Futbols, fani un EBD

Kā tas viss sākās…Sāksim stāstu, kā pieklājas, – no sākuma! Tātad pirms gada manā pastkastītē iekrita piedāvājums, vai es vēlētos būt to vidū, kas ir brīvprātīgie palīgi Eiropas čempionātā futbolā 2008 Zalcburgā, Austrijā. Ilgi nedomājot, teicu – jā!

Pagāja kāds laiciņš, un tad sākās… tikšanās ar biedrības „Radi vidi pats” vadītāju Agatu, tikšanās ar puišiem Jāni un Andreju, kuri arī brauc uz Austriju šā paša iemesla dēļ, līguma parakstīšana… Pēdējie norādījumi, pēdējie padomi, pēdējie laba ceļa vēlējumi. Jāpiebilst, ka paātrinātā kārtā nācās nomainīt pasi, citādi tālāk par Rīgas lidostu netiktu:)

Pirmā nedēļa. Rīga–Obertauerna

Ir 26. maija pēcpusdiena, un mūsu trijotne, bagāžu nodevuši un biļetes dabūjuši, dodas uz TaxFree zonu gaidīt izlidošanu. Vēl tikai pēdējā biļešu pārbaude, busiņš aizvizina līdz lidmašīnai, un…esam gaisā! Atā, atā, Latvija! Uz tikšanos jūlijā! Ielidojām Vīnē un meklējām, kur ir mūsu sagaidītāji. Priekšā jau bija bariņš brīvprātīgo no citām valstīm, mēģinājām iepazīties… Taču negāja tik ātri, kā gribētos, turklāt tik daudz vārdu jāatceras. Nekas – lai iepazītos, laika būs diezgan. Pēc vēl vairāku brīvprātīgo sagaidīšanas kopā devāmies uz pirmo mītnes vietu – Obertauernas kalnu ciemata viesu māju „Tauernhoff”.

Pirmais rīts fantastisko kalnu ielokā sākās ar kopīgu spēli, lai vismaz varētu sākt iegaumēt dažus brīvprātīgo vārdus, jo nav jau joka lieta – iegaumēt 80 cilvēku vārdus! Spēles darbība: sasveicinās viens ar otru, paspiež roku un nosauc savu vārdu. Tālāk it kā pieņem tā otra cilvēka vārdu un, sveicinoties ar nākamo, nosauc to. Piemēram, Jānis sveicinās ar Māri, tālāk Jānis kļūst par Māri un Māris par Jāni, kas, sveicinoties ar Annu, kļūst par Annu, bet Anna savukārt pieņem Jāņa vārdu.

Turpmākās nedēļas veiksmīgam darbam tikām sadalīti grupās jeb stadionos (kā jau tematiski pienākas) ar diviem treneriem katrā. Stadionu būtība bija iepazīties tuvāk ar pārējiem brīvprātīgajiem, kā arī iemācīties sadarboties starptautiskā līmenī, lai savās mītnes pilsētās (Zalcburgā un Vīnē) mēs visi darbotos kā vienota komanda. Šis mērķis tika sasniegts, un pēc pirmās nedēļas jau pazinām cits citu labāk, zinājām vismaz sava stadiona biedru vārdus, arī valstis, no kuras katrs nāk.

Protams, kā jau šādos pasākumos pieņemts, bija arī valstu prezentēšanas vakars. Katrs „prezentējās”, kā nu mācēja. Mums bija maza prezentācija ar dažiem faktiem par Latviju, kā arī dažas ēdamas un dzeramas lietas.

Kā jau jauniešu pasākumā pienākas, šajā iepazīšanās nedēļā bija ne tikai „mācības”. Paspējām arī padziedāt karaoki, izstaigāties pa kalniem un aiziet mazā pārgājienā uz blakus ciematiņu Obertauernu. Godīgi sakot, apbrīnojām mūsu mājvietas saimniekus – 90 cilvēkiem ēdienu trīsreiz dienā plus vēl divas kafijas pauzes katru dienu, nemaz nerunājot par citiem darbiem, ko mēs varbūt nepamanījām, gatavoja pieci cilvēki! Lai nu kā, bet brīvprātīgo un treneru sarīkotās ovācijas pēdējās pusdienās šī ģimene bija pelnījusi.

Četras galvenās nedēļas. Kuhla–Zalcburga

Tā nemanot pienāca brīdis, kad 61 brīvprātīgais devās uz Zalcburgu un 20 uz Vīni. Pienākumi šajās pilsētās bija atšķirīgi – Vīnes brīvprātīgie strādāja jauniešu centros, bet mēs Zalcburgā – fanzonā, jauniešu zonā, kā arī fanu vēstniecībā.

Kuhla ir mazs ciematiņš pusstundas brauciena attālumā no Zalcburgas. Šajā ciematiņā, kurā dzīvo aptuveni 7000 iedzīvotāju, tad nu bija mūsu apmešanās vieta – tikko uzceltās studentu kopmītnēs. Katram sava istabiņa ar virtuvīti un vannasistabu (precīzāk, dušas), turklāt vēl pieczvaigžņu skats pa logu – uz kalniem! Kaut gan pusei tomēr tā nepaveicās – viņiem tika skats uz blakus kopmītnēm:)

Jau Obertauernā un pirmajā braucienā uz Zalcburgu bijām ievērojuši, cik saudzīgi austrieši izturas pret apkārtējo vidi – nekur neredzēja mētājamies kaut mazāko atkritumu kriksīti. Tāpat arī šeit – pirmais darbs pēc atslēgu izdalīšanas bija norādījumi, kā šķirot atkritumus. Jo – ja tu esi citā valstī, tad cieni šo valsti, valsts dabu un noteikumus!

Vairākas dienas pēc kārtas braucām arī uz Zalcburgu: saņemt formu, noklausīties jaunāko informāciju par darbu un iepazīties ar vietējiem brīvprātīgajiem. Zalcburgas fanzonā un fanu vēstniecībās strādāja aptuveni 250 brīvprātīgo, neskaitot „Österreichisher Wachtdienst” jeb apsardzes brīvprātīgos. Tā ātri vien bija klāt 7. jūnijs – Eiropas čempionāta futbolā 2008 pirmā diena! Kā jau tas ierasts, pirmajā dienā bija mazliet nesaprašanās par pienākumiem, kamēr tikām skaidrībā, kas un kā, un tad jau turpmākajās nedēļās strādāt bija pavisam viegli.

Savas darbvietas bija iespēja izvēlēties. Varēja strādāt vai nu pie ieejas vārtiem, vai pie skatuves, vai arī fanzonas teritorijā. Čempionāta četru nedēļu laikā izmēģināju pastrādāt visās šajās vietās. Visvairāk laika gan pavadīju Altermarkt vārtos jeb, kā es tos dēvēju, „savos” vārtos. Kāpēc? Kāpēc neizvēlējos neko nedarīt un „strādāt” teritorijā vai pie skatuves? Atbilde ļoti vienkārša – pie vārtiem bija ideāla vieta, lai komunicētu ar futbola faniem, Zalcburgas iedzīvotājiem un pilsētas viesiem. Tas nekas, ka bija tādas dienas, kad naktī pēc darba pat runāt negribējās, vien doties uz staciju un braukt „mājās” uz Kuhlu… Tas nekas, ka vācu valodu labāk sāku saprast vien trešās nedēļas beigās… Precīzāk gan būtu teikt, ka, tieši pateicoties strādāšanai vārtos, mana vācu valoda no 0 līmeņa pacēlās uz līmeni, kurā spēju saprast un pat atbildēt uz elementāriem jautājumiem.

Mūsu – brīvprātīgo – uzdevums bija informēt fanus, ko drīkst un ko nedrīkst ienest fanzonā. Tādējādi stāvējām pirms vārtiem, pirms apsardzes. Pēdējā nedēļā jau varējām nomainīt apsardzi dažos darbiņos – tik labi bijām sapazinušies, diendienā strādājot kopā. Kad sanāca pastaigāt pa fanzonu un paskatīties, kā klājas citiem brīvprātīgajiem, secināju, ka „manos” vārtos ir vismājīgāk (lai cik tas arī dīvaini skanētu). Kāpēc? Tāpēc, ka mēs ar kolēģiem ātri sapazināmies un sastrādājāmies. Jāatzīst gan, ka no Eiropas Brīvprātīgo projekta šajos vārtos strādāju vienīgā, pārējie izvēlējās „neko nedarīšanu” fanzonā. Tā nu nekas cits neatlika kā runāties ar vietējiem brīvprātīgajiem un apsardzes puišiem. Katrina, Ginters, Kati, Rainers un citi beigās kļuvām par labiem kolēģiem, kas saprotas no pusvārda. Jāteic, ka mūsu darbalaiks bija patiesi ideāls – sākām ap pieciem vakarā, pēdējās dienās pat vēlāk, un tad līdz vienpadsmitiem divpadsmitiem (kamēr beidzās spēle).

Protams, nebija jau tā, ka mēs tikai strādājām. Bija arī izklaides – oficiālas brīvdienas, lai nepārsniegtu noteikto darbalaiku, pikniki brīvajos vakaros, Zalcburgas naktsdzīves iepazīšana, smiekli un joki. Tomēr nebija tā, ka pēc šādām izklaidēm kāds nevarētu strādāt – viss notika pieklājīgi un ar mēru. No rīta puses pirms darbiem varējām paspēt apskatīt Zalcburgu un tai tuvākos tūrisma objektus. Apmeklējām ne tikai vietējos objektus. Kādā brīvdienā devāmies uz Minheni – divas stundas vilcienā, un bijām klāt. Pēdējā nedēļā pilsētas dome mums sarīkoja Pateicības vakaru VIP zonā. Mūsu boss Valters teica lielo paldies visiem, visiem, kas palīdzēja, lai Zalcburga iegūtu faniem visdraudzīgākās pilsētas titulu.

Jūs noteikti interesē arī tāda sadaļa kā ēšana… Ēdināti tikām labi. Sākumā gan mums centās iemānīt dažādus tradicionālus austriešu ēdienus, bet nesanāca…Uz projekta beigām ēdienkartē parādījās kas pazīstamāks – lazanja, kartupeļi, salāti, makaroni… Bija garšīgi. Turklāt, kas bija ļoti nozīmīgi karstajās jūnija dienās (Zalcburgā visu jūniju bija īsta vasara), katram brīvprātīgajam bija arī bezmaksas dzērienu (Cola, Fanta, Sprite, minerālūdens vai enerģijas dzēriens) taloniņi.

Par rīkotājiem jāsaka vien labi vārdi, jo par visu bija padomāts. Gan par darba apstākļiem, gan arī nodrošinājumu ar visu nepieciešamo, sākot no siltām pusdienām un beidzot ar lietus jakām. Tās gan noderēja tikai dažas reizes – pārējās dienās laiks bija saulains un silts.

Pēdējās trīs projekta dienas. Tullna–Vīne

Pēdējās trīs projekta dienas nodzīvojām pilsētā, kas no Vīnes atrodas aptuveni 40 minūšu attālumā, braucot ar vilcienu. Tās dēvēja par projekta izvērtēšanas dienām. Pirmais prieks bija atkal satikt trenerus un mūsu draugus, kas projekta laikā strādāja Vīnē. Turklāt jau pirmajā pēcpusdienā mūs visus kopā atkal aizveda uz Vīni. Šoreiz tas bija kā improvizēts pilsētas rallijs – doti punkti, kas jāapskata un kas jāizdara. Un kas gan tas par Vīnes apmeklējumu bez Vīnes šniceles? To mēs paguvām nobaudīt uzņēmējorganizāciju rīkotajās kopīgajās vakariņās. Tāpēc – DANKE Akzente un DANKE Grenzenlos!

Šo trīs dienu laikā notika arī dažas grupu nodarbības – tāpat kā Obertauernā – stadionos. Izrunājām, kā mums gājis un ko ar šo pieredzi varētu darīt tālāk. Bija arī sagatavotas aploksnes katram, kurās varēja ielikt laba vēlējumus un pateicības vārdus konkrētam cilvēkam. Tas bija domāts, lai mēs neaizmirstu šo skaisto kopā pavadīto laiku… Bet vai tad ko tādu ir iespējams aizmirst?!

Tā nemanot pienāca pēdējais vakars, pēdējā nakts... Jau trijos naktī bija pirmās atvadas…Un tā ik pēc pāris stundām. Deviņos no rīta pienāca arī mūsu kārta doties uz lidostu.

Īss brauciens ar mašīnu, un tad jau bija klāt Vīnes lidosta… iečekošanās, bagāžas nodošana, TaxFree zona… Pa ceļam tika paķerti pēdējie suvenīri, un nu jau sēdējām lidmašīnā. Cik jocīgi – lidojot UZ Austriju, lidmašīna bija pilna ar vāciski runājošiem cilvēkiem, bet tagad, lidojot NO Austrijas, lidmašīnā skanēja tikai un vienīgi latviešu valoda!

Divas stundas salda miega lidmašīnas „ērtajā” krēslā, un nu aiz loga atpazinām Olaini, Mārupi… Mazs atsitiens pret zemi, pagrieziens…Un bijām atpakaļ mājās – Latvijā! Kad iegājām lidostā, pa skaļruni skanēja: „Lūdzam iekāpt pasažierus reisā Rīga–Vīne”. Tieši pirms pusotra mēneša šajā laikā mēs kāpām lidmašīnā…

Agnese