Eiropas Brīvprātīgā darba projekts Somijā

Visam sākums bija Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras projektu rakstīšanas apmācības semināri. Tad biju ne vien piedalījies citu veidotajos projektos, bet arī pats rakstījis savus jauniešu iniciatīvas un apmaiņas projektus. Nākamais solis, ko vēl nebiju uzdrošinājies spert, bija Eiropas Brīvprātīgais darbs (EBD). To nebiju darījis dažādu iemeslu dēļ, viens no tiem: nevarēju iedomāties, kā tas ir – dzīvot citā valstī 6–12 mēnešus.

Un tad kādu dienu saņēmu e-pastā ziņu, ka steidzami meklē brīvprātīgo Somijā. Uz neko īpašu necerot un kā pats biju teicis: „Ja būs lemts, tad būs,” – nosūtīju savu CV un motivācijas vēstuli. Drīz vien saņēmu atbildi no uzņēmējorganizācijas, ka viņi labprāt piedāvātu man iespēju būt brīvprātīgajam viņu projektā. Tad sekoja neliels pārdomu periods. Bija pagājušas 10 dienas no manas pirmās vēstules uzņēmējorganizācijai, kad es biju piekritis piedalīties kā brīvprātīgais viņu projektā. Drīz vien atradu nosūtītājorganizāciju, kas varētu nokārtot nepieciešamos dokumentus, un tad tikai atlika sakravāt somu...

Pēc jaunā gada sagaidīšanas devos tiešā lidojumā no Rīgas uz Turku, kur mani sagaidīja projekta atbildīgās personas un vēl viens brīvprātīgais no Itālijas – Alberto, kas bija ieradies pirms manis. Viņa projekta ilgums bija 12 mēneši. Ierodoties Somijā, es vēl nemaz nebiju apjautis, ka man priekšā ir desmit mēneši šajā valstī.

Dzīvošana bija studentu kopmītnēs – vienam pašam neliela istabiņa. Turpat netālu dzīvoja arī Alberto, un arī mūsu darbavietas atradās netālu, līdz ar to pirmās nedēļas paļāvos uz viņu. Drīz vien iepazinos ar saviem darba pienākumiem – es biju palīgs, kas pirmo un otro klašu skolēniem pēc skolas nodrošināja aktivitātes tā saucamajos afternoon club. Bērni ieradās pēc skolas un pavadīja savu laiku, spēlējot spēles, pildot mājasdarbus vai ejot uz pilsētas „kalnu” braukāt ar plastmasas ragaviņām. Varbūt visdīvainākais varētu šķist tas, ka šie bērni runāja zviedru valodā, – tomēr pēc trijiem mēnešiem man bija izveidojušās labas attiecības ar bērniem, tikai ne ar audzinātājiem.

Pedagogu dēļ es izteicu vēlmi mainīt savu darbu un doties uz citu afternoon club, un man tika dota iespēja divas nedēļas būt kopā ar bērniem, kuriem ir dažādas slimības, gan ģenētiskas, gan psiholoģiskas. Šīs divas nedēļas es pieminu tāpēc, ka pirmajā dienā audzinātāja minēja, ka bērni ir ļoti skaļi un nekontrolējami. Audzinātājiem par brīnumu šīs divas nedēļas bērni nebija ne skaļi, ne nekontrolējami.

Tālākais manu darbu saraksts turpinās bērnu atpūtas parkā, kurā vasarā bērniem piedāvā dažādas aktivitātes. Šeit es vienu nedēļu biju tehniskais darbinieks, kas veica dažādus parka apkopes darbus, un otru nedēļu es atbildēju par priežu mizas laivu gatavošanas darbnīcu. Te varēja vairāk iepazīt Somijas iedzīvotājus, jo komunicēju gan ar kolēģiem, gan ģimenēm, kas nāca pavadīt brīvo laiku atpūtas parkā.

Kā jau katru gadu, vasara arī šajā gadā beidzās, un atlikušo mēnesi mana EBD projekta pārstāvji mani uzaicināja būt brīvprātīgajam māla un auduma apdrukas darbnīcā. Vēlos teikt – tas bija vislabākais posms mana EBD projekta laikā. Man bija iespēja iemācīties strādāt ar māla virpu, apgūt auduma apdrukas tehnikas, palīdzēt darbiniekiem, kad uz darbnīcām ieradās klases, lai arī apgūtu apdrukas tehnikas vai veidotu kaut ko no māla. Es jau biju kļuvis par neaizstājamu palīgu šajās darbnīcās, un tas laikam ir īstais brīdis, kad laiks doties mājup.

Pēdējās dienas Somijā bija skumju pilnas, es atvēlēju veselu dienu, lai atvadītos no tiem cilvēkiem, ar kuriem man nācās būt kopā. Dažiem tas bija šoks, daži atvadoties teica – viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka es atgriezīšos, pēc viņu domām, tas bija rakstīts manās acīs...

Tagad jau ir pagājis neliels laiciņš, kopš esmu atgriezies Latvijā, un, izvērtējot savu pavadīto laiku Somijā un neņemot vērā manu iepriekšējo pieredzi, varu teikt: es tik daudz ko iemācījos! Un tas būs viens no svarīgākajiem dzīves posmiem, kas manai izaugsmei ir devis neatsveramu pieredzi.

Sergejs