Gads Krievijā: neaizmirstama pieredze, palīdzot jauniešiem ar invaliditāti

Alise Akmeniņa pirms gada pieņēma izaicinājumu un devās gadu ilgā biedrības “Raibais kaķis” īstenotajā Brīvprātīgā darba projektā, kurš norisinājās Krievijā. Kā jaunietei gāja projektā un kādi ir viņas iespaidi, projektam noslēdzoties? Par to Alise raksta turpinājumā…

Īsumā par projektu
Brīvpratīgā – Alise Akmentiņa
Projekta nosaukums - „Unity in Diveristy”
Projekta ilgums – 09.10.2017 – 02.10.2018
Projekta norises vieta – Krievija, Samara

2017. gada oktobrī kāpu vilcienā Rīga- Maskava un uzsāku savu ceļu uz ilgtermiņa (12 mēnešu) Eiropas Brīvprātīgā darba projektu „Unity in Diveristy”, Samarā. Projekts man deva iespēju palīdzēt ģimenēm, kurās aug bērni ar garīgās un/vai fiziskās attīstības traucējumiem.  Skaidri atceros katru iepazīšanos ar ģimenēm, bērniem un jauniešiem. Sajūtu un izjūtu līmenī atceros arī savu nedrošības un optimisma kokteili. Biju pārliecināta, ka, ja palīdzēšu no sirds un ar atbildības sajūtu, viss notiks uz labu. Un tā arī notika.

Sava projekta ietvaros katru nedēļu apciemoju 4 ģimenes. Reizi nedēļā devos uz biedrību „Parus Nadezdy”, kur asistēju skolotājai radošajās darbnīcās jauniešiem ar invaliditāti. Jāsaka godīgi - daudzus no radošajiem darbiņiem jaunieši veica labāk par mani. Tāpēc, var teikt, ka  mācīties skaisti līmēt, griezt un šūt nācās man. Skaidrs, ka pavisam drīz manī radās iekšējs diskomforts par to, ko es tur daru un, vai mani tur vispār vajag? Spriežot pēc jauniešu un viņu vecāku prieka mani ieraugot, pēc Valērijas (centra jaunietes) ciešā un ilgā apskāviena katru reizi, kad ienācu pa durvīm un neskaitāmiem aicinājumiem uz tēju, kaut kas vērtīgs manā būšanā bija. Drīz atskārtu, ka tā ir vajadzība socializēties un gūt jaunus iespaidus. Cilvēcisks kontakts bija svarīgāks par skaistu kolāžu vai dekupāžu! Sapratu, ka jauniešus uzrunāja mana iekšējā attieksme, ko viņi juta un novērtēja. Atskārtu, ka daudziem bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem ir smalks jūtīgums. Viņi juta, kā cieņu tā manu prieku būt kopā ar viņiem kā darbos, tā radošajos nedarbos. Un droši vien tāpēc, mums arī tik labi kopā gāja! Tā, mokot krustdūrienus, mēs pārrunājām kā ikdienas priekus un bēdas, tā laikapstākļus, politiku, literatūru un attiecību jautājumus. Nevarēju palaist garām jauniešu interesi par Latviju, jo par manu valsti viņi vēlējās dzirdēt visvairāk. Tāpēc, nolēmu uzrīkot prezentāciju centrā, kurā iepazīstināju viņus un vietējo sabiedrību ar savu valsti un kultūru. Vēlāk, kopā ar Alekseju (jaunieti, kuru apciemoju projekta ietvaros), izveidojām video (https://www.youtube.com/watch?v=HPaCeFuDcQU).

Lielākā mana projekta aktivitātes norises vieta bija ģimeņu mājvietās, kur aug bērni vai jaunieši ar invaliditāti. Manos pienākumos ietilpa asistēšana vecākiem vai skolotājiem. Ar katru bērnu dienas un nodarbes bija atšķirīgas. Ar Serjožu parasti devāmies ārā vai uz baseinu. Kā izrādījās, vislielākais pārbaudījums šajā pasākumā, bija nevis pati pastaiga vai pelde, bet nokļūšana no devītā līdz pirmajam stāvam ratiņkrēslā. Arī esot ar Tatjanu un viņas mammu, dienas galvenais uzdevums parasti bija saistīts ar došanos svaigā gaisā. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka šī ikdienišķā darbība, kādam ir liels notikums un diezgan saredžīts process. Tā kā infrastruktūra un ceļu kvalitāte pilsētā ir diezgan slikta, brīvprātīgā atbalsts bija svarīgs un novērtēts. Savukārt, Daņilam palīdzēju apgūt angļu valodu, dažreiz, kopā ar viņa brālīšiem, gājām braukāt ar ragavām vai uz spēļu laukumu. Sākumā, esot ar Daņilu, bija satraukta par to, ka viņš varētu paklupt vai, piemēram, apdedzināties, tāpēc centos brīdināt viņu par katru priekšā gaidāmo risku. Gada laikā sapratu, ka lielākā daļā gadījumu viņam šie brīdinājumi nav vajadzīgi, jo apkārtni viņš jūt lieliski. Mani fascinēja Daņila miers un pacietība apgūstot jaunu vidi, lietas vai priekšmetus. Pavasarim sākoties, piefiksēju, ka ejot pastaigās vai uz baseinu, manī radusies uzticība viņa sajūtām un prasmēm orientēties gandrīz jebkurā vidē. Protams, biju modra un neaizmirsu, ka viņš pasauli neredz un tomēr mans satraukums par katru soli bija pagaisis. Bija interesanti klausīties Daņilā par to, kā viņš, piemēram, iztēlojas ūdeni vai zāli un zemi, balstoties uz sajūtām. Vai to, kā viņš iztēlojas krāsas, tā īsti nezinot, kādas tās ir. Līdz šim lietas sev apkārt biju vienkārši pieņēmusi, neiedziļinoties niansēs par to matēriju, temperatūru, struktūru u. tml. Jāsaka, ka sākot tam pievērst uzmanību, arī es pasauli sāku raudzīties mazliet savādāk. Man burtiski paplašinājās redzesloks. Savukārt esot kopā ar Alekseju es apguvu video veidošanu un grafiskā dizainā pamatus un iemācījos komponēt mūziku uz datora. Jau no pirmās dienas mums izveidojās lieliska sadarbība, kurā mācījos darot. Tā kā Aleksejam ir nopietni kustību un runas traucējumi, daudzas darbības viņš nevar veikt, tāpēc brīvprātīgā atbalsts šajā momentā bija svarīgs un nozīmīgs. Var teikt, ka biju viņa rokas, viņš - smadzenes. Kopā mēs izveidojām blogu- „Aleksey and Alise blog”, bet visbiežāk iesasiastījos viņa studijas „3D-инклюзия” ( skatīt : https://www.youtube.com/channel/UC3n3JqY0kp7WlFSaIXylesA) filmu veidošanas procesā. Gada laikā kopā ar komandu, tika izveidots vairāku filmu cikls „Кадры жизни” ( lat. – Dzīves Kadri”). Tas stāsta par cilvēkiem ar invaliditāti, kuri neskatoties uz šķēršļiem sevi realizē un pierāda, ka iespējams patiešām ir viss. Vienā no sērijām par stāsta varoni kļuva arī iepriekš pieminētais Daņils: (skatīt: https://www.youtube.com/watch?v=_9gX3fFiyhI).

Šajā projektā es iemācījos un uzzināju patiešām daudz. Ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka liels bija arī manis sniegtais atbalsts. Augsti novērtēju iespēju būt daļai no šo ģimeņu ik dienu, kas, savukārt, deva iespēju iepazīt vietējās kultūras attieksmes, vērtības, paražas, uzskatus. Esot kopā ar vecākiem un bērniem kā priekos, tā bēdās, kā uzvarās, tā zaudējumos starp mums izveidojās un nospirinājās abusējas uzticēšanās un pateicības saikne, kuru vārdos neietērpt. Projekta aktivitātes laikā atskārtu, ka atbalsts un cilvēcisks kontakts ir vajadzīgs, ne tikai bērniem ar garīgās un/ vai fiziskās attīstības traucējumiem, bet personām, kas ir viņiem blakus diendienā. Tātad - bērnu vecākiem. Tieši viņi ir tie, kas savā sirdī nes rūpes par bērna stāvokli, ārstēšanu, attīstīšanu un nākotni. Zāļu iegāde, iztikas un ārstēšanas nodrošināšana, negulētas naktis veido viņu noslogoto ikdienu, samazinot iespējas iziet ārā, meklēt pilnas slodzes darbu vai iziet atpūsties ar draugiem. Tāpēc, pasēdēšana ar mani pie tējas tases un aprunāšanas par dzīvi, viņiem nozīmēja ārkārtīgi daudz un es atļaušos teikt, ka reizēm šis atbalsta veids bija svētīgāks, kā konkrētā asistēšana pedagogam, piemēram, vingrošanas nodarbībā vai baseinā.

2018. gada oktobra sākumā projekta aktivitātes posms bija galā. Ar pateicību šai pieredzei un cilvēkiem, kultūrai un pilsētai, devos mājās ar to pašu pasi, kuru iebraucu. Bet iekšēji es biju cita. Atbalstot, palīdzot un piedzīvojot, es mainījos un bagātinājos.
Neaizmirstams gads.
Neaizmirstama mācīšanās pieredze.

 

Projekts „ Unity in Diversity” tika finansēts ar Eiropas Komisijas “Erasmus+: Jaunatne darbībā”, kuru Latvijā administrē Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.