Īstais darbs īstajā laikā

Doma par brīvprātīgo darbu bija mani apsēdusi jau vairākus gadus. Bet, kā jau mēdz teikt, īstās lietas notiek īstajā laikā, ne ātrāk. Tieši tā es arī jutos tos 10 mēnešus, ko pavadīju Austrijas pilsētā Zalcburgā, strādājot par Eiropas brīvprātīgo jauniešu centrā „Corner”, – diez vai vēl „īstāk” viss varētu būt.

Mana reālā rīcība ceļā uz Eiropas brīvprātīgo darbu (EBD) sākās, „iegūglējot” atslēgas vārdus „brīvprātīgais darbs”. Sameklēju informāciju un atradu savu nosūtītājorganizāciju – „Radi vidi pats”, kas man ļoti palīdzēja saprast, par ko vispār ir runa Eiropas brīvprātīgajā darbā, ko un kā man tālāk darīt, un, galvenais, atsūtīja man informāciju par vairākiem bērnu un jauniešu centriem Vācijā un Austrijā, kas meklē savus brīvprātīgos. Uzrakstīju 3 pieteikumus, un man veicās – tiku apstiprināta 10 mēnešu projektam jauniešu centrā „Corner” Zalcburgā. Mani vienmēr ir interesējis darbs ar jauniešiem, un vairākas iepriekšējās darbvietas ir saistītas tieši ar jauniem cilvēkiem. Šis notikums apstiprināja manu pārliecību: ja cilvēks seko savai sirdsbalsij un dara to, kas viņam padodas un patīk, ātrāk vai vēlāk vēlēšanās piepildās.

10 mēneši Austrijā
Visi 10 mēneši, ko pavadīju Austrijā, bija viens liels sapņa piepildījums. Vispirms jau pati Zalcburga ar skaisto apkārtni (kalni mani nebeidza sajūsmināt ne dienu), pili pakalna augšā, daudzajiem tiltiem pār upi Zalcahu, vecpilsētu, Mocartu, „Mūzikas skaņām”, kultūru utt. Dažbrīd tā šķiet samērā konservatīva pilsēta, kas vairāk piemērota vecāka gadagājuma cilvēkiem, bet, tā kā Zalcburgā ir vairākas universitātes, arī jaunieši var atrast, kā forši pavadīt laiku un izklaidēties.

Es un Zalcburgas brīvprātīgie
Kāda bija mana mājvieta? Dzīvoju studentu kopmītnē, man bija pašai sava istabiņa (tieši tik maza, lai, ar vienu kāju atrodoties gultā, varētu gan strādāt ar datoru, kurš atrodas uz rakstāmgalda, gan redzēt, kas notiek pa logu, gan atrast drēbju skapī, ko vilkt mugurā J), katra stāva iemītniekiem bija kopīgas dušas, labierīcības un virtuve. Un virtuve bija tā vieta, kurā notika populārākās „sabiedriskās aktivitātes”. Šajās pašās kopmītnēs („Haus Merian”) dzīvoja arī pārējie Zalcburgas un tuvākās apkārtnes brīvprātīgie (kopā bijām ap 13), kā arī vietējie un ārzemju studenti. Zalcburgas brīvprātīgajiem ir ļoti veicies ar vietējo koordinējošo organizāciju „Akzente International” un mūsu „eņģeli” Barbaru, kas par mums dikti rūpējās, organizēja iepazīšanās pasākumus, brīvā laika aktivitātes katru mēnesi un palīdzēja risināt radušos sarežģījumus. Pateicoties kopīgajām aktivitātēm, kurās tikko atbraukušie brīvprātīgie tikām nodarbināti, sadraudzējāmies pavisam ātri.

Joprojām esmu sajūsmā par cilvēkiem, ar kuriem izdevās tur iepazīties un kurus tagad varu saukt par saviem draugiem. Sapratu, ka ne valoda, ne nacionālās īpatnības, ne temperaments nav šķērslis, lai cilvēki justos ārkārtīgi tuvi un varētu sajust cits cita dvēseli līdz sīkumiem. Arī humora izjūtai nav nacionālu ierobežojumu. Par labākajiem draugiem man kļuva norvēģiete Kristīna, angliete Hanna, velsiete Dženija, beļģis Gerts, austrālis Pezs (patiesībā viņš ir dzimis Šrilankā, un viņam ir apmēram 6 vārdi, kurus var sarakstīt pa horizontāli novietotu A4 lapu, bet Pezs – tā ir iesauka; šis vārds ir no tām mazajām konfektītēm, kuras dabūjamas ārā no kāda plastmasā izgatavota multeņu varoņa mutes J) un vēlāk arī kolēģe Astrīda no Austrijas. Par saviem draugiem tagad saucu arī nīderlandieti, ukraini, rumānieti, ungārieti, vāciešus, austriešus, ķīniešus, turcietes, igaunieti, francūzi, spāņus, īrus, itāļus, zviedrus, meksikāni, amerikāņus utt. Šo milzīgo kultūras pieredzi es nevarētu aizvietot, lasot grāmatas vai žurnālus. Mēs labprāt dalījāmies savās tradīcijās, ēdienu receptēs un svētku paražās.

Viens no komiskākajiem mirkļiem bija, kad kopā ar dažiem draugiem izdomājām uzrīkot sev svētkus tāpat vien – pagatavot vakariņas, saklāt galdu, uzposties un svinēt dzīvi. Sadalījāmies grupiņās, katrai bija savi pienākumi. Tā grupa, kas bija atbildīga par noformējumu, bija pacentusies arī par galda kartēm. Uz katras kartes viņi bija centušies attēlot kaut ko tipisku tai valstij, no kuras nāk konkrētais cilvēks, piemēram, austrālietim bija ķengurs, britiem – Bigbens, norvēģietei – vikingi. „Dekorēšanas komiteja” diemžēl bija iestrēgusi pie Latvijas, tāpēc es uz savas galda kartes atradu vien uzrakstītu „Typical Latvian stuff”, jo viņiem nebija ne jausmas, kas ir tipisks Latvijai.

Par darbu
Kā jau minēju, strādāju jauniešu centrā, kas vienam no Zalcburgas mikrorajona jauniešiem (14–21 gadu veciem) dod iespēju drošā vidē un sev zināmā kompānijā pavadīt brīvo laiku pēc skolas, prakses vai darba. Mans darbs sākās otrdienā ar „team-meeting” un pusaudžu pēcpusdienu (jaunākiem apmeklētājiem). Trešdiena bija brīvdiena, ceturtdienā, piektdienā un sestdienā mans darba laiks parasti bija no 16.00 līdz 22.00. Manos darba pienākumos bija interneta kafejnīcas pieskatīšana un laika pavadīšana ar centra apmeklētājiem. Desmit mēnešos iemācījos spēlēt biljardu un citas galda spēles, ātri darboties ar naudu, jo centrā bija neliels bārs ar saldumiem, uzkodām un bezalkoholiskiem dzērieniem. Katra mēneša otrajā sestdienā bija „Open stage”, kurā varēja muzicēt paši jaunieši (jāsaka godīgi – dažreiz tas bija grūti izturams, jo daudziem vēlme pamuzicēt bija daudzkārt lielāka par spējām un prasmēm), trešajā sestdienā – biljarda turnīrs un pēdējā – dzīvās mūzikas koncerts. Jā, mans darbs ne vien izklausās pēc pastāvīgas izklaides un jauki pavadīta laika, bet tāds tas patiesi bija. Man bija lieliski kolēģi, no kuriem daudz mācījos, un forši centra jaunieši, ar kuriem kopā bija ļoti jautri.

Runājot par valodu
Pirms brauciena uz Austriju samērā brīvi runāju vāciski. Biju dzirdējusi, ka austriešu dialekts ir stipri atšķirīgs no literārās vācu valodas (Hochdeutsch). Bet nebiju ņēmusi vērā to, ka jauniešiem ir pašiem savi īpašie vārdi, kurus pieaugušie nelieto (bez pārpratumiem, ne jau tikai rupjības!). Pagāja laiks, kamēr sāku labi saprast, ko jaunieši runā. Sākotnēji mans lūgums vienmēr bija: „Langsam und Hochdeutsch, bitte!” („Lēni un literārajā vācu valodā, lūdzu!”). Protams, gadījās ne mazums pārteikšanos un muļķīgi lietotu vārdu no manas puses, par ko uzjautrinājāmies vēl ilgi. Bet vācu valoda man joprojām ir ļoti tuva, lai arī nu jau tajā iezadzies viegls austriešu dialekts.

Kā ar ceļojumiem un brīvo laiku?
Ļoti nozīmīgs notikums man bija divu nedēļu ceļojums kopā ar Kristīnu, izmantojot Interrail biļetes (tās ļauj ceļot noteiktu laiku ar vilcieniem, kur tik deguns rāda, ar nosacījumu, ka valsts ir Interrail kartē; Latvija tajā diemžēl joprojām nav L). Mūsu rūpīgi izplānotais ceļojums mainījās daudzas reizes pašā ceļošanas laikā. Bet tā laikam bija arī tā brīvības izjūta, ka varējām mainīt savus plānus, kā tik iegribējām. Divu nedēļu laikā redzējām Horvātiju, Bosniju un Hercegovinu, Serbiju, Melnkalni, Maķedoniju, Grieķiju un Itāliju.

Tas, protams, ir ļoti īss laiks, lai varētu teikt, ka esmu pa šīm valstīm izceļojusies, taču iespaidu bija ļoti daudz ikvienā no četrpadsmit dienām. Kristīna bija lieliska ceļabiedre, un mums ļoti labi saskanēja noskaņojums un vēlmes mainīt plānus. Bieži vien nemaz nedevāmies uz tūristu iecienītākajām vietām, bet gājām, kur sagribējām, un tad arī piedzīvojumi un interesanti notikumi pie mums atnāca paši. Ļoti daudz runājāmies ar vietējiem cilvēkiem, lasījām par katras valsts vēsturi un tradīcijām, mēģinājām pagaršot kaut ko no katras valsts ēdieniem (man kā veģetārietei dažbrīd bija grūtības, jo gaļas ēdieni Balkānos ir lielā cieņā). Cilvēki ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Lai arī kādreiz pat nezinājām, kur nakšņosim, kad izkāpsim no vilciena, mums vienmēr veicās satikt kādu, kas palīdzēja atrast hosteli, piedāvāja savu mītni vai pastāstīja, kur ko labāk meklēt. Tā vien šķita, ka mums līdzi brauc ceļotāju eņģelis, kas gādā par mūsu labsajūtu un veiksmi.

Tās bija divas fantastiskas nedēļas ar ilgiem pārbraucieniem ar vilcienu, kad pēc kāda laika vairs nesaproti, uz kuras valsts robežas esi pamodināta, lai pārbaudītu pasi, ar 18 stundu braucienu ar prāmi no Grieķijas uz Itāliju, kad mēģināju gulēt zem klajas debess, bet jūras vējš bija tik mitrs, ka ātri vien sāku salt, ar negaidītiem uzaicinājumiem uz tusiņiem, ar daudzām, daudzām emocijām, pārsteigumiem, jautrību, stāstiem un piedzīvojumiem.

Daudz, daudz iespaidu
Desmit brīvprātīgā darba mēnešos Zalcburgā ir bijis daudz, daudz iespaidu, kurus nav iespējams aprakstīt pāris lapās. Par laimi, man ir fotogrāfiju kaudze. Ar maniem mīļajiem draugiem; ar to, kā austrālietis Pezs pirmo reizi dzīvē redzēja krītam sniegu un, izbāzis savu rozā mēli, ķēra pārslas; ar to, cik Melnkalnē ir skaisti kalni, ka asaras pat acīs saskrien; ar to, cik dzīvespriecīgi ir dažādu pasaules zemju cilvēku smaidi; ar to, cik skaisti noriet saule aiz Zalcburgas baznīcām un kalniem.

Ir atmiņas, kuras nevar nofotografēt, – par smiekliem studentu kopmītnes virtuvē, par sirsnīgajiem apskāvieniem, katru reizi satiekot savus mīļos, par operu dziedošiem studentiem, kuri balsi praktizē arī dušā, par laipnajiem Zalcburgas iedzīvotājiem, par vilciena dunoņu, ar ko jāiemieg vairākas naktis pēc kārtas, par to, kā smaržo rudens un pavasaris, un galvenokārt par to, cik viens cilvēks var būt ārkārtīgi laimīgs desmit mēnešus pēc kārtas.

Renāte