņā. Es atgriezos Latvijā nu jau kā SAVAS organizācijas vadītāja.

Biedrībai „RED – Radošu Efektu Darbnīca” ir apritējis vien gads, bet mēs jau esam devuši iespēju doties brīvprātīgajā darbā desmit citiem jauniešiem, noorganizējuši starptautisku apmaiņu par fotogrāfiju, piedalījušies vairākos starptautisko partneru organizētajos projektos. Un man ir prieks par katru jaunieti, kurš mūs atradis, lai paplašinātu savu sajūtu un dzīves pieredzes horizontu. Es arī lepojos ar savu pieredzi un priecājos, ka tā nebija viena pusgadu gara saulaina Itālijas diena, jo ko gan es tagad zinātu teikt topošajiem brīvprātīgajiem, ja pati nebūtu izcīnījusi cīņu ar sevi?

Un baidīties ir tikai labi. Tas nozīmē, ka tu vēl jūti, ka tev nav vienalga, un ka saproti – nebūs viegli. Taču skaidri zini, ka būs interesanti.

Sintija