Ielūkojāmies skapī!

Vācijas Nacionālā aģentūra šā gada sākumā rīkoja starptautisku apmācību semināru ATOQ (Advanced Training on Quality) par jauniešu apmaiņu projektu kvalitātes uzlabošanu. No Latvijas uz šo apmācību devās trīs jaunieši – Kristīne, Māra un Edmonds. Apmācību semināra galvenie mērķi bija paaugstināt programmas „Jaunatne darbībā” jauniešu apmaiņu projektu kvalitāti, apmācīt jaunatnes darbiniekus un jauniešus, iegūt jaunas neformālās izglītības metodes, atklāt jaunas pieejas, lai īstenotu jauniešu apmaiņu projektus. Kristīne un Māra piekrita dalīties iespaidos par apmācībām un pastāstīt, kā tad viņiem Bonnā gāja.

Skapī ir dažādas mantas: svārki, bikses, krekli, lakati un citas drēbes, kā arī smaržojoša koka bumbiņa, vecmammas vecais, neejošais pulkstenis, kāds pazudušais vai atrastais auskars... Vecais un jaunais, aizmirstais, bet cieņā turētais, atdzimušais un vērtīgais, krāsainais un klasiskais...Mēs mīlam šo skapi, mēs to saucam par projektu!!!

Kā papildinājās mūsu skapja saturs!?

2009. gada sākumā un janvāra beigās trīs jaunieši satikās Rīgas lidostā, lai dotos uz Vāciju un padziļinātu savas zināšanas un prasmes par jauniešu apmaiņas projektiem, lai uzklausītu un dalītos savā pieredzē ar citiem jaunatnes darbiniekiem no 17 dažādām Eiropas valstīm, lai gūtu motivāciju, iedvesmu, idejas un, iespējams, jaunus partnerus saviem nākotnes projektiem, lai lieliski pavadītu laiku un lai attaisnotu uz sevis liktās organizāciju un aģentūras cerības.

Trīs treneri (Elizabeta, Nerijus un Vims) piecu dienu garumā palīdzēja sakārtot dažas mūsu atvilktnes, citu atvilktņu saturu savukārt viņi aizstāja ar ko jaunu, pavisam neredzētu un ļoti aktuālu. Savukārt dalībnieki pievienoja krāsas, smaržas un pozitīvas izjūtas mūsu garderobei.

Kāpēc mēs tur devāmies?
Katrs no sava valsts nostūra mēs uz Bonnu devāmies ar atšķirīgām gaidām, jo mūsu iepriekšējo apmācību un jauniešu apmaiņu pieredze bija dažāda. Mārai (biedrība „s-putns”) šīs bija pirmās apmācības, tāpēc ārkārtīgi vērtīgas, iedvesmojošas un tādas, kas liek aizdomāties. Savukārt Kristīne (jauniešu centrs „Bāze”) uz apmācībām devās galvenokārt, lai padziļinātu jau esošās zināšanas, mainītos pieredzē ar citiem jaunatnes darbiniekiem un attīstītu iecerētās jauniešu apmaiņas ideju.

Praktiski tas izskatījās tā...
Dzīvojām jauniešu hostelī ārpus Bonnas centra, apkārt mežs, zirgi un govis, tā ka intensīvajam mācību un līdzdarbošanās procesam līdzsvaru deva ne vien kafijas paužu krāsainā savstarpējās pieredzes pārrunāšana, bet arī iespēja meditatīvi paklaiņot, pārdomājot darīto un izvērtējot iespējamo.

Dzīvojām divvietīgās internacionālās istabiņās, līdz ar to starpkultūru mācīšanās notika pilnā sparā, ne tikai degustējot konfektes un vīnus, bet arī secinot, cik agri spēj piecelties vienas nācijas pārstāvji un cik ilgi matus žāvē citas. Tādu pretimnākšanu veģetāriešiem, vegāniem un citām diētu prasībām Māra nebija pieredzējusi nekur – katrā ēdienreizē bija pieejami īpaši gatavoti un dažādi ēdieni. Tā teikt – uzņēmējorganizācija rādija klasi!

Apmācībās aktīvam darbam tika atvēlētas četras ar pusi dienas – tieši tik, lai gribētos vēl un būtu uzkrāts milzum daudz enerģijas, kuru ielikt pašu realizējamajos projektos, un vienlaikus ar ļoti aktīvo darba režīmu ārkārtīgi daudz tika arī paveikts.

Mēs un grupa
Vairākums uzdevumu, diskusiju u. tml. notika grupās, sākot ar pāriem pirmajās dienās līdz kopīgai grupai apmācību noslēgumā. Nozīmīgs šķita trenera Vima teiktais, ka sākumā kafijas pauzes bijušas daudz īsākas nekā apmācību beigās, – šo ideju var izmantot arī jauniešu apmaiņās. Grupas lielākoties veidojām paši, tāpēc ik pa laikam attapāmies grupā, kuras sastāvs ir teju tāds pats kā iepriekšējās reizēs (protams, tādējādi ar vairākiem cilvēkiem izveidojās daudz ciešāka saikne).

Runājot par grupas dinamiku, dalībnieki bija ļoti dažādi – no 17 valstīm, vecumā no 18 gadiem līdz sirmam vecumam, taču visi, kā jau jauniešu līderi, ļoti atvērti, darboties un zināt griboši. Visi aktīvi iesaistījās apmācību gaitā. Kopā ar aizrautīgajiem treneriem darba ritms un azarts nezuda visas piecas dienas. Milzīgi nozīmīgs aspekts bija labās angļu (euroenglish) valodas zināšanas, kas visiem bija vienādā līmenī, tāpēc nebija nekādu problēmu nedz izteikties, nedz komunicēt.

Iedziļinājāmies
Apmācību saturs bija veiksmīgi izveidots – tā, ka pēc tā apgūšanas tev ir jāspēj uzrakstīt kvalitatīvu jauniešu apmaiņas projektu. Mēs varam ne tikai uzrakstīt iesnieguma formā par starpkultūru izglītību un Eiropas dimensiju (jo papīrs panes visu), bet arī saskatīt to realitātē, izmantojot konkrētas metodes un pieejas. Tagad savos jauniešu apmaiņas projektos apzināti iekļausim un strādāsim pie starpkultūru izglītības procesa; neaprobežosimies ar vienu starptautisku vakaru, bet realizēsim aktivitātes, kas ļaus iepazīties, pārrunāt visu dalībnieku kultūras īpatnības, atrast kopīgo un atšķirīgo.

Padziļinājām vai arī šo to no jauna uzzinājām par projekta ciklu (plānošanu, realizēšanu, izvērtēšanu utt.), par starpkultūru izglītību, Eiropas dimensiju, aktīvu līdzdalību, riska menedžmentu...

Izrādās, ka projekta ciklu garums un dažreiz pat atsevišķu aktivitāšu secība ir diezgan atšķirīga. Piemēram, Zviedrijas un Norvēģijas organizācijas plānošanas un sagatavošanas posmam piešķir ļoti lielu nozīmi un velta tam daudz laika (vairākus mēnešus); viņiem pat ir prakse noslēgt atsevišķu līgumu ar partnerorganizācijām par pienākumiem un veicamajiem darbiem, lai vēlāk nerastos pārpratumi. Šis piemērs arī parāda, cik lielu nozīmi Skandināvijas valstis (mēs, starp citu, arī) piešķir dažādiem pasākumiem un aktivitātēm, kas mazina iespējamos riskus jauniešu apmaiņas laikā.

Viena no aktivitātēm bija veltīta tam, lai iekļautu izvērtēšanu visās apmaiņas daļās, t.i., iekļaut to ne tikai paša projekta norises laikā un pēdējā dienā, bet arī sagatavošanas fāzes laikā, lai izvairītos no noklusētām nesaprašanām partneru starpā, lai izvērtējot ieraudzītu vēl trūkstošo, tāpat arī novērtētu visu apmaiņu pēc tās beigām: lai dalībnieki neizklīstu uz visām pusēm, bet sanāktu kopā, kad iespaidi nogulsnējušies, lai novērtētu, cik lielā mērā sasniegti izvirzītie mērķi, ko nākamajā apmaiņā vajadzētu darīt citādi utt. Šajā brīdī ir iespēja arī vairāk koncentrēties uz pašu grupu, jo apmaiņas laikā uzņēmējgrupa bieži fokusējas uz partneriem, reizēm neatrisinātu atstājot kādu konfliktu savējo starpā.

Nebija atvēlēts atsevišķs laiks organizāciju prezentēšanai, tā vietā katrs dalībnieks izveidoja plakātu ar savu un organizācijas kontaktinformāciju, valsti, savu lomu organizācijā, organizācijas mērķiem, galvenajām aktivitātēm, mērķauditoriju. Otrajā dienā tiem tika pievienotas fotogrāfiju izdrukas, kas bija ārkārtīgi noderīgas brīžos, kad atcerēties, piemēram, kāda turku dalībnieka vārdu šķita neiespējami. Tas ļāva viegli pārskatīt grupu, ieraudzīt, ar kuriem dalībniekiem ir idejiskās vai mērķauditorijas saderības.

Ko ielikām mūsu skapī?
Kristīne: „Pirmkārt, jau sajūtu, ka, neņemot vērā esošās zināšanas un pieredzi, vienmēr var uzzināt ko jaunu, vērtīgu, vienmēr var vēl vairāk sevi izaicināt, lai tiektos uz pilnveidi un kvalitāti. Otrkārt, kārtējo reizi izbaudīju komunikāciju, daloties viedokļos un pieredzē ar citiem jaunatnes darbiniekiem no dažādām Eiropas valstīm. Vēl skaidri izveidojās izpratne par diviem it kā līdz šim salīdzinoši abstraktiem jēdzieniem – starpkultūru izglītība un Eiropas dimensija. Pārrunājot savu projekta ideju ar citiem dalībniekiem, ieguvu vairākas labas idejas un vērtīgas atziņas.”

Māra: „Visvairāk dažādas apmaiņu pieredzes plusus un mīnusus, konkrētas idejas, piemēram, veidot nevis klasiskos nacionālos vakarus, bet pārvērst tos starpkulturālos vakaros – vienai valstij gatavot citas valsts nacionālo vakaru. Par pašu starpkultūras jēdzienu guvu daudz plašāku izpratni, pirmkārt, ka inter-cultural nebūt nav vienādojams ar multi-cultural. Otrkārt, kultūras prezentēšanai var neaprobežoties ar nacionālajiem ēdieniem, karoga krāsām un dejām, bet var parādīt dažādos kultūras dziļāko slāņu aspektus, kaut vai konkrētās nācijas žestu un mīmikas specifiku, skaistuma kanonu u.tml. Un tā varētu turpināt gari. Tāpēc jo svarīgāk, ka tas viss deva iedvesmu iegūtās zināšanas neatstāt guļam plauktā, bet likt tās lietā.”

Nobeiguma vietā
Dažreiz mēs tik ātri pierodam pie tā, kas mums ir, ka liekas – mēs jau visu zinām un redzam. Taču tad vienā dienā, pavasarim atnākot, tu meklē dzelteno krekliņu, bet atrodi raibo Turcijas lakatu, par kuru biji pavisam aizmirsusi, un atklāj to kā no jauna. Tāpat bija ar šīm apmācībām – mēs aizbraucām meklējot un atradām gan gaidīto, gan negaidīto, bet kopumā vērtīgo, kas mūsu projektu skapi ne tikai izdaiļo ar zināšanām un pieredzi, bet arī to sakārto, pārkārto un atjauno.

Kristīne un Māra