Eiropas pilsonība – tapšanas stadijā

Diezgan ilgi biju aktīvi sekojusi līdzi visām aktivitātēm, mēģinot pieteikties apmācību kursiem. Iemesls tam bija gluži vienkāršs – darbojoties jauniešu NVO, bijām izveidojuši stabilu, nemainīgu partneru tīklu, ar kuriem veidojās sadarbība. Taču pēdējā laikā atskārtu, ka lielākā vai mazākā mērā stāvam uz vietas un nepieciešama zināšanu paplašināšana.

Biju neizsakāmi priecīga, kad saņēmu paziņojumu no Lielbritānijas Padomes par to, ka man būs iespēja piedalīties Eiropas pilsonības apmācību kursā (The European Citizenship Training Course), kas no 2009. gada 3. maija līdz 10. maijam notika Anglijā. Šo tēmu biju pētījusi saistībā ar savām maģistra studijām, taču nebiju vēl izpratusi, kādā veidā Eiropas pilsonība var parādīties jauniešu neformālajā izglītībā. To uzzināt bija mans mērķis, kad devos uz Londonu.

Jau iepriekš zināju, ka apmācību kursā būs 27 dalībnieki, šķita – viens cilvēks no katras Eiropas Savienības dalībvalsts. Taču mans lielākais pārsteigums bija, kad sarakstā ieraudzīju pārstāvjus arī no Armēnijas, Ukrainas, Baltkrievijas... Dīvaini, cik ļoti pēdējā laikā fokusēju savu uzmanību tikai uz ES... Apzinoties savu dalību ES, automātiski pieņēmu, ka „mēs” nozīmē Eiropas Savienība, un biju jau aizmirsusi, ka „mēs” ir arī „mēs, eiropieši”.

Apmācības kurss notika Londonā, Grīnvičā. Līdzīgi kursi notiek regulāri jau vairākus gadus pēc kārtas, pirmo reizi arī Londonā. Kursa dalībnieki bija ļoti dažādu profilu organizāciju jaunatnes līderi, ar atšķirīgu pieredzi un gaidām. Mēs visi atbraucām ar lielu cerību noskaidrot un definēt Eiropas pilsonību, taču procesa laikā secinājām – šis jēdziens joprojām ir tapšanas stadijā. Jāteic atklāti, diskutēt par šīm tēmām nebija viegli. Prasmīgu treneru – Paolas Bortīni (Itālija), Andreasa Karstena (Vācija), Erzsebetes Kovačas (Ungārija) – vadībā mēs atklājām savu priekšstatu par Eiropas pilsonību un to, ar kādām problēmām mums jāsaskaras.

Sapratu, ka ārpus ES esošo valstu pilsoņi arī grib sevi saukt par eiropiešiem – un viņiem ir taisnība. Tas, ka ļoti bieži Eiropa tiek dēvēta kā Eiropas Savienības sinonīms, ir mūsu lielākais trūkums. Apspriežot ar dažādiem kolēģiem teorētiskās pilsonības nostādnes, šķita grūti vienoties par kopsaucēju. Taču tad, kad runājām par jaunatnes politiku, bija skaidrs: mūs vieno ne tikai kopīgi mērķi, bet arī metodes – veids, kā mēs to realizējam, un veids, kādā gribam virzīties uz priekšu. Tas bija lielākais atklājums – mēs sapratām: jauniešu organizācijas un jauniešu līderi nav atkarīgi no politiskajiem lēmumiem, idejiskā līmenī mēs esam vienoti daudz lielākā mērā, nekā mums šķita.

Apmācības kurss tika pakārtots arī Eiropas Padomes (Council of Europe) pieņemšanai par godu tās 60 gadu jubilejai. Jau iepriekš zināju, ka mēs piedalīsimies svinībās Lankastera namā. Taču biju ļoti pārsteigta, ka Terijs Deiviss, Eiropas Padomes ģenerālsekretārs, atnāca pie mums arī uz nodarbībām. Viņš ne tikai iesaistījās diskusijās, bet arī labprāt pieņēma mūsu neformālās izglītības noteikumus un piedalījas mūsu aktivitātēs. Veltot mums laiku un uzacinot uz pieņemšanu, viņš parādīja – mēs esam tie, kas vislielākajā mērā ievieš pieņemto politiku dzīvē. Svinīgajā pieņemšanā mani patīkami pārsteidza tas, ka mēs nejutāmies mazāk nozīmīgi svarīgu politiķu un vēstnieku vidū. Mūs vienoja darbības līdzīgie motīvi, bet atšķīra vienīgi līmeņi.

Šis apmācības kurss bija ļoti intensīvs. Daudzi dalībnieki bija pirmo reizi Londonā, bet tikai nedēļas beigās pievakarē mums bija iespēja aizbraukt uz centru un to apskatīt! No otras puses, kopā pavadījām lieliskus brīžus. Jau pirmajā dienā mēs cieši sadraudzējāmies (un tā nav standarta frāze, ko vienmēr saka!), pat treneri atzina: dīvainā kārtā neesot vajadzības pēc ledus laušanas spēlēm, ledus jau sen esot izkusis...

Lai gan šā kursa mērķis bija tieši apmācība, lielākās atziņas guvu ārpus tās. Iepazinu dažnedažādas organizācijas un atklāju sev daudzus interesantus darbības virzienus, iespējas, metodes, uzskatus. Domāju, mans lielākais ieguvums bija tieši motivācija. Jebkurš, kas strādā jauniešu nevalstiskajā organizācijā (it sevišķi par brīvprātīgo!), sastopas ar tādiem brīžiem, kad šķiet – tālāk vairs nav, kur iet. Tad nav vairs ideju, māc šaubas, vai tas, kas tiek plānots, ir īstenojams. Atbraukusi no apmācības kursa „Eiropas pilsonība”, biju kļuvusi 27 reizes stiprāka, gudrāka, radošāka un ambiciozāka. Man bija sajūta, ka mēs devām cits citam spēku un atbalstu.

Tāpēc pirmā mana doma pēc atgriešanas bija – ir jāuzraksta projekts, kurā parādītos iegūtais entuziasms. Nestāstīšu sīkumus (esmu māņticīga, projekts vēl nav apstiprināts!), bet tajā galvenais atslēgvārds, protams, ir pilsonība. Esmu saņēmu ļoti daudzas vēstules ar vēlmi piedalīties – tās kārtējo reizi mani pārliecināja: par pilsonību ir jārunā, tas ir aktuāls temats jauniešiem!

Kāpēc? Pēc apmācības kursa sapratu – sevis kā pilsoņa apzināšanās iekļauj visu. Nav vajadzības dalīt organizācijas pēc virzieniem, jauniešus – pēc interesēm. Katrs eiropietis ir Eiropas sabiedrības daļa, tātad – Eiropas pilsonis. Tas neiekļauj sevī vienīgi piedalīšanos vēlēšanās, tas ir daudz plašāks jēdziens. Īsumā tas nozīmē rūpes par to, lai man un manai Eiropai ir labi. Agrāk par to nebiju īpaši aizdomājusies, bet tagad ar lepnumu saku – esmu Eiropas pilsone un vienmēr tāda būšu.

Paldies Lielbritānijas Padomei un gādīgajai Heizelai Patersonei, Eiropas Padomei un Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrai par iespēju piedalīties šajā apmācību kursā!

Marina