It is all about choice!

Greems (Graeme) un Zemgales NVO centrs ir vieni no tiem, kuri 8. jūnijā Eiropas Jaunatnes nedēļas Latvijā noslēguma pasākumā saņēma balvu par savu projektu. Tā bija „Tandēma balva” – apliecinājums tam, ka veiksmīgs brīvprātīgā darba projekts nav atkarīgs tikai no uzņēmējorganizācijas vai tikai no paša brīvprātīgā.  Tas, kas nodrošina kādas kopējas lietas izdošanos, ir sadarbība un abpusēja ticība tam, ka viss notiks un viss izdosies. Gadu pavadījis Latvijā (Greems mājās atgriežas augusta sākumā), šim puisim ir ko teikt par paveikto un dzīvi Latvijā.

Caur Norvēģiju uz Latviju

„Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Patiešām strādāt ar viņiem un redzēt, kā viņi caur mūsu būšanu kopā tiek izmainīti. Es melotu, ja teiktu, ka uz Latviju izvēlējos braukt tādēļ, ka jau iepriekš zināju, ka tā ir skaista valsts vai tādēļ, ka ļoti gribēju ziedot savu laiku un enerģiju sabiedrības labā. Protams, mani saista darbs ar cilvēkiem, bet sākotnējais iemesls manai nokļūšanai šeit bija pavisam cits – mēs kopā ar draugiem no Latvijas bijām izveidojuši mūzikas grupu „Soul Cage” (mūsu mūziku šobrīd var atrast portālā draugiem.lv) , un es gribēju turpināt iesākto. Eiropas Brīvprātīgais darbs bija ļoti piemērota iespēja gan piesaistīt finansējumu un tādējādi nodrošināt, ka vismaz daļa manu izdevumu šeit Latvijā tiek apmaksāti, gan arī paralēli muzicēšanai darīt ko citu, jo man šķiet, ka, tikai spēlējot grupā, man vienā brīdī varētu kļūt mazliet garlaicīgi.

Es esmu profesionāls jaunatnes darbinieks, un gribēju pielietot savu pieredzi un, gadu esot Latvijā, neaizmirst to, ko esmu iemācījies. Kad man bija 17 gadi, es vienu gadu dzīvoju Norvēģijā, mazā pilsētiņā Ziemeļos – ar nelielu skolu, kurai apkārt tikai fjordi un kalni. Tā bija viena no Skandināvijā tik ļoti populārajām Tautas skolām – es devos tur mācīties mūziku, teātri un norvēģu valodu. Lai gan tā nebija mācīšanās tādā klasiskā izpratnē, jo tur nebija obligāto prasību, kas noteikti jāizpilda, vai kāds „rāmis”, kurā jāiekļaujas. Visa skolas programma bija balstīta uz cilvēka paša attīstību un vēlmi kaut ko iemācīties – mums jau pašā sākumā pateica: „Jūs iegūsiet tikai tik, cik paši būsiet ieguldījuši.”. Un tā arī bija. Pirms došanās uz Norvēģiju es biju diezgan apjucis pusaudzis, un uz šo skolu mani pamudināja doties tas cilvēks, kurš ar mums strādāja jaunatnes centrā. Viņš bija vīrs, kurš bija daudz dzīvē pieredzējis un daudz ceļojis, un viņš mani iedrošināja pamēģināt.

Došanās uz Norvēģiju bija pilnībā manis paša lēmums. Šajā skolā bija diezgan daudz starptautisko studentu, viņu vidū arī kāds latviešu puisis Guntis. Viņš sākumā nerunāja ne vārda angliski, tādēļ bija nedaudz grūti saprasties. Mēs nesākām spēlēt kopā uzreiz. Es tobrīd vēl nemācēju spēlēt nevienu instrumentu, lai gan biju sācis mācīties spēlēt ģitāru. Turpretī Guntis ļoti labi spēlēja saksofonu un mums, viņā klausoties, bija sajūta, ka – wow! Šis puisis tiešām prot spēlēt!

Pēc Norvēģijā pavadītā gada mēs katrs aizbraucām mājās, un tikai pēc pāris gadiem, abi atgriežoties Norvēģijā, sākām spēlēt kopā. Es pa to laiku biju iemācījies spēlēt ģitāru, mums pievienojās arī trešais grupas dalībnieks – Bens. Tas bija ļoti radošs laiks – mēs visi likām kopā savas idejas dziesmām, es pat sāku rakstīt dzeju! Kad vienā brīdī Bens no grupas aizgāja, likās, ka viss ir beidzies, taču es Guntim teicu – pagaidi, dod man mazliet laika vēl šo to iemācīties, un varbūt tur tomēr kaut kas sanāks! Mēs atkal aizbraucām katrs uz savu pusi, bet es ar Gunti šad un tad satikāmies, rādījām viens otram savas idejas es biju sācis rakstīt dziesmas. Bija laiks, kad ik pa brīdim satikāmies uz divām nedēļām, kaut ko ierakstījām un braucām mājās. Bet visu laiku nepameta tā sajūta, ka tas viss kaut kādā veidā turpināsies. Un turpinājās arī - esmu pavadījis gadu pavadījis kopā ar grupu šeit, Latvijā, spēlējot un radot dziesmas, un kopā kaļot plānus par to, kas notiks tālāk.”

Tu vari izvēlēties

„Es studēju Glāzgovā, un tā bija „community education” programma, kas tulkojumā varētu nozīmēt – kopienu izglītība, kurā māca, kā strādāt ar cilvēkiem no riska grupām, kā nodrošināt sociālo iekļaušanu. Es specializējos tieši jaunatnes darbā, jo man pašam pusaudža gados bija dažādas grūtības, un es ļoti priecājos, ka varēju saņemt palīdzību. Jau no 14 gadu vecuma esot brīvprātīgais, es Anglijā strādāju ar jauniešiem un, jāatzīst, ka tas nav viegls darbs, bet tajā pašā laikā tas man daudz ko ir iemācījis. Jo būtībā visa pamatā ir – piedāvāt jauniešiem izvēli! Nevis likt viņiem obligāti darīt to vai ko citu, bet piedāvāt izvēlēties. Piemēram, ja jauniešu centrā ir aizliegts runāt rupjības, tad tiem, kas to tomēr darīja, mēs piedāvājām izvēlēties – šis ir jauniešu centrs, kurā atrodas arī citi cilvēki, tai skaitā mazāki bērni, un, ja tu tomēr gribi runāt rupjības, tu vari doties prom! Bet, ja tu gribi palikt, tad tomēr mazliet pārdomā to, kādus vārdus tu lieto, jo tas kādu var aizvainot. Strādājot jauniešu centrā, mēs nevis gaidījām, kad jaunieši nāks pie mums, bet paši gājām uz ielām pie viņiem, tur, kur viņi reāli pavada laiku, un teicām – hei, pie mums jūs varat darīt to pašu, tikai daudz drošākā vidē!

Mēs centāmies noskaidrot, kas viņiem patīk un nepatīk, kas viņus interesē, un izturēties pret viņiem ar cieņu, jo šie jaunieši nav tikai nepatikšanu radītāji, bet cilvēki ar savu pasaules skatījumu un viedokli. Gadu pavadot šeit, Latvijā, attiecībā uz darbu ar jauniešiem es esmu secinājis, ka, lai gan nekas slikts vēl nav noticis, bet pastāv risks, ka tas varētu notikt. Ļoti daudz gadījumos darbs ar jauniešiem notiek projektu veidā – jaunieši tiek iesaistīti kādā projektā, kaut ko izdara un tad pazūd. Manuprāt, tam vajadzētu būt ilgtermiņa un ilgtspējīgam procesam, kurš ir pārdomāts un kurā jaunieši ir iesaistīti no sākuma līdz galam. Nevis vienkārši iedot zivi, lai cilvēks uz laiku ir paēdis, bet gan iedot makšķeri un iemācīt, kā ar to rīkoties! Latvijā ļoti trūkst izglītības tieši darba ar jauniešiem jomā, būtu nepieciešams vairāk cilvēku, kuri patiešām šajā lietā ir ieinteresēti! Arī jauniešu centriem vajadzētu būt vairāk pieejamiem. Lai tiešām ir tā, ka katrs jaunietis var nākt un iesaistīties. Es nesaku, ka Anglijā viss ir perfekti, bet tur ir apmācīti cilvēki, kas ir gatavi runāt ar jauniešiem viņiem saprotamā veidā. Arī valdība ir daudz vairāk ieinteresēta jauniešu jautājumos. Man šķiet, ka Latvijā jaunatnes jomas attīstība ir tikai laika jautājums.”

2 soļi atpakaļ, 2 uz priekšu

„Kas mani liekas nesaprotams Latvijā? Piemēram, geju tiesību jautājums. Kas līdzīgs tam, kas Latvijā notika saistībā ar praidu, Anglijā šobrīd laikam nevarētu notikt. Ne jau tādēļ, ka visa sabiedrība ļoti atbalstītu homoseksuālismu, bet gan tādēļ, ka spiediens būt iecietīgam un domāt „vienlīdzīgi” ir daudz lielāks no visām pusēm. Es esmu secinājis, ka tu nevari izmainīt to, kā cilvēki domā, bet tu vari izmainīt noteikumus sistēmā, kas liek cilvēkiem rīkoties citādi. Latvija man šobrīd atgādina Angliju sešdesmitajos gados, un reizēm pārņem sajūta, ka šeit aizspriedumi tiek gandrīz vai cienīti. Tajā pašā laikā man šķiet, ka Latvija ies uz priekšu ļoti strauji, un tuvākajos gados daudzas lietas mainīsies. Es jau pēdējos divos gados esmu redzējis tās pārmaiņas, kas šeit ir notikušas, un domāju, ka viss mainīsies vēl vairāk.

Es reizēm skatos uz cilvēkiem Latvijā, un vecāka gada gājuma cilvēki man šķiet daudz atbrīvotāki. Jaunākā paaudze, tā, kurai šobrīd ir ap divdesmit – tie ir tie, kuriem ir jātiek galā ar pārmaiņām, kas ir notikušas pēc neatkarības atgūšanas, tie ir tie, kuriem ir savā ziņā jācīnās par savu identitāti. Un tas nav viegli. Jaunieši ir tie, kuriem tagad un turpmāk būs jāpieņem, ka ir cilvēki, kuri ir citādi – ādas krāsas, seksuālās orientācijas vai citā ziņā. Protams, ka cilvēki baidās no pārmaiņām, un to var redzēt arī šeit. Dažreiz šķiet, ka, lai tiktu divus soļus uz priekšu, viņi vispirms paiet divus soļus atpakaļ. Jums ir daudz jaunu lietu, ar kurām iemācīties tik galā. Un arī Anglijā šis process vēl joprojām turpinās – ir aizspriedumi pret ārzemniekiem, pret ieceļotājiem. Taču tajā pašā laikā tā mūsu sistēma, kas mēģina cīnīties pret šiem aizspriedumiem, man šķiet mazliet efektīvāka.

Jā, es Latvijā esmu izjutis aizspriedumus, kas ir vērsti arī pret mani. Bieži ir nācies runāt par tiem britu tūristiem, kas dodas uz Latviju izklaidēties, lielos daudzumos patērēt alkoholu un pirkt sievietes. Un tādās diskusijās es parasti saku - labi, bet kā vaina tā ir? Piekrītu, ka daļēji pašu britu, bet vai tiešām tas ir viss? Kurš patiesībā izmanto šīs sievietes – vai tie nav paši klubu īpašnieki un valdība, kas to pieļauj? Ne jau briti vada un uztur šos klubus. Protams, ir briti, kas piedzeras un brauc uz Rīgu, bet patiesībā tā ir tikai maza daļa, un arī man ir neērti, kad tādus redzu uz ielas. Reizēm man šķiet, ka Rīga pati sevi izpārdod kā seksa galvaspilsētu. Tur, kur ir piedāvājums, tur būs arī pieprasījums. Pēdējā laikā mani nepamet sajūta, ka man ir jāaizstāv sava valsts un cilvēki. Man pirms tam nelikās, ka esmu patriots, bet tagad esmu spiests tāds būt. Iedomāsimies apgrieztu situāciju – ka Latvija ir ekonomiski attīstīta valsts, kurā prostitūcija ir aizliegta ar likumu, un tu nedēļas nogalē ļoti lēti vari aizlidot uz Londonu, kura savukārt ir galvaspilsēta valstī, kurā „viss notiek”, tu vari lēti nopirkt gan alkoholu, gan meitenes. Vai jūs tiešām domājat, ka latvieši nebrauktu uz Londonu? Brauktu! Man liekas, ka tas vairāk ir jautājums par to, vai tu ienīsti spēlētāju vai pašu spēli? Un šī spēle patiešām var būt nežēlīga.”

Jums nav jāzina par dambjiem!

„Man ļoti patīk Latvijas jaunieši. Varbūt Anglijā jaunieši ir nedaudz vairāk par sevi pārliecināti, taču tie jaunieši, kas ir manā angļu valodas klubā, ir fantastiski – viņi ir domājoši, nobrieduši un inteliģenti. Viņi ir vieni no tiem, kas manu laiku Latvijā ir padarījuši brīnišķīgu. Man šķiet, ka jauniešiem nevajag uzreiz no vidusskolas steigties iestāties universitātē, un pēc tam uzreiz sākt strādāt. Ir tik daudz iespēju paceļot, mācīties valodas! Izmantojiet tās! Es diemžēl vēl neesmu iemācījies latviešu valodu, jo vienā brīdī pietrūka motivācijas to darīt. Bija brīdis, kad man bija tāds grūts posms šeit Latvijā esot, un tieši angļu valodas klubs bija tas, kas man palīdzēja. Un tas ir tas, kas man tik ļoti patīk šajā procesā – tu vari būt skolotājs un skolnieks reizē. Strādājot ar cilvēkiem, īpaši jauniešiem, tā, kā man patīk un kā es esmu pieradis to darīt, reizēm robežas tiek nojauktas, un mēs visi varam gan mācīties, gan kaut ko iemācīt. Man bija interesanta pieredze, kad kāda vidusskolas angļu valodas skolotāja palūdza mani izpildīt 12.klases centralizēto eksāmenu angļu valodā. Es biju pārsteigts – šis eksāmens bija tik nepiemērots! Anglijā lielākā daļa cilvēku noteikti neko nezina par dambjiem un upju aizsardzību, bet šeit 12.klases skolniekiem tas ir jāpārzina!

Man rodas jautājums – ko tieši ar šādiem eksāmeniem ir domāts panākt? Vai tiešām motivēt iemācīties angļu valodu? Tajos tiek izmantota valoda, kādu 90% britu nekad neizmantos. Tur pat bija fragmenti no tekstiem, kurus es, pirmo reizi izlasot, nevarēju saprast. Šādus eksāmenus kārtojot, pat talantīgākajiem cilvēkiem zudīs motivācija šo valodu mācīties tālāk. Protams, es šādu eksāmenu noliktu, bet man angļu valoda ir dzimtā valoda. Klausīšanās daļā paskaidrojums, kā jāaizpilda tests, bija angliski, un es īsti nesapratu, kas man ir jādara, un pirmos uzdevumus es neizpildīju tieši tādēļ. Viss, ko es gribu pateikt, ir – neļaujiet šādiem valodas eksāmeniem nogalināt jūsos vēlmi mācīties!

Neļaujiet formālajai izglītība iestāstīt, ka angļu valoda ir grūta. Jo tā nav! Mums ar grupu nav plāna „practice, practice, practice”! Mēs, iespējams, ierakstīsim kādu demo ierakstu, spēlēsim kādā pasākumā - mēs noteikti kaut ko darīsim. Es esmu iemācījies rakstīt dziesmas tikai tādēļ, ka man blakus ir bijis cilvēks, kurš man ticēja – mans grupas biedrs un draugs Guntis. Es neredzu sevi kaut ko sasniedzam bez viņa. Mūsu grupai ir pievienojušies jauni cilvēki, un mēs katrs esam tik dažādi – katrs iepriekš spēlējis citu mūzikas stilu, bet tas padara visu kopā spēlēšanu un dziesmu radīšanu ļoti interesantu. Es redzu savu nākotni ar Latviju saistītu tieši mūzikas jomā. Varbūt es te vairs nedzīvošu tik ilgu laiku, kāds bija šis gads, bet noteikti atgriezīšos šeit, lai spēlētu kopā ar savu grupu. Es gribu iemācīties latviešu valodu, lai varētu komunicēt ar sava drauga Gunta ģimeni, kas man šeit Latvijā ir bijusi kā otra ģimene un rūpējušies par mani. Viņi būs mans iemesls, lai atgrieztos.”