Eiropas Brīvprātīgais darbs

Ideja par projektu radās pagājuša gada rudenī, kad Cēsīs tikās jaunatnes darbinieki no septiņām dažādām valstīm, lai radītu jaunas projektu iespējas Eiropas brīvprātīgajā darbā (EBD) jauniešiem ar ierobežotām iespējām. Tikšanās rezultātā izveidojām sadarbības tīklu To Get There, kurā aktīvi iesaistījās organizācijas no Somijas, Itālijas, Igaunijas, Spānijas, Polijas, Latvijas – sociālās iekļaušanas aktīvistes.

Kā zināms, ja tev ir augstskolas diploms, tu proti daudzas svešvalodas, esi bijis Erasmus programmā, esi aktīvi darbojies kādā organizācijā, atrast piemērotu EBD projektu ir salīdzinoši viegli, protams, ir jāpameklē, bet iespējas ir. Daudz grūtāk ir tad, ja skolā tev nav bijušas pārāk spožas sekmes, ir fiziski ierobežojumi – nevari skriet un lēkt, ir runas traucējumi, nopietnas veselības problēmas, pagātnē palaidnības sastrādātas, svešvalodas tā arī ir palikušas gana svešas, ģimenei nav naudas, lai tev palīdzētu izglītoties. Vārdusakot, uzņemšanas projektu jauniešiem ar ierobežotām iespējām Eiropā vēl joprojām ir maz. Laikam jau tāpēc, ka tas prasa daudz vairāk laika, enerģijas, entuziasma, labās gribas un citus resursus… Hm... Iespēja izaicinājumiem – pieņemt vai nepieņemt?

Nolēmām pieņemt un apsolījām partneriem, ka 2009. gada vasarā Cēsīs būs grupas projekts jauniešiem ar ierobežotām iespējām. Nedrošība, bailes no nezināmā, nepārliecinātība, vai spēsim to īstenot un vai mums ir nepieciešamie resursi. Kā sacīt jāsaka: nedarīsi – neuzzināsi, kādas patiesībā ir tavas iespējas! Tāpēc darījām!

Projekta sagatavošanas posmā gāja kā dzīvē – poļu partneri divas nedēļas pirms projekta aktivitātēm darīja zināmu, ka nevar piedalīties. Ko darīt? Ja arī atradīsim citu partneri, cik sagatavoti būs brīvprātīgie? Jāsaka liels paldies igauņu partneriem, kas bija gatavi ielēkt tajā visā pāris dienu pirms projekta sākuma, turklāt veiksmīgā lēcienā.

Šādu projektu īstenošanā ļoti nozīmīga ir Iepriekšējās plānošanas vizīte (IPV), kuru sākotnēji bijām iecerējuši mēnesi pirms projekta. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ to nevarējām īstenot, kas nozīmēja – projekta norise bija pakļauta lielākam riskam. Ja nav iespējams mainīt apstākļus, jāmeklē citi risinājumi – sagatavojām un izsūtījām brīvprātīgajiem informācijas lapas, sīki un smalki aprakstot visu svarīgo. Tomēr vislabākais apraksts nespēj atspoguļot realitāti jaunietim no citas valsts un citas kultūras, vēl jo vairāk, ja viņš iepriekš nekad nav izceļojis ārpus savas dzimtenes.

Un tad tas notika... 2009. gada 26. jūnijā Latvijā ieradās 8 jaunieši no Itālijas, Īrijas, Igaunijas un Somijas kopā ar mentoriem no nosūtītājorganizācijām IPV ietvaros. Mentori pēc divām dienām devās atpakaļ uz mītnes zemēm, brīvprātīgie palika, lai veiktu labu darbu un mācītos izcīnīt visgrūtāko cīņu – cīņu ar sevi.

Projekta laikā jaunieši divas nedēļas strādāja Līgatnes dabas takās ar Gaujas Nacionālā parka (tagad fonda) un dabas taku vadītāja Jāņa Andrušaita atbalstu. Brīvprātīgie sniedza savu atbalstu, darot dažādus praktiskus darbus: rokot, grābjot lapas, vācot atkritumus, labojot žogus dzīvniekiem, krāsojot u. tml.

Dzīvošana notika viesu namā „Ezernieki” – šī vieta uz divām nedēļām kļuva par brīvprātīgo Latvijas mājām. Aktīvākie un sportiskākie katru dienu uz darbu minās ar velosipēdu 6 km, par spīti vasaras lietiem un vējiem. Pārējie uz darbu brauca ar organizētu transportu. Paralēli praktiskajam darbam jaunieši kopā ar mentoriem apguva videi draudzīgu dzīvesveidu; gatavojās ielu animācijas pasākumiem: no sulas pakām gatavoja ekomakus, no rīsiem un baloniem – žonglējamās bumbiņas u.c.

Apgūtās prasmes brīvprātīgie izmantoja, sarīkojot Līgatnes dabas takās vēl nebijušu pasākumu – 12. jūlija svētdienā visi parka apmeklētāji piedalījās dažādās darbnīcās par vides tēmu. Tās vadīja paši jaunieši. Ielu animācija tika īstenota arī Cēsīs – tajā galvenokārt piedalījās dažāda vecuma bērni kopā ar vecākiem. Varēja gatavot ekomakus, izspēlēt ekospēli (ko sagatavoja paši brīvprātīgie), iegūt skaistu sejas zīmējumu, sēžot uz ielas, zīmēt uz papīra, žonglēt, krāsot projekta karogu u. tml. Šāda veida pasākums Cēsīs notika pirmo reizi.

Trīs projekta dienas tika pavadītas lauku mājās, palīdzot bioloģiskajai piensaimniecībai. Šo dienu laikā brīvprātīgie dzīvoja teltīs, vāca sienu, lasīja ērkšķogas, vārīja ievārījumu, gatavoja ēst uz ugunskura, cepa skautu maizi. Brīvprātīgajiem nebija viegli sadzīvot visiem kopā trīs nedēļu garumā – atšķirīgi raksturi, attieksme, dzīves pieredze, izpratne par lietu kārtību. Bija jātiek galā ar nevienu vien izaicinājumu: valodas barjera, sadzīvot un sadarboties grupā, mācīties strādāt komandā, pieņemt atšķirīgo, ilgas pēc mājām, būt mežā, izdzīvot bez dušas trīs dienas, lietot sauso tualeti, dzīvot teltīs.

Brīvprātīgie projekta beigās secināja, ka caur šiem izaicinājumiem viņi ir ļoti daudz mācījušies un ieguvumu saraksts ir varen garš. Te varam minēt tikai dažus: izsmēķus zemē vairs nemetīšu, jo tas pret dabu ir ļoti nesaudzīgi; dabai var palīdzēt ar maziem darbiņiem – izslēgt elektrību, izejot no telpas, aizgriezt ūdens krānu, mazgājot zobus; protu dejot latviešu tautas dejas, protu pagatavot ievārījumu uz ugunskura lielajā katlā. Viena no jaukākajām somu brīvprātīgā atziņām bija – ja tu nemēģini, tu neko jaunu neiemācies. Mācīšanās notiek caur izaicinājumiem. Brīvprātīgajiem, saņemot savus Youthpass, ir, ar ko lepoties, jo tiešām labs darbs ir padarīts.

Projekta koordinatorei un mentoriem tas bija nepārtraukts, intensīvs skrējiens trīs nedēļu garumā, bet, redzot to, cik ļoti daudz brīvprātīgie ir ieguvuši un pateicīgi par sniegto iespēju, ir liels gandarījums. Īstenot šādus projektus ir vērts... tomēr ne biežāk kā reizi gadā, jo arī kvalitāte ir svarīga. Organizācijai šī projekta īstenošana bija milzīga mācību stunda – ļoti gribētos gūtās zināšanas un pieredzi izmantot arī turpmāk, pieņemot līdzīgus izaicinājumus.

Projekta koordinatore: CPIC speciāliste darbā ar neformālās izglītības programmām
Baiba