Eiropas Brīvprātīgais darbs ar jauniešiem Baltkrievijā

Šis ir stāsts par brīvprātīgā dzīvi un piedzīvojumiem vienā no, manuprāt, eksotiskajām valstīm –Baltkrievijā. Sākums, manuprāt, bija 2008. gada jūnijā. Es mācījos „datoriķos”, trešajā kursā. Man bija 22 gadi, un šo fakultāti es izvēlējos, ģimenes tradīcijas vadīts. Biju viens no labākajiem programmētajiem kursā, taču motivācijas attīstīties un strādāt šajā jomā trūka. Es trešo gadu brīvprātīgi darbojos organizācijā „JASMA”, kur nonācu nejauši un kur man bija iespēja satikties ar dažādiem cilvēkiem un ik pa laikam izdarīt ko labu neformālas izglītības jomā.

Augustā notika jauniešu apmaiņas projekts, un es biju koordinators, grupas vadītājs, t.i., atbildīgais par pasākuma norisēm. Šajā vasarā mans bakalaura darbs nebija aizstāvēts, biju atskaitīts no universitātes, tāpēc es domāju par nākotni un runājos ar cilvēkiem. Daži teica, ka man sen ir laiks braukt EBD. Kāpēc gan ne? Programmētāja darbs birojā mani neinteresēja, un likās, ka EBD varētu būt noderīga pieredze.

Es nolēmu braukt. Mani iedvesmo neformālās izglītības pieejas un apmācītāji, man tiešām šķiet, ka šie cilvēki uzlabo pasauli – šo izjūtu attiecībā pret datoriem es jau sen biju pazaudējis. Tātad es gribēju iemācīties strādāt ar jauniešiem. Man mazāk interesēja skaistas vietas un citas valodas, man bija vajadzīga pamatīga pieredze jaunatnes darba jomā.

Organizācijai „JASMA” ir labi partneri Baltkrievijā, kopā īstenoti mācību kursi, apmaiņas, un iespaids par sadarbību ir gana labs. Jauniešu izglītojošais centrs „Fialta” organizē apmācības un programmas neformālas izglītības jomā, atrodoties Baltkrievijā, manuprāt, visdīvainākajā Eiropas valstī no demokrātijas vērtību viedokļa. „Šī ir tā pieredze, kas man vajadzīga,” es iedomājos, „ja es varu strādāt ar jauniešiem TUR, es varu strādāt ar jauniešiem jebkurā vietā un apstākļos!”

Projekts tika uzrakstīts kopīgi ar „Fialta”, es to pārtulkoju latviešu valodā un iesniedzu. 2009. gada 1. februārī sākās projekta aktivitāte, kas sakrita ar manu dzimšanas dienu. Es iekāpu autobusā un devos uz Minsku, ļoti simboliski uzsākot jauno dzīvi tālu no radiem, draugiem un ierastām lietām.

Baltkrievijā kā partnervalstī nepastāv organizāciju akreditācija, organizācijas pašas realizē EBD cikla apmācības, kā arī ir citas interesantas iezīmes, piemēram, man nebija iebraukšanas apmācības, jo valstī nebija brīvprātīgo apmācībām, savukārt vidustermiņa izvērtēšana notika Moldovā.

Pirmos mēnešus es dzīvoju pie Minskas robežas Baltkrievijas Radiācijas pētīšanas institūta viesprofesoru istabā. Institūts bija dibināts kā sabiedriska organizācija, un tur jau strādāja viens brīvprātīgais no Itālijas. Jāpiebilst, ka brīvprātīgajam par projekta naudu dzīvokli Minskā nav viegli atrast, tāpēc projekta laikā divas reizes dzīvesvietu nācās mainīt.

„Fialtā” es biju pirmais brīvprātīgais, protams, man sākumā veltīja daudz uzmanības un diemžēl deva maz darba. Cilvēkiem vispār un man īpaši piemīt tendence uztraukties, ja nav ko darīt. Es mēģināju iejusties jaunajā vietā, sāku apmeklēt klinšu kāpšanas nodarbības, apmeklēju organizācijas sēdes, vēroju, kas un kā notiek, uzsāku rakstīt blogu divās valodās (going-by.blogspot.com), daudz staigāju pa pilsētu.

Minska, manuprāt, ir jauna pilsēta – tā tika uzbūvēta gandrīz no nulles pēc Otra pasaules kara, tāpēc Minskā ir platas ielas un pelēkas ēkas sociālistiskā stilā. Taču laiks iet, un lietas mainās – Minskā ir daudz mazu un ērtu kafejnīcu un neformālo burziņu vietu, tās tikai jāatrod aiz lielā pieminekļu un propagandas lozungu skaita. Pirmais iespaids, ka Minska ir padomju pilsēta, lepna ar savu lomu Otrā pasaules karā, diezgan ātri mainās. Pārtikas izvēle un cenas neatšķiras tik daudz, vietējā ražošana ir diezgan labā līmenī un dažkārt arī piedāvā labu dizainu apģērbam un veļai.

Tuvāk marta vidum organizācijā parādījās jaunas aktivitātes un iespējas strādāt ar grupām. Tas man bija liels starpkultūru attiecību atklājums. Baltkrievijā vairākums runā krievu valodā, kas ir oficiāla un dominējošā valoda. Ir daži patrioti, kas izmanto baltkrievu valodu ikdienā, bet pārsvarā baltkrievu valodu var dzirdēt tikai sabiedriskajā transportā, kad nosauc pieturas. Tā kā krievu valoda ir manā dzimtā valoda, man bija ļoti ērti – nav jāmācās valoda, var uzreiz ķerties pie darba. No otras puses – kā mani uztver citi. Jā, es runāju krieviski, ļoti bieži mani uzskatīja par „savējo” un nesaspringa izstāstīt „pašas par sevi saprotamās” lietas. Tas attiecās uz ikdienu, uz darbu ar jauniešiem, uz pasākumiem. Tomēr radās arī konflikti un nesaskaņas tikai tāpēc, ka mēs saucām vienas un tās pašas lietas citos vārdos vai dažādas lietas vienos vārdos un nepūlējāmies ar kolēģiem izrunāt atšķirības.

Strādāt sabiedriskajā sektorā Baltkrievijā bija ļoti interesanti – ir tik liels skaits formālo un birokrātisko jautājumu, ka ap 70% pūļu un laika aiziet, lai uzturētu organizāciju un vienkārši juridiski pastāvētu, un vēl arī dažādas atļaujas, ārzemju naudas reģistrēšana un savs personīgais KGB kurators katrai organizācijai. No februāra līdz decembrim (visu mana EBD laiku) „Fialta” cīnījās ar vietējiem dienestiem, lai paliktu savās telpās pilsētas centrā.

Tuvāk vasarai es biju apmācīts vadīt svarīgu „Fialtas” aktivitāšu daļu – 3 stundu garos, interaktīvos seminārus par HIV un reproduktīvo veselību skolās un universitātēs, taču daudz nodarbību es nepaspēju novadīt, jo vasara nav labvēlīgs laiks, lai meklētu auditoriju izglītības iestādēs. Patiesībā reproduktīvā veselība un narkotiskā atkarība ir divas „drošās” tēmas Baltkrievijā. Pārējās, it īpaši Eiropas vērtības, var radīt jautājumus no tiem cilvēkiem, no kuriem parasti tos negribas saņemt...

Brīva laika bija gana, un es nolēmu pabeigt augstskolu – būtu muļķīgi atstāt trīs gadus izglītības bez diploma. Tā nu pa vakariem es sēdēju „Fialtas” birojā un ar vecu datoru programmēju sava bakalaura darba praktiskās daļas. Jūnija beigās es atbraucu uz Latviju, aizstāvēju darbu un devos atpakaļ uz Baltkrieviju. Šeit man jāsaka liels paldies manai nosūtītājorganizācijai – mans koordinators no „JASMA” atbalstīja mani Latvijā un burtiski gāja pie lektoriem uz universitāti, lai iegūtu man atļauju aizstāvēties. Baltkrievijā es atgriezos jau kā diplomēts informācijas tehnoloģiju (IT) speciālists.

Pa vasaru man bija iespēja strādāt citās organizācijās, piemēram, ārdzīves nometnē cilvēkiem ar īpašam vajadzībām, kur es pirmo reizi nonācu tuvā saskarsmē ar cilvēkiem ar invaliditāti.

Gaidu nometnē pie Braslavas ezeriem es iepazinos ar gaidu un skautu organizāciju un tām atšķirībām, kas piemīt tikai Baltkrievijas pārstāvjiem.

Protams, jāpiemin UNESCO klubu vasaras universitāte, kur es biju grupas kurators un līderības sekcijas vadītājs – tā bija mana pirmā reālā pieredze pilnībā izstrādāt, novadīt un izvērtēt mācību programmu. Vasara bija ļoti ražīga jaunu kontaktu un iespaidu ziņā.

Septembrī man iesākās, tā teikt, jauns „mācību gads”, jo ar 1. septembri radās pieprasījums pēc vienaudžu izglītošanas programmām skolās, koledžās un pat universitātēs. Parasti skolās ir noteikts stundu skaits, kas jāvelta dažādām tēmām, tajā skaitā reproduktīvajai veselībai, un bieži pedagogiem ir vieglāk aicināt cilvēkus no malas, šajā gadījuma „Fialta” brīvprātīgos, kas novadītu nodarbības. Tā arī bija liela daļa mana darba – vienam vai divatā staigāt pa dažādām iestādēm un vadīt seminārus par HIV pusotru vai trīs stundas pamatskolas skolēniem vai otrā kursa studentiem.

Tad Baltkrievijā atbrauca jauna vācu brīvprātīgo „paaudze” programmas „Sociālais gads” ietvaros, kas atviegloja manas brīvprātīgā ikdienas gaitas, jo beidzot parādījās grupa ar līdzīgām interesēm. Lai arī bija valodas barjera, ar vāciešiem, poļiem un citiem brīvprātīgajiem man bija vieglāk atrast kontaktu nekā ar vietējiem. Rezultātā izveidojās neliela brīvprātīgo grupa, kurā varēja parunāties un atpūsties kopā. Jāsaka, ka Baltkrievijā cilvēki daudz dzer un arī daudz smēķē. Man liekas, ka baltkrieviem tas ir veids, kā tikt galā ar realitāti.

Darbu es turpināju līdz pat novembra vidum, kad man kopā ar mugursomu tika nozagti dokumenti. Radās jautājums, vai un kā turpināt projektu. Labi, ka līdz EBD projekta beigām bija palikuši tikai divi mēneši. Pagāja mēnesis, kamēr tika nokārtotas visas formalitātes. Pa šo laiku es guvu vērtīgu pieredzi, komunicējot ar miliciju (piemēram, kā iegūt apliecinājumu par pases nolaupīšanu), Latvijas vēstniecību Minskā (iegūt atgriešanās sertifikātu pases vietā) un Valsts migrācijas dienestu (izrādījās, ka vēl jāsaņem „izbraukšanas vīza”).

2009. gada 20. decembrī es iekāpu autobusā uz Rīgu ar ģitāru un trim somām, kurās bija „visa mana dzīve”. Mans projekts ilga 11 mēnešus, pa šo laiku es palīdzēju vadīt pirmsaizbraukšanas apmācības Baltkrievijas brīvprātīgajiem, asistēju Eiropas jaunatnes darbinieku mācību vizītē Baltkrievijā un tehniski nodrošināju gaidu brīvprātīgā darba forumu. Nebija viegli, bija daudz nesaprašanās pat bez valodas barjeras, bet tā nepārprotami bija mana visvērtīgākā darba pieredze, kaut arī brīvprātīga. Vēl es mainīju trīs dzīvesvietas, piedalījos un asistēju piecās apmācībās, strādāju brīvprātīgi trīs nometnēs, trīs mēnešu laikā vadīju 15 seminārus par līderību un HIV, trīs reizes braucu mājās un uztaisīju ap 4000 fotogrāfiju…

Es nevaru pateikt, ka EBD mainīja manu dzīvi, drīzāk deva pārliecību par sevi. Es kļuvu stiprāks, gudrāks un daudzās jomās ieguvu jaunu pieredzi. Tagad es esmu ambiciozās izglītības programmas „Iespējamā misija” dalībnieks (strādāju par skolotāju pamatskolā), koordinēju vietējo jauniešu iniciatīvu par mācīšanās iespējām ikdienā un iesniedzu pieteikumu apmācītāju mācību programmām Nacionālajā Aģentūrā ar cerību, ka tur varēs sākties mans īstais ceļš. Brīvprātīgais darbs deva man iespēju izmēģināt daudz labu un izaicinošu darbu, kļūt pārliecinātam, ka es varu attīstīties un darīt savā dzīvē to, ko es gribu, nevis palikt pie tā, ko es it kā protu labāk.

Es esmu pārliecināts, ka mūsu laikā, kad izglītības un komunikācijas iespējas ir pieejamas ikvienam cilvēkam, ir iespēja iemācīties un darīt to darbu, kas viņu uzrunā. Un, ja cilvēkam rūp, kas notiek apkārt, es pat teiktu, ka tas ir pienākums – atrast savu darbu un darīt to pēc labākās sirdsapziņas.

Kad es runāju ar vidusskolas jauniešiem, bieži vien saku: “Dzīvē jums nav kur steigties, paņemiet brīvu gadu pēc skolas, paceļojiet, pastrādājiet dažādās vietās, brauciet brīvprātīgā darbā.” Jo saprast, ko tu īsti gribi darīt dzīvē, ir sarežģītākais, pēc tam kļūs vieglāk.

Aleksandrs