Iepazīt Franciju un izveidot savu EBD misiju

Tas laikam ir tāds bieži sastopams sindroms – ja vienreiz ir būts tur „ārā”, tad nevar nosēdēt uz vietas un gribas atkal kaut kur doties. Tā sākās arī mans Eiropas Brīvprātīgais darbs (EBD), jo gribējās redzēt kaut ko jaunu, darīt kaut ko nezināmu un pieredzēt kaut ko lielisku. EBD koncepts man uzreiz iepatikās, jo gribējās paņemt brīvu gadu no mācībām un tā laikā caur neformālo izglītību apgūt kādu jaunu sfēru. Mana uzņēmējorganizācija ir neformālās izglītības asociācija, kas man piedāvāja veicināt jauniešu mobilitāti, strādājot ar jauniešu projektiem.

Mans projekts norisinājās 10 mēnešus Francijas Centrālrietumu daļā, pilsētā Tours, kas atrodas Luāras ielejā. Viens no maniem kritērijiem bija, lai projekta norises vieta neatrastos kādā nomaļā ciemā. Šajā pilsētā ir ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju, kas ir tieši laikā – ne par lielu, ne par mazu. Tours ir izteikta studentu pilsēta, to īpaši var manīt, kad vasaras brīvlaikā ielas un kafejnīcas piepilda tūristi, nevis studentu bari lekciju pauzē.

Daudzi man vaicājuši, kāpēc es pēc sava Erasmus Francijā atkal devos uz to pašu valsti, ja tā vietā varēju atklāt kādu nepazīstamu reģionu. Toties es nejutos tā, ka pazītu Franciju, jo Erasmus man bija vairāk starptautiska pieredze. Es biju gadu tur nodzīvojusi, bet ne ciešā kontaktā ar francūžiem. To es meklēju savā EBD, un man izdevās atrast. Es satiku daudz dažādu cilvēku, kuri man deva citādāku (reālāku) redzējumu par savu kultūru, nekā to pierasts dzirdēt. Projekta laikā piedzīvotais man dod iespēju salīdzināt citas valstis ar Latviju. Iepazīstot citas kultūras, es labāk saprotu un pazīstu savējo. Mērķtiecīgi projektu meklēju frankofonā valstī, lai nostiprinātu savas franču valodas zināšanas. Šos mērķus es pilnībā sasniedzu. Šķiet, jau no kāda trešā projekta mēneša pieķēru sevi, domājot franciski. Un tā tas arī turpinājās. Dīvaini ir konstatēt, ka par ikdienišķām situācijām un, pat vienatnē esot, domas rit franciski!

Ar uzņēmējorgnizāciju man tiešām bija paveicies. Algotie darbinieki gan tikai ir divi, bet ir ļoti, ļoti daudz aktīvo biedru, kas bieži apgrozās birojā un piedalās pasākumos. Visi tādi easygoing (dzīvi tver viegli) cilvēki, ar kuriem ātri nodibinājās labs kontakts. Man bija divas mentores – viena, ar kuru kopā strādāju, atbildēja par darba lietām, bet otra – par sociālo dzīvi. Tajās pašās telpās, kur atrodas mana organizācija, birojus īrē arī citas nevalstiskās organizācijas. Pateicoties tam, ikdienā tikos ar daudziem citiem cilvēkiem, ieguvu kontaktus. Visjaukākais socializēšanās moments bija pusdienlaiks, kad kopīgi kaut ko improvizējām pusdienām mazajā darba virtuvē un kopīgi ieturējām maltīti.

Sākumā bija diezgan grūti noformulēt savu misiju. Oficiāli mana misija saucās „Eiropas mobilitāte un interkulturālās aktivitātes”. Projekts bija, bet tas bija ļoti vispārīgs, un precīzi uzdevumi netika definēti. No vienas puses, tas pavēra visas iespējas izvēlēties, ko tieši gribu darīt. No otras puses, man tas likās sarežģīti, jo es nesapratu, ko no manis īsti gaida, kāda ir mana loma. Visi iespējamie darbiņi bija diezgan abstrakti, jo nebija konkrēta uzdevuma un mērķa. Tad nu es palēnām apjautu, kādās sfērās es varētu darboties, un sāku īstenot projektus. Principā, kā teica mana mentore, es pati izveidoju savu projektu.

Manai uzņēmējorganizācijai es biju pirmā brīvprātīgā, tāpēc ne vienmēr viss gāja gludi. Bet kaut arī bija dažādas grūtības (kas ir pilnīgi saprotami, jo viņi nekad iepriekš nebija ar to nodarbojušies), viss vienmēr tika pēc iespējas ātrāk un efektīvāk atrisināts. Es pat projekta vidū mainīju dzīvesvietu, ko uzņēmējorganizācija piedāvāja nokārtot ! Projekta sākumā mitinājos tādā kā hostelī jauniešiem, kas mācās profesionālajās skolās vai sākuši strādāt, bet saskaras ar grūtībām (pārsvarā finansiālām) īrēt atsevišķu dzīvokli. Šis centrs ir domāts, lai palīdzētu viņiem iekārtoties dzīvē. Mana organizācija bija pārliecināta, ka, tur dzīvojot, es spēšu nodibināt kontaktus ar vietējiem jauniešiem. Bet tas izrādījās ne tik viegli izdarāms, jo tomēr katra istaba ir diezgan nodalīta un iespējas satikties ir diezgan ierobežotas... Vēl bija grūti pierast pie obligātās ēdināšanas ēdnīcā. Tā projekta vidū kopīgi ar manu organizāciju meklējām kādu citu dzīvesvietu. Rezultātā atradām ļoti mājīgu istabu 18. gadsimta ēkā, vienā dzīvoklī ar divām Erasmus studentēm. Un mans Erasmus Nr.2 varēja sākties! Projekta otro pusi es patiešām izdzīvoju no labākās puses, jo darbā viss bija zināms un dzīvoklī bija jaukas kaimiņienes. Nevar nepieminēt, ka mana organizācija, kas visa projekta laikā bija uzdevumu augstumos, man nodrošināja lieliskus apstākļus. Patiešām par mani rūpējās un gādāja, lai nekā netrūktu un es justos labi.

Bet ne jau vienmēr viss bija lieliski. Kāpumi un kritumi, sava darba jēgas meklējumi – tas bija arī manā projektā. Dažbrīd bija grūti, jo es jutos vientuļa. Savā organizācijā es biju vienīgā brīvprātīgā, daudz laika pavadīju, strādājot viena pati. Sākumā arī dzīvoju viena pati. Bet palēnām viss mainījās uz labo pusi. Sāku pavadīt laiku ar darba kolēģiem brīvajā laikā, iepazinu jaunus cilvēkus, uzņēmu ciemiņus vai pati braucu ciemos pie citiem brīvprātīgajiem. Tā kā manai organizācijai nav tiešas publikas, ar ko viņi strādā, tad nereti man pašai vajadzēja to meklēt, lai īstenotu savus projektus. Jauni izaicinājumi – jauna pieredze.

Mazliet konkrētāk par manu projektu. Es iepazinu neformālo izglītību un pieredzēju daudz dažādas aktivitātes šajā jomā. Mana uzņēmējorganizācija darbojas neformālās izglītības sfērā un strādā ar jauniešiem, bet aktivitātes ir ļoti dažādas: jauniešu līderu apmācības, brīvā laika centrs, starpkultūru aktivitātes un ekoloģiskās vasaras nometnes.

Tā kā mana misija nebija stingri noteikta, tad man bija iespēja piedalīties un veidot pašai dažādas aktivitātes. Daudz nodarbojos, palīdzot organizācijai pildīt EBD nosūtītājorganizācijas funkcijas (ikmēneša informatīvās sapulces, individuālās tikšanās, brīvprātīgo sagatavošana, e-pasts u.c.). Piedalījos Eiropas nevalstisko organizāciju kontaktu seminārā un jauniešu apmaiņā kā grupas vadītāja, kā arī piedalījos apmācībās, lai pēc tām (un vēl divu nedēļu prakses) iegūtu jauniešu līderes diplomu. Francijā to sauc par animatoru. Tāds ir vajadzīgs katram, kas Francijā vēlas strādāt jebkādā ārpusskolas iestādēs ar nepilngadīgiem bērniem (interešu centri, brīvā laika centri, nometnes utt.). Izrādās, ka Eiropā ir tikai trīs valstis, kur šāds diploms pastāv. Pārējās valstīs tas viss saistīts ar pedagoģiju vai definēts kā nekvalificēts amats, toties Francijā tas pieder pie neformālās izglītības. Tā kā mana organizācija rīko šos kursus, tad man piedāvāja iegūt diplomu bez maksas. Prakses laikā vienu nedēļu strādāju dziļos laukos, brīvā laika centrā, otru nedēļu – ar romu bērniem.

Tieši pieredze ar romiem ir mana visinteresantākā pieredze EBD laikā. Francijā romu tematika ir īpaši “jutīgs” jautājums pēc 2010. gada notikumiem, kad prezidents lika izsūtīt romus no valsts, kas izraisīja skandālu Eiropas instancēs. Francijā šiem cilvēkiem ir speciāli izveidotas apmešanās vietas, tādi kā kemperu parki. Parasti diezgan nomaļā pilsētas vietā (kur pilsēta mijas ar lauku teritoriju), norobežoti ar sētu, noasfaltēti, ar sarga mājiņu pie ieejas. Tours pilsētas apkārtnē vien ir 14 parki. Par kempera novietošanu diennakts maksa ir 2 eiro. Turpat ir izbūvētas dušas un ūdens vietas, par kuru izmantošanu jāmaksā papildus atkarībā no patēriņa. Vienā laukumā ģimene var atrasties maksimāli  divus mēnešus. Protams, tur ielaiž tikai romu ceļotājus, parastajiem kemperiem ir savi laukumi!

Man tas bija īsts kultūršoks. Es savu praksi strādāju nevalstiskā organizācijā, kas izveidojusi brīvā laika centru romu bērniem. Tas ir valsts atbalstīts un pārvietojas ar kemperi, kurš pielāgots normāla brīvā laika centra vajadzībām: virtuve, galdi, krēsli, spēles, bumbas. Vienā dienā parasti tiek apbraukāti 2-3 parki atkarībā no tajos esošo bērnu skaita. Katru nedēļu visus parkus apstaigā arī sociālie darbinieki, lai zinātu, kas tur uzturas un kas notiek. Skaidrības labad jāprecizē, ka pamest valsti liek tikai tiem, kas dzīvo ārpus speciālajiem parkiem un novietojuši savus kemperus publiskās vietās. Romu cilvēki ir ĻOTI dažādi: bagāti un nabadzīgi, izglītoti un analfabēti, tīrīgi un atbaidoši netīrīgi. Toties gandrīz visiem ir jaunas un dārgas mašīnas, kaut arī lielākā daļa pārtiek no minimālā pabalsta. 

Es ne tikai iesaistījos organizācijas rīkotajos projektos, bet arī īstenoju pati savas iniciatīvas, piemēram, savā organizācijā rīkoju stereotipu vakarus par dažādām valstīm, un Eiropas mājā piedāvāju konferenci par Latviju. Piedalījos arī Eiropas dienas rīkošanā un izstrādāju personisko projektu par jauniešu mobilitāti. Un tas nav viss. Vēl bija daudzas mazākas aktivitātes un pasākumi projekta laikā. Īpaši jāatzīmē konference par Latviju, jo pēc tās es ieguvu daudz jaunu kontaktu. Tours pilsētā darbojas asociācija „Touraine Baltique”, kas rīko dažādus pasākumus saistībā ar Baltijas valstīm. Projekta laikā bieži ar viņiem tikos gan formālā, gan neformālā gaisotnē.

Mans projekts izrādījās daudz interesantāks, nekā es gaidīju. Es nebiju domājusi tik daudz iemācīties, atklāt, uzzināt un piedalīties tik daudzās aktivitātēs. Manā projektā bija ļoti liela dažādība (cilvēku, resursu, notikumu ziņā), kas tam piešķīra dinamiskumu. Es ļoti daudz uzzināju par nevalstisko organizāciju un asociāciju lauciņu, ko iepriekš pilnīgi nepazinu. Liels ieguvums bija arī pieredze ar dažādu publiku – bērniem, pieaugušajiem, jauniešiem, specifisku publiku, kas man deva daudz pārdomu par citām kultūrām, dzīvesveidu un dzīves skatījumu.

Tā kā mūsu sadarbība bija abpusēji liels ieguvums, tad pēc projekta beigām es turpinu iesāktos projektus un sāku jaunus šajā pašā organizācijā paralēli manām studijām.

Evita