Gaismas bruņinieki

Biju piedalījusies jau vairākos apmaiņas projektos un divus gadus darbojusies jauniešu organizācijā, kad sapratu, ka arī es gribētu kaut ko tādu „uzcept”. Bet nezināju, kā, un nejutos īsti pārliecināta, vai tas vispār ir iespējams. Man šķita, ka projektu rakstīšana un vadīšana domāta vecākiem un ar lielāku pieredzi apveltītiem cilvēkiem – tāda es vēl nejutos. 2007. gada janvārī programmu „Jaunatne” nomainīja „Jaunatne darbībā”, un tam par godu rīkoja konferenci, kurā sniedza informāciju, kas mani interesēja. Noklausījos un sapratu, ka, neņemot vērā tik sarežģītus un nopietnus vārdus kā „valorizācija” un „sociālā iekļaušana”, tāds „zaļknābis” kā es drīkst, var un tiek rosināts rakstīt jauniešu apmaiņu projektu un ka tas pavisam noteikti ir manos spēkos, jo man bija gan atbalsta persona, gan domubiedri mūsu organizācijā.

IDEJA
Tas ir diezgan interesanti, ka vēlme realizēt apmaiņu radās pirms projekta saturiskās idejas. Taču arī tā nāca diezgan ātri. Organizācija, kurā darbojos kā brīvprātīgā, sadarbojās ar Bērnu un ģimenes atbalsta centru, kura auditorija ir arī jaunieši no nelabvēlīgām ģimenēm un/vai cietuši no vardarbības. Tobrīd šī problēma likās visaktuālākā. Turklāt gribēju, lai projekts būtu prioritārs „Jaunatnei darbībā”, tāpēc izvēlējos tik grūto vardarbības tematu. Uz neko vieglāku mani nemaz nevarēja pierunāt.

Nosaucu „gara darbu” par „Lightway starts with participation”, kas nozīmē – gaisma sākas ar līdzdalību. Galvenā doma – problēmas nevar atrisināt, rokas klēpī turot. Ar projekta atbalsta personu nolēmām iesaistīt dažādus jauniešus – arī tādus, kas ir cietuši no vardarbības. Uzsākot jebkuru darbu, man ir divi svarīgi jautājumi – „kā?” un „kāpēc?”. Tā tika nopietni apsvērts, ko tieši vēlos ar šo projektu panākt. Izvirzīju galvenos mērķus – veiksmīga kultūras apmaiņa, satuvinot grupas dalībniekus, vardarbības jēdziena iztirzāšana un mūsu viedokļa paušana, sagatavojot vizuālu izstādi, kas tiktu izstādīta sabiedrībai pieejamā vietā.

Atskatoties uz paveikto, tagad saprotu, cik svarīgi ir, lai projekta tēma un realizācijas ideja būtu jauniešiem saistoša un lai viņi ar azartisku interesi mestos ikvienā aktivitātē. Tas patiešām nosaka to, vai ir gandarījums par paveikto darbu. Kaut arī projekts tika novērtēts pozitīvi, šobrīd saprotu, ka diez vai vēl kādreiz uzņemšos vadīt projektu ar tik sarežģītu tēmu.

PRAKTISKAS LIETAS
Projektu rakstot, ir jāapsver praktiskas lietas, kas skar finanšu, saturisko un tehnisko daļu, kā arī projekta partneru izvēli. Projekta saturā nolēmām iekļaut daudz atšķirīgu aktivitāšu, lai nav vienveidības projekta norisē: diskusijas, spēles un uzdevumus, organizāciju vizītes, radošo darbu, orientēšanās sacensības un braucienu ar laivu. Jo labāk izplānots bija pasākums, jo drošāk jutos, ka tas tiks apstiprināts un ka tas vispār izdosies.

Runājot par finanšu daļu, man ir jāsmejas, jo tie cipari, kurus biju sarakstījusi, bija smieklu vērti. Projekta iesniegšanas dienā man gadījās čē-pē – izdzisa visa finanšu daļa no mana datora atmiņas, jo biju aizmirsusi to saglabāt. (Tā gadās tikai man!?) Nu vajadzēja steigā visu atjaunot. Pasts strādāja līdz pulksten 21.00, tādēļ bija iespējams visu paspēt. Rakstīju vairākas stundas, sāpošu sprandu skrēju uz pastu, uzliku marku un atskārtu, ka aizmirsu adresi. Cik ļoti labi, ka pastāv mobilie sakari. Sazvanīju „interneta dievu” (tā būtu reklāma, ja pateiktu, kur zvanīju), noskaidroju adresi, un viss izvērtās veiksmīgi. Vēlāk gan uzzināju, ka steigā biju aizmirsusi ierakstīt vairākas projektam patiesi nepieciešamas finanšu pozīcijas, piemēram, komunikācijas (zvanīt projekta realizēšanas laikā sanāk daudz un dārgi). Paredzēt var visu, bet tas notiek reti, tādēļ, rakstot projektu, jābūt elastīgam gan laika, gan lēmumu pieņemšanas ziņā. Bet – galvenais – nedrīkst padoties.

MĒS GATAVOJĀMIES...
Mirklī, kad projektu apstiprināja, prieks bija ļoti liels, taču sagatavošanās darbus uzreiz nevarējām sākt, jo mēs visi strādājām pie sekmīga (un varbūt pat vairāk nekā sekmīga) mācību semestra nobeiguma, un, tā kā arī nauda vēl nebija ieskaitīta, nebija zināms, kad tas tiks izdarīts, – steigai nebija pamata. Maijā nolēmām pārcelt projekta norises laiku uz septembra sākumu. Iesākās vasara ar visiem tās priekiem, tādēļ arī projekta sagatavošana tika atlikta, kaut arī domas par to mani nepameta ne uz mirkli.

Projekta atbalsta persona uzņēmās organizēt iepriekšējās plānošanas vizīti, bet man tika uzticēts izplānot šīs tikšanās saturisko daļu. Tas arī bija ļoti svarīgi, jo, lai arī cik smieklīgi tas izklausītos, arī plānošanas vizīte ir jāplāno. Mēs bijām ļoti apbēdināti, kad neieradās čehu līderis. Kaut arī neierašanās tika pamatota ar naudas trūkumu biļetei, bija skaidrs – čehu līderis nav pietiekami motivēts piedalīties šajā pasākumā un organizēt čehu grupu.

Jūnija pēdējā nedēļas nogalē Rīgas lidostā ieradās itāliešu un bulgāru pārstāvji. Pirmo dienu mēs pārrunājām projekta programmu, drošību, kas visiem šķita ļoti svarīgs projekta aspekts, un sadzīviskus jautājumus, lai nedēļa izvērstos jauka un patīkama visiem. Aizbraucām uz projekta norises vietām, un līderes bija ļoti apmierinātas ar redzēto – vasaras nometni, kur tika paredzēts pavadīt lielāko projekta laiku. Tur ir mežs, atrakcijas, dzīvnieki, baseins u.c. foršas vietas un lietas. Tad mēs apmeklējām BJC „Junda” ēku, kurā tika plānots organizēt vairākas aktivitātes. Pēc tam mēs pavadījām abas pārstāves uz lidostu, un nu bija jāķeras pie projekta sagatavošanas.

Runājot par sagatavošanu, jūlija beigās sasaucu pirmo darba grupas tikšanos, izstāstīju projekta vīziju, uzklausīju ierosinājumus un sadalījām pienākumus. Apmaiņā bija plānots divu dienu pārbrauciens ar laivām pa Gauju, un visjaukākais šajā sagatavošanas daļā bija mūsu velobrauciens uz Līgatni, lai izlūkotu perspektīvo laivu brauciena apmešanās vietu. Nometnes apkārtnē divi mūsu darbarūķi pirms projekta izložņāja visu mežu, lai ierīkotu aizraujošu nakts trasi ar orientēšanās elementiem. Pasūtījām ēdienu, sarūpējām kancelejas preces, satīrījām teritoriju un gaidījām dalībnieku ierašanos. Vienīgās bažas radīja Latvijas rudenīgie laikapstākļi (nedēļa pirms dalībnieku ierašanās bija lietaina) un saņemtā ziņa no čehu grupas par viņu neierašanos.

...UN VIŅI IERADĀS
Pārliecinājusies, ka viss ir sagatavots, kāpu vilcienā un braucu sagaidīt bulgārus. Kad atbraucu uz lidostu, attapos, ka man nav nekādas pazīšanās zīmes. Sāku drudžaini meklēt kādu papīru un rakstāmo. Par laimi, ieraudzīju kādu Eiropas brīvprātīgo, kuram bija viss māksliniekam nepieciešamais aprīkojums. Uzzīmēju saulīti ar uzrakstu „BULGARIA”. Atvērās durvis, un man pretī vērās deviņas smaidīgas sejas un daudz čemodānu. Aizgādāju viņus līdz norises vietai. Šis pats process atkārtojās, satiekot itāliešus. Kad mēs ar itāliešiem ieradāmies nometnes teritorijā, pavērās interesants skats – latviešu un bulgāru jaunieši sēdēja pie ugunskura, dziedāja dziesmas, un viņu sejās bija vērojams prieks un nogurums reizē.

Pirmais kopīgais rīts – visi iziet no savām istabām, laukā ir slapjš, ēkas ir aukstas, tomēr mēs brokastojam un sākam iepazīšanās aktivitātes. Izmantojām ierasto metodi – enerdžaizerus un aisbreikingus. Tā smieklos pagāja pirmā dienas puse, tad sekoja projekta tēmas ievaddaļa – diskusijas par vardarbības tēmu. Vakarā mūs gaidīja salijis mežs – sadalījāmies četrās komandās, paņēmām lukturus un kartes un sākām iet pa nakts kluso trasi, kurā, dalībniekiem klusējot, bija jāveic dažādi uzdevumi, kas veicināja saprašanos. Vakarā tēja, sarunas (sirsnīgas un patīkamas) un gulēšana diezgan aukstos apstākļos. Tas gan izrādījās pluss, jo veicināja grupas saliedēšanos, kaut vai dalot sildītāju un nevēloties uzturēties drēgnajās istabās, jo kopā taču siltāk!

Otrajā dienā turpinājām aktivitātes saistībā ar projekta tēmu, tādēļ devāmies uz „Martas” centru, kas nodarbojas ar vardarbības jautājumiem. Lai itālieši un bulgāru meitenes nenokavētu autobusu, mūsu puiši izdomāja viltīgu plānu – autobusa atiešanas laiks tika pateikts 20 minūtes pirms īstā laika, taču pat pēc šī plāna mēs bijām tieši laikā. „Martas” centrā uzzinājām interesantus faktus par vardarbību Latvijā un pasaulē, mums izstāstīja par konkrētiem gadījumiem, un arī paši dalībnieki varēja izteikties par situāciju savā valstī. Tad sekoja lietainās Rīgas apskate un brauciens vilcienā uz mājām. Vakarā mūs gaidīja viena no interesantākajām projekta aktivitātēm – starpkultūru vakars: itālieši vārīja makaronus, bulgāri gatavoja savus saldumus un suvenīrus, bet mēs galdā likām latvju alutiņu, kvasu, medu u.c. gardumus. Vakara sākumā katra grupa prezentēja savu valsti un atvestos cienastus, vēlāk sākās neformālā daļa – tautas dejas, gan latviešu, gan bulgāru (plaukstiņpolka tika dejota visu turpmāko nedēļu ar lielu aizrautību). Turpinājumā pie ugunskura mēs runājāmies un smējāmies. Šajā vakarā izrādījās, ka itālietis, vārdā Alberto, tomēr runāja arī angļu valodā, ko viņš iepriekš bija slēpis, jo ļoti kautrējies.

Nākamajā rītā pamošanās ieilga, taču pēc veiksmīgas piecelšanās un brokastīm mēs ļāvāmies mākslai – no sizāla un siena veidojām puķes mūsu izstādei. Ja vēlas atsvaidzināt jauniešu interesi par kaut ko, tad labs veids, kā to izdarīt, ir ļaut vaļu viņu radošajam potenciālam. Tas arī veicināja lielāku sadarbību jauniešu vidū. Pēc ilgas darbošanās braucām uz Rīgu ekskursijā. Beidzot latvieši varēja paspīdēt ar savām zināšanām par Vecrīgu, bet bulgāri un itālieši ar interesi klausījās. Tā kā ekskursija bija viena liela improvizācija, mums pašiem bija iespēja piedzīvot jaunatklājumus – cik grūti ir pastāstīt ārzemniekam par to, kas pašam liekas ikdienišķs un ierasts. Kad Vecrīgas ielas bija laupījušas mūsu pēdējās enerģijas rezerves, papildinājām tās „Lido” atpūtas centrā – ar pilniem šķīvjiem manevrējām caur „Lido” apmeklētāju pūli. Un tad uz mirkli iestājās klusums, jo visi ar apetīti ēda latviskos ēdienus. Mūsu maršruts tālāk mūs veda uz „Līvu” akvaparku, ko par labu dienas noslēgumu atzina visi dalībnieki. Itāliešus ievilinājām aukstajā ziemas baseinā, bulgāru puiši nolēma palikt uz dzīvi latviešu saunā.

Pirmo dienu projekta laikā rīts bija saulains, un, par laimi, tieši šodien bija ieplānots braukt uz Gaujas Nacionālo parku. Tā kā bija paredzēta arī nakšņošana, ar lielām somām visi sakāpa autobusā. Turpceļš bija visai miegains, jo iepriekšējās dienas bija ļoti aktivitātēm pārpildītas, taču, izkāpjot Gaujas krastā, enerģija atgriezās – puiši ķērās pie laivām, un pēc mirkļa sešas laivas peldēja Gaujas ūdeņos. Jāatzīst, ka šāda veida aktivitātes ļoti saliedē cilvēkus, pat ja neviens no visiem laivā sēdošajiem neprot airēt. Izkāpām krastā un ieturējām maltīti pie dabas krūts, pārrunājām laivu brauciena plusus un mīnusus – par laimi, mīnusu nebija, un ceļš varēja turpināties. Pēc noairētiem divdesmit kilometriem nemanot bija pienācis vakars, kas atnesa līdzi vēsumu, un nekas nespēja līdzēt labāk kā grupas apskāviens, kurš projekta laikā kļuva par pašsaprotamu un ļoti patīkamu parādību. Viesnīcas saimniece bija tik laipna un izkurināja mums pirti, kurā tika pārbaudīta katra dalībnieka karstumizturība, protams, pēc brīvprātības principa.

No rīta pēc gardām pankūkām sakāpām autobusā un devāmies mājās. Dalībniekos bija vērojams prieks, nogurums, bet reizē arī skumjas, jo projekta nobeigums neizbēgami tuvojās. Turklāt bija jāpaveic projekta galvenais uzdevums – jāizveido izstāde. Visu projekta laiku dalībnieki bija sadalīti četrās komandās, kurām bija savas tēmas – „Vardarbībai stop!”, „Vienoti daudzveidībā”, „Kāpēc tu dari man pāri?” un „Bet mēs varam dzīvot citādi...”. Atgriežoties ķērāmies klāt – tā kā dalībnieki pazina cits citu jau diezgan labi, tad arī sadarbošanās kļuva vieglāka un radošāka.

Pēdējās dienas galvenais mērķis bija izveidot izstādi, pie tā arī strādājām. Mēs operatīvi pabeidzām savus mākslas darbus un ar kravas mašīnu transportējām lielo puķu bumbu, ko bijām izveidojuši pašu spēkiem. Visu vajadzēja sagatavot laikus, jo bija uzaicināta prese. Izstādes atklāšana bija sirsnīga, aizdedzinājām draudzības svecīti un runājām par projektu, tā rezultātiem un dalībniekiem. Tālāk gājām apskatīt BJC „Junda”, kur vērojām bērnu un jauniešu interešu pulciņu darbību – puišiem vislabāk patika mūsu automodeļu trases, kas ir vislielākās Baltijā.

Pēc ekskursijas visi pēdējo reizi atgriezās „Lediņos”, notika projekta izvērtējums – izrunājāmies, atcerējāmies labo un slikto, aizpildījām anketas un sākām rotāt zāli atvadu vakaram. Viss sākās ar katras nacionālās grupas videosveiciena filmēšanu – atvadu vārdi, vēlējumi un cerības atkal satikties, kas izvērtās īpaši sirsnīgi. Zālē katram dalībniekam bija pastkastīte, kurā vakara gaitā katrs varēja iemest atvadu vēstuli, un gandrīz katrs no ikviena dalībnieka saņēma mīļu vēstulīti, kas vienmēr atgādinās par cilvēkiem un notikumiem, ko zinām tikai mēs. Ir grūti izteikt vārdos to sajūtu, ko rada apziņa, ka būs jāšķiras, it īpaši tāpēc, ka pēdējā vakara spēles satuvināja mūs vēl vairāk. Visemocionālāk izvērtās pieskārienu tunelis, kuram katrs ar aizvērtām acīm gāja cauri un apkārtējie apskāva, pateica labus vārdus vai kā citādi samīļoja. Izdalījām un aprakstījām projekta T kreklus, ēdām un smērējāmies ar kūku, un pašas vakara beigas, kas bija gandrīz rīts, atgādināja to, kā tas viss sākās – mēs sēdējām pie ugunskura, tikai vienīgā atšķirība bija tāda, ka mēs vairs nebijām divdesmit četri sveši cilvēki. Nedēļas laikā mēs cits citam kļuvām tik tuvi, ka bija pašsaprotami – jāraksta un jārealizē vēl viens projekts, lai mēs varētu satikties.

Itālieši aizbrauca agrā rīta stundā, un es viņus pavadīju. Mēs visi skumīgi devāmies ceļā, bet cerība satikties mājoja katrā no mums.

LABS DARBS, KAS PADARĪTS
Projekta koordinatori mēdz būt ļoti paškritiski, arī es sev pārmetu ilgu laiku par dažām neveiksmēm, kas projekta sagatavošanas un norises laikā bija notikušas. Taču tad, kad skatos dzīvespriecīgajās un brīžiem nopietnajās sejās, saprotu, ka projekts jauniešos kaut ko raisīja, kas arī bija mans galvenais mērķis. Vēl jāpiebilst, ka mūsu projektā notika izcila kultūru apmaiņa, neviens nebija izslēgts no grupas un, paldies Dievam, neviens necieta, izņemot bulgāru meiteni, kas pazaudēja savu pasi un veselu nedēļu nodzīvoja pie manis, baudot vēl vienu apmaiņu – šoreiz ar manu skolu.
Ja raksti projektu, atceries, ka visu nevar paredzēt, bet viss, kas notiek, sniedz jaunu pieredzi, kura noteikti noderēs turpmākajā dzīvē. Līdz ar to bailēm par neveiksmēm nevajadzētu atturēt tevi no savas idejas realizēšanas. Turklāt – ja ir izcili palīgi no Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras.  Es taču arī biju zaļknābe…

 
Irina,
Starptautiskās jauniešu apmaiņas koordinatore