Iemācījos pa īstam pateikt NĒ

Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projektos jauniešiem iesaka piedalīties uz laiku līdz 1 gadam, bet, ko tad, ja, sākot veikt brīvprātīgo darbu, saproti, ka tas nav īsti tas, ko gaidīji? Lūk, reāla pieredze, kurā Linda Ulāne (pašlaik biedrības “Radi Vidi Pats” EBD koordinatore) pieņēma lēmumu pārtraukt darbu pusceļā.

Pāris gadus pirms projekta sākuma izstopoju cauri Bosnijai. Tas tiešām bija tāds skrējiens, ja nemaldos, pavadīju tur trīs naktis, ceļot teltis dažādos kalnu nostūros. Ar to pietika, lai saprastu, ka vēlos šajā valstī atriezties uz ilgāku laiku. EBD projekts likās visvieglākā iespēja. Tāpat par brīvprātīgo darbu jau biju domājusi iepriekš, jo jau pazinu biedrību Radi Vidi Pats (manu nosūtītājorganizāciju). Viņi atbalstīja manu ideju, jo vēl neviens brīvprātīgais līdz šim netika nosūtīts uz Bosniju un Hercegovinu. Tāpat es biju gatava pati pildīt projekta pieteikumu (jo Latvijai vieglāk pieteikties uz finansējumu). Man palīdzēja gan uzņēmējorganizācija Svitac, ko ar kārtīgu e-pastu sūtīšanu uz visdažādākajām Bosnijas un Hercegovinas organizācijām pēc gada beidzot biju atradusi, gan, protams, Radi Vidi Pats. Svitac man parādīja iepriekšējo projektu piemērus, uz kuru pamata rakstīju savējo, iekļaujot savus personīgos mērķus un intereses. Tātad pamatideja bija darbs jauniešu centrā – dažādu nodarbību vadīšana.

Izdomāju, ka mazākiem bērniem vadīšu otrreizējās pārstrādes nodarbības, kas palīdzēs mums aizdomāties par dažādiem ilgtspējības jautājumiem un popularizēt zaļāku dzīvesveidu, un grāmatu klubiņu lielākiem jauniešiem.

Kas ir spilgtākās atmiņas, kas saistās ar projekta īstenošanu?

Viens no spilgtākajiem notikumiem bija tas, ka es projektu pēc pusgada pārtraucu. Patiesībā jau pirmajos mēnešos sapratu, ka šis īsti nav domāts man, jo mana pieredze biedrībā Radi Vidi Pats bija lielāka, nekā Svitac man ļāva realizēt. Lai arī manis vadītās darbnīcas bija populāras un es biju vienīgā starp 5 brīvprātīgajiem, kas bija ar mieru vadīt angļu valodas darbnīcas un kopumā mana uzņēmējorganizācija bija ļoti apmierināta ar manām aktivitātēm, es biju ļoti neapmierināta. Protams, sākumā uz visu pievēru acis, nespēju sev atzīt, ka šis nav trāpījis mērķī (es taču tik ilgi meklēju projektu!). Klusi atkārtoju savu mantru „es te noteikti varu kaut ko mācīties” un turpināju darboties. Bet, kad vairākām manām un vēl vienas brīvprātīgās idejām tika pateikts kārtīgs NĒ (stāstu stāstīšana sievietēm, kas arī ir sociālā grupa, ar kuru tur vajag strādāt, darbs ar čigānu bērniem, kas pa ielām ziemā basām kājām skraida, dažādas aktivitātes bibliotēkā u.c.), kad es redzēju, ka citi brīvprātīgie patiešām neko nedara un viņi netiek pietiekami motivēti mainīt savu bezdarbību (vai sūtīti mājās), saprotot, ka patiesībā nekāda īpašā tolerances veicināšana tieši šajā konkrētā reģionā nav aktuāla (Brčko ir īpaša pēckara vēsture, atšķirīga no pārējās valsts; bet jāpiemin, ka Svitac pirmsākumi bija tieši pēckara periodā, un tad šī organizācija bija gan vajadzīga, gan ļoti veiksmīga), klausoties par to, kā manai mentorei riebjas viņas darbs un šī vieta,  un aizbraucot uz Sarajevu un ieraugot visus tos kalnus un visas tās ielas, un visus tos cilvēkus un atceroties, kas īsti mani sauca atpakaļ uz Bosniju, beidzot skaļi pateicu: „Es pametu projektu!”

Iespējams, tā arī bija mana lielākā mācība, jo līdz šim dzīvē reti kad pametu to, ko esmu uzņēmusies. Likās parakstīts līgums ir nelaužams, nemaināms. Tādēļ objektīvi redzēt apkārt notiekošo, novērtēt savas prasmes un spējas un pieņemt šādu lēmumu man bija pamatīga skola. Pēc projekta pārtraukšanas man nācās pamest valsti, jo mana vīza arī tika pārtraukta, bet pēc pāris nedēļām atgriezos un pāris mēnešos piedzīvoju to Bosniju, uz kuru sākotnēji vēlējos doties.

Vēl vērts pieminēt, ka 2014. gada pavasarī, kad tur biju, reģions piedzīvoja ļoti smagas lietavas un traģiskus plūdus, kuru laikā desmitiem cilvēku zaudēja dzīvību un tūkstošiem zaudēja mājas. Piedalījos labdarības aktivitātēs un palīdzēju tās organizēt.

Redzēt, kā visi visiem palīdz, neatkarīgi no reliģiskās vai etniskās piederības, bija burvīga pieredze, kas man daudz lika aizdomāties.

Kas izmainījies pēc šī projekta īstenošanas?

Pirmkārt, esmu iemācījusies pateikt „nē”, un šī prasme man ir ļoti noderējusi. Pašlaik strādāju savā uzņēmējorganizācijā kā EBD koordinators, un mana pieredze palīdz man novērtēt projektus, kuros vēlas doties vietējie jaunieši. Tāpat arī zinu, pie kā piedomāt, organizējot Radi Vidi Pats projektus.

Ko caur šo īstenotā projekta pieredzi ieguvusi Jūsu organizācija/pilsēta/novads?

Mana organizācija ieguvusi lielisku darbinieku, kas rezonē arī mūsu rīkotajās aktivitātēs Liepājā un reģionā.

Projekta nosaukums: Tollerance building through intercultural activities.
Projekta norises vieta: Brčko, Bosnija un Hercegovina.
Projektā iesaistītās valstis: Bosnija un Hercegovina, Latvija.
Dalībnieku skaits:  1.
Projekta mērķis: veicināt toleranci starp bērniem un jauniešiem no dažādām etniskām un reliģiskām grupām ar mākslas palīdzību.

Linda Ulāne, EBD koordinatore biedrībā Radi Vidi Pats.