Feel it!

Jauniešu apmaiņas projektu realizēja Balvu novada jauniešu biedrība "Raibais kaķis" sadarbībā ar jauniešiem no Juvente Estonia (Igaunija), TUFAK youth club (Turcija), Vicolocorto (Itālija) un Ủton Ifjủsảgi – Kulturalis Egyesȕlet (Ungārija). 26 jaunieši nedēļu pavadīja Balvos, kur piecas dalībvalstis tika izgaršotas, aptaustītas, sadzirdētas, apošņātas un apskatītas. Feel it mērķis bija radīt vidi, kurā jaunieši no dažādām kultūrām caur savām piecām maņām labāk iepazītu sevi un citus cilvēkus, tādā veidā veicinot iecietību un iestāšanos pret diskrimināciju. Izmantojot neformālās izglītības paņēmienus, septiņu dienu laikā dalībnieki ieguva noderīgas iemaņas un zināšanas.

16. augusta pēcpusdienā, kad dalībnieki bija iekārtojušies istabiņās un nedaudz atpūtušies pēc nogurdinoša un svelmaini karsta ceļa, sākās iepazīšanās. Līdztekus angļu valodai skanēja arī dalībvalstu valodas. Igauņu, latviešu, turku, itāliešu un ungāru valodu izmantoja ar nolūku, lai pārējie varētu iemācīties svarīgākās frāzes svešvalodā, kuras kādreiz varētu noderēt. Lai šīs frāzes neaizmirstu (jo to bija tik daudz!), pēc itāliešu ierosinājuma, rakstījām tās uz speciālas lapas, kuru piestiprinājām gaitenī.

Tiklīdz saulīte nedaudz nozuda, no dalībnieku puses izskanēja piedāvājums iet spēlēt futbolu, jo sports taču visus vieno vēl spēcīgākām saitēm (futbola spēlēšanas tradīcija aizsākās jau iepriekšējās plānošanas vizītē, kad grupu līderi veidoja jauktās komandas). Tā arī izdarījām, un rezultātā visi – gan līdzjutēji, gan spēlētāji – bija sarkani kā tomātiņi, toties smaidīgi un sadraudzējušies.

Pirmajā maņu dienā, kas veltīta ožai, tiek piedāvātas „saostīšanās aktivitātes”. Tās paredzētas, lai jaunieši pastāstītu par sevi, uzklausītu, ko stāsta citi, un atrastu kopīgas lietas un īpašības, kas viņus vieno. Pēc pusdienu pārtraukuma devāmies uz Susāju pagasta Vēršukalna muzeju, kur kopā ar namamāti cepām baltmaizi un rupjmaizi. Kamēr maizīte atradās krāsnī, turpinājām saliedēšanās programmu, izbaudot lauku dabu. Lēkājot, metot un citādi rosoties, tika pieelpota pilna krūts svaiga gaisa un vajadzēja uzpildīties. Pēc tam, kad itālieši, turki un ungāri beidza brīnīties par pašcepto rupjmaizi un visvisādi mājās gatavotie našķi bija piepildījuši vēderus, bija laiks doties atpakaļ un iepazīties ar Balviem. Latviešu grupa bija uzņēmusies orientēšanās spēļu rīkošanu. Viss ritēja diezgan raiti līdz brīdim, kad sāka līt lietus, un spēles vajadzēja pārtraukt. Tomēr nekas nebija beidzies – kontrolpunktus pārnesa uz apmešanās vietu. Grupas, kuras izveidojās saostoties (katrs izvilka maisiņu, kurā atrada kādu smaržīgu lietu), godam izturēja pārbaudījumus, piņķerējoties cauri zvaniņu tīklam, kuru nedrīkstēja ieskandināt, ar knaģīšiem uzlasot zirnīšus, makšķerējot ābolus un kliedzot uz svecēm.

Garšas dienu sākām ar rosīšanos skolas virtuvē. Ikvienai grupai vajadzēja ne tikai pagatavot savu nacionālo ēdienu, bet arī iemācīt pārējām. Darbības virtuvē izskatījās gandrīz kā no filmām – produktu sastāvdaļas pa gaisu, balsu murdoņa, nedaudz nepacietības un tad jau galda klāšana. Pie kopgalda, baudot pašu cepto, vārīto, griezto maltīti, apspriedām, kādēļ šie ēdieni ir tik raksturīgi konkrētai valstij. Dienas otrajā pusē devāmies pārgājienā, lai vakariņas gatavotu svaigā gaisā un kopīgā katlā. Iekūruši ugunskuru, sapratām, ka neviens nekad iepriekš nav vārījis zupu šādā veidā. Ko nu darīt? Nepaliksim jau neēduši – mizojām, griezām, vārījām, un sanāca garšīgi! Pirmais mēģinājums izrādījās neparasti baudāms. Zināms, pēc sātīgas maltītes ir jākustas, un te pacentās dalībnieki no Igaunijas, sarīkojot neparastas sporta spēles. Spēļu mērķis – saprast, kā ir, ja tu nevari būt tik brīvs, cik esi. Dalībnieki, spēlējot futbolu, uzvilka glāzīšu brilles, kas traucēja saskatīt apkārt notiekošo; rokas un kājas bija sasaitētas, bet bija jātiek pāri šķēršļiem; šķēršļu joslas pārvarēšana ar aizsietām acīm. Šīs aktivitātes mums labāk ļāva izprast cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

Ceturtajā projekta dienā pievērsāmies taustāmu lietu izveidei. Mācījāmies, kā pagatavot sapņu ķērājus, ledusskapja magnētiņus, žonglējamās rīsu bumbiņas, atslēgu piekariņus Scobee-doo un zīmodziņus, ar kuriem rotāt apsveikuma kartītes. Līdztekus veidošanai apspriedām arī tādas tēmas, kas saistītas ar invaliditāti un nabadzību, un dažādiem citiem faktoriem, kas jaunieti var nošķirt no vienaudžiem. Tikai divas stundas pirms prezentācijas sākuma pabeidzām darbu, un nu sākās gatavošanās – pēdējais ģenerālmēģinājums uzvedumiem, balss un soļu izmēģināšana, našķu sagatavošana, tehnikas pārbaude. Viss it kā gāja raiti, ja vien tehnika nedarītu brīnumus un uz brīdi nepaņemtu atvaļinājumu, taču arī tas tika novērsts, pateicoties labiem, izpalīdzīgiem draugiem. Vakara vadītāji – itālieši – starpprezentāciju laikā piedāvāja savas izklaidējošās spēles; gandrīz vai lieki piebilst, ka vakars beidzās tikai nākamajā dienā un mēs kārtīgi sataustījāmies un sabučojāmies, spēlēdami itāliešu spēli Maraža.

Redzes dienā devāmies uz Balvu mākslas skolu. Visi kopā veidojām gleznojumu, kas attēloja, kā ikviens jūtas un kā mūsu sajūtas izskatās kopā. Uz krekliņiem zīmējām to, kas mūs atšķir no citiem jeb – citiem vārdiem – kādēļ esam neatkārtojamas personības. Trešā grupa – grimētāji – attēloja uz sejām to, kas mums, dalībniekiem, ir svarīgs. Šajā aktivitātē, pieskaroties citu sejai un atstājot uz tās krāsas pēdas, likām pārējiem simboliski sajust sevi. Tikmēr ceturtā grupa ar krītiņiem zīmēja uz asfalta. Zīmējot spriedām par tēmām, kas saistās ar izskatu, subkultūrām, grafiti un ielu modi. Izrunājām, kā tiek uztverti cilvēki ar citādu ādas krāsu, ko domājam, satiekot uz ceļa huligānus, jauniešus, kam ir atkarības. No mākslas radīšanas pie mākslas darbu aplūkošanas – uz muzeju! Balvu muzejā apspriedām gleznu un fotogrāfiju izstādi, pārrunājām, kādas emocijas mūsos izraisa redzētais. Šeit palikām, lai apgūtu zīmju valodas alfabētu un lai iemācītos parādīt savu vārdu un nodziedāt dziesmiņu. Izmantodami izdevīgo muzeja atrašanās vietu, gājām laukā, lai tur izspēlētu uzticības spēli. Tās galvenā ideja ir izzināt, vai viegli uzticēties otram, ja tavas acis ir ciet un tu neko neredzi, bet tev jānokļūst no punkta A uz punktu B. Bet vai ir viegli šādu cilvēku vadīt, ja vienīgais saskarsmes punkts ir jūsu pirkstu gali? Pēc ražīgas mācību dienas vakarā vajag arī kārtīgu atpūtu, ko mums sarūpēja turku grupa, piedāvādami stafešu vakaru. Te mēs atkal lēkājām, precīzāk, lidojām, maisos, skrējām tik ātri, cik vien kājas spēj, un centāmies būt uzmanīgi, lai nesaplēstu olas, bet tikpat apņēmīgi saplēst balonus.

Sestdiena – dzirdes diena – iesākās ar dejas soļiem sporta zālē, kur mēs mācījām un mācījāmies, un arī beidzās ar dejas soļiem, bet nu jau zaļumballē. Pēc tam, kad četras stundas no vietas bijām dejojuši dalībvalstu dejas, devāmies pelnītā atpūtā. Šo atpūtas laiku pavadījām Balvu novada svētkos, kur ārzemju jaunieši redzēja latviešu tautastērpu dažādās variācijās, klausījās latviešu dziesmas un klātienē varēja redzēt, kā izskatās dejas, ko viņi paši pirms neilga laika mācījās dejot. Dalībnieki svētku tirdziņā iegādājās dažādus suvenīrus, ko vest mājās un kas palīdzēs saglabāt atmiņas par Latviju.

Lai gan visas nedēļas garumā tika rīkotas vakara sapulces, kurās runājām par to, kāda bija aizvadītā diena, projekta noslēguma diena tika veltīta izvērtēšanai. Katra grupa prezentēja savu fotoalbumu – tajā tika ieliktas bildes ar, viņuprāt, spilgtākajiem notikumiem projektā. Uz četrām krāsainām lapām rakstījām, ko mēs stāstīsim ģimenei, draugiem, skolasbiedriem un ko paši centīsimies atcerēties. Nedēļas laikā speciāli izveidotās pastkastes tika iztukšotas, slepenie draudziņi – atklāti. Saņemot dalībnieku sarakstu lapas, kurās bija norādīti e-pasti, daudzi tās papildināja, pierakstot arī tālruņa numurus. Tika spriests par iespējām vēl kādreiz tikties.

Kristjāno (itāliešu grupas līderis): „Projekts patiesi bija jauks. Ko es mainītu visā norisē, ja man būtu tāda iespēja? Laikam jau neko, jo visam bija jānotiek tieši tā, kā bija, – gan lietum, kas lija, kad mums bija ieplānota aktivitāte pilsētas parkā, gan arī karstums, ko baudījām, kad bijām muzejā, kur cepām maizi un dzērām karstu kafiju. Šī atkal bija unikāla pieredze sastapties ar cilvēkiem, iepazīt viņus un viņu kultūru.”

Džesika (dalībniece no Itālijas): „Patika ēst gatavošanas diena. Tajā gan darbojāmies, bet bez liekas piepūles, gan arī atpūtāmies. Rosība virtuvē bija pamatīga, un tā radīja kolosālu kopības izjūtu, it kā visi esam tik dažādi, bet vienlaikus cilvēki vien esam. Makaroni gan Itālijā, gan Latvijā, gan pārējās valstīs tādi paši vien ir (laikam tāpēc, ka Itālijā ražoti). Nepiespiestā gaisotnē pļāpājām par visu ko, un visvairāk jaunas informācijas es ieguvu tieši todien. Vēl jau bija pamatīga ielipšana cepamajos zefīros pēc tam, kad bijām gandrīz no nekā pagatavojuši zupu. Pēc tā sāku ticēt brīnumiem.”

Pīa (dalībniece no Igaunijas): „Esmu labi pavadījusi laiku, ieguvusi jaunus draugus, iemācījusies daudz jauna. Ko gan vēl vajag? Tagad mācēšu meistarot sapņu ķērājus, kurus varēšu dāvināt saviem draugiem svētku dienās, mācēšu, ja vien neaizmirsīšu, nodziedāt dziesmu zīmju valodā, uzgriezt kādu danci, samiksējot iemācītos deju soļus.”

Gergē (ungāru grupas līderis): „Mums pašiem 13. augustā beidzās šāds apmaiņas projekts, tādēļ zinu, kā ir būt organizatoru lomā, – nekāda joka lieta tā nav! Visu projektu uztvēru kā tādu patīkamu atpūtu. No savas grupas dzirdēju daudzas un dažādas atsauksmes, jo ik dienu padarītais viņos viesa dažādas izjūtas un sajūtas.”

Monika (dalībniece no Turcijas): „Man patika jūsu pilsēta, taču vakaros atrasties uz ielas šeit ir bailīgi. Neesmu pieradusi, ka ielas ir tik tumšas. Nedaudz žēl, ka tādēļ vakaros nevarēja iziet pastaigāt un iepazīt pilsētu. Taču!  Ar latviešu paradumiem gan iepazinos – jūs, tāpat kā turki, naktīs varat mācīt pārējiem grupasbiedriem dejas un vēl atrast laiku, lai parunātu ar ikvienu tuvāko 15 metru attālumā, un papildus izdomāt jaunus svētkus.”

Kaspars (dalībnieks no Latvijas): „Beidzot varēju izmantot skolā mācīto angļu valodu! Sākumā negribēju piedalīties, domāju, ka tas, kas apzīmēts ar vārdu projekts, nav piemērots tādam jaunietim kā man. Bet, par lielu laimi man, es kļūdījos, šādi domādams, un ļoti priecājos, ka iesaistījos. Tā kā biju uzņēmējvalsts grupā, varēju redzēt arī gandrīz visas projekta aizkulises un vēl piepalīdzēt organizatoriskajos jautājumos –kaut vai saviem ārzemju draugiem ēdienreižu laikā varēju palīdzēt sazināties ar viesmīlēm. Sīkums, bet ir patīkami būt noderīgam. Jūtos gandarīts par to, ka piedalījos, paplašināju savas zināšanas  un papildināju paziņu loku.”
 

Katrīna