EBD Galisijā – siesta, fiesta un futbols!

Kāds mans spāņu draugs reiz teica, ka dzīve Spānijā ir: „Pirmdien – siesta, otrdien, protams, fiesta, tad seko siesta, fiesta, siesta, fiesta... un, visbeidzot, svētdien – futbols!” Sajūta, ka spāņiem dzīve nepārtraukti ir vieni lieli svētki un atpūta, sastopama visā Spānijā. Reizēm patiešām radās iespaids, ka viņiem nemaz nav jāstrādā. Kā ar darbiem Spānijā gāja mums, Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta EU Camiño dalībniekiem... par to šis stāsts.

Kā jau visi stāsti, arī šajā neiztikt bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Projektā EU Camiño piedalījās 29 jaunieši no 19 valstīm. Sākot ar atturīgiem ziemeļniekiem un beidzot ar karstasinīgajiem itāļiem. Īsāk sakot, diezgan raiba kompānija. Ar latviešu meiteni Lieni un lietuviešu brīvprātīgajiem norunājām uz projekta norises vietu, Galisijas reģiona pilsētu Santjago de Kompostela , kas atrodas Spānijas ziemeļrietumos, lidot kopā. Lielais plāns nosvinēt Lieldienas četratā saulainajā Barselonā izgāžas ar joni (piebilde – lidojām ar pārsēšanos un biļetes pirkām tā, lai turpceļā no viena reisa līdz otram Barselonā uzspētu apskatīt ko vairāk par lidostas sienām). Jau reisa Rīga–Barselona galamērķī mani un Lienes izmisīgie mēģinājumi saskatīt kādu pazīstamu seju beidzās nesekmīgi. Zvanu brāļiem lietuviešiem no lidostas, izrādās šie nokavējuši reisu (starp citu, jaunas biļetes viņiem vajadzēja pirkt par pašu līdzekļiem, tādēļ nekavējiet savus reisus!). Tad nu abas ar Lieni nodevām bagāžu un devāmies baudīt Gaudi pilsētas kolorītu. Lietum gāžot kā pa Jāņiem, Güell parkā demonstrējām tūristiem, kā latvieši Lieldienās sitas ar krāsotām olām, pēcāk pāris foto ar varavīksni fonā pie slavenās Sagrada Familia un elpu aizraujošs Montjuic strūklaku šovs. Lidostā atgriezāmies ap pusnakti piekusušas un pārsalušas. Turpat uz lidostas cietajiem soliņiem arī gulējām, trīsarpus miega stundu nevarētu nosaukt par saldām.

5. aprīļa rītā, precīzi pulksten 8.25, speram pirmos soļus Galisijā. Tā laikam bija pirmā un pēdējā reize, kad kaut kas te noritēja pēc plānota laika. Pirmā domā – cik te ir auksts! Mēs taču devāmies uz silto un saulaino Spāniju, kur mūžam ir vasara. Tikai tagad sapratu, ka mūsu projekta koordinatore Ruth e-pastā rakstīto bija domājusi nopietni. Galisija ir lietainākais Spānijas reģions, un katrs prātīgs cilvēks tur ir nodrošinājies ar ūdensizturīgu apavu pāri un siltām drēbēm.

EU Camiño bija īpašs grupas projekts, tādēļ pirmais mēnesis pagāja, apgūstot brīvprātīgo darbā noderīgās un nepieciešamās zināšanas. Šai laikā dzīvojām Monte de Gozo , kur katram tika iedalīta viena divstāvu gulta astoņvietīgā istabiņā. Te nu ritēja mūsu rīti, vakari un naktis. Miniatūrais ledusskapis koplietošanas virtuvē bija piebāzts līdz malām, un apsargu aprindās par mūsu grupas nakts dzīvi leģendas klīda vēl ilgi. Pirmajā nedēļā tiek organizēta preses konference par godu projekta sākumam, svinīgas pusdienas ar nākamajiem kolēģiem un koordinatoriem, fotografēšanās laikrakstiem. Par to, ka atkārtošana ir zināšanu māte, pārliecinājos mūsu koordinējošās organizācijas piedāvātajās mācībās, - sarežģījumi, konflikti un problēmas EBD laikā, AXA, Youthpass (viss jau dzirdēts pirmsaizbraukšanas apmācībās, tikai tagad visu pārrunājam angļu valodā). Nedēļa beidzas ar lustīgām starptautiskām vakariņām un 19 valstu nacionālo dzērienu degustāciju.

Jau projekta otrajā nedēļā mums tika dota iespēja iegūt jaunu un nebijušu pieredzi. Mēs veicām to Camino de Santiago (Sv. Jēkaba ceļš) posmu, kas atrodas Galisijā. O Cebreiro, Triacastela, Sarria, Portomarin, Palas de Rei, Melide, Arzúa, O Pedrouzo, Santiago – tāds bija mūsu 7 dienu un +/– 155 km garais maršruts. Agrāk Sv. Jēkaba ceļu cilvēki veica tikai reliģiozu apsvērumu dēļ, mūsdienās ceļinieki mērķi ir dažādi: svētceļojums, iespēja būt tuvāk dabai, tūrisma pārgājiens vai iespēja iepazīt citu kultūru. Veicot kājām vismaz 100 km (ar velosipēdu 200 km), ceļinieks var saņemt sertifikātu – compostela. Ceļa veicēju galamērķis ir Santjago de Kompostela, kurā atrodas katedrāle ar Sv. Jēkaba pīšļiem. Katru gadu 25. jūlijā tiek svinēta Sv. Jēkaba piemiņas diena, taču gads, kurā 25. jūlijs iekrīt svētdienā (kā tas bija 2010. gadā), ir Svētais gads.

Te nu es gāju pa savu sapņu zemi Spāniju, nokrāvusies kā ēzelis, – paklājiņš, guļammaiss, fotoaparāts, lietusmētelis, 7 dienu garderobe utt. Xunta de Galicia, kas līdzfinansēja mūsu projektu, bija iegādājusies visiem projekta dalībniekiem kārtīgus pārgājiena apavus, taču kalnainais apvidus un neievalkātie apavi darīja savu – no katras pārgājiena dienas man tika pa vienai tulznai (un tas nebūt nebija rekordliels skaits, citi mani pārspēja). Tāpat kā visiem svētceļniekiem, arī mums rīts iesākās agri. Cīņa par siltu rīta dušu, brokastis (spāņu ierastās: kafija + brokastu radziņš), tad novēli sev, draugiem un visiem citiem ¡Buen camino!  un dodies ceļā. Tieši šajās dienās ieguvu sev draudzeni. Ar Barbaru no Polijas, rīta stundās enerģijas pilnas, steidzām pievārēt kalnaino ceļu, bet pēcpusdienās, dziedot angļu rokgrupas Muse dziesmas, cīnījāmies pašas ar sevi, savu gribēšanu un varēšanu (grūti gan nedomāt par smagajām somām un tulznām, kas vairojās).

155 km bija gana daudz, lai rastos priekšstats par svētceļnieku ikdienu. Jo agrāk celsies un ātrāk veiksi ceļu, jo lielāka iespēja tikt svētceļnieku mītnē, nevis gulēt naktī uz aukstās baznīcas grīdas vai ledus aukstā sporta zālē. Kārtējo reizi pārliecinājāmies par krācēju spēju iemigt visātrāk (skarbā atmiņā ir nakts piecdesmitvietīgā istabā ar vācu pensionāriem). Un kur nu vēl ceļā satiktie cilvēki no visas plašās pasaules ar saviem stāstiem par piedzīvoto ceļā. Dullajiem pieder pasaule!

Vēl divas nedēļas turpinām izglītošanos – Galisijas vēsture, Santjago de Kompostela un Sv. Jēkaba ceļa vēsture, māksla un kultūra Sv. Jēkaba ceļā… Brīva laika nav bijis daudz, tāpēc 25. aprīlī, kad beidzot mums ir viena īsta brīvdiena, nolemjam apskatīt netālu esošo A Coruña. Iemīlu šo pilsētu jau pirmajā reizē, un projekta laikā tajā atgriežos vēl un vēl. Pilsēta atrodas okeāna krastā, vējš un viļņu šalkas… Aizveru acis un jūtos kā mājās, Liepājā.

Tomēr visam skaistajam un saulainajam reiz pienāk gals. Aprīļa pēdējā dienā teicām pirmās atvadas saviem projekta biedriem (un birst jau pirmās asaras). Tiekam sadalīti grupās (3–8 cilvēki), turpmākos 5 mēnešus brīvprātīgo darba pienākumus pildīsim katrs savā pilsētā. Man paveicas, palieku Santjago de Kompostela. Visam savi plusi un mīnusi. Jauniegūtā draudzene tiek izsūtīta uz vistālāko Galisijas punktu austrumu virzienā. Es dzīvošu pilsētā, kura šajā gadā ir jebkura kultūrmīļa sapnis. Svētais gads ir laiks, kad vienmēr palielinās Sv. Jēkaba ceļa veicēju skaits, tādēļ visu gadu te noris aktīva kultūras dzīve.

Kad man iestājās krīze? Maija pirmajā nedēļā. Ritēja projekta piektā nedēļa un pirmā nedēļa jaunajā dzīvesvietā. Aiz loga lija lietus. Lija vienu dienu, otru, trešo... Dzīvoklī ledus aukstums (šeit reti kurā dzīvoklī ir apkure), vienīgais kaut cik siltais apavu pāris (es taču braucu uz SILTO Spāniju) nežūst, un esmu spiesta staigāt slapjām kājām, vairākums cilvēku apkārt runā kataloņu vai galisiešu valodā, un es ne velna nesaprotu, ko viņi grib. Man šķiet, dzīvokļa biedrs Andželo no Itālijas dienvidiem ir pārliecināts, ka es viņu ienīstu (fakts par ziemeļnieku atturību viņu nepārliecina), toties rīta stundās varu mazgāt savas dzīvokļa biedrenes (no Igaunijas) atstātos netīros traukus. Seko īsziņa uz mājām – gribu prom!

Dzīve Galisijā man iemācīja neuztraukties par sīkumiem. Viss viņiem ir rīt (paši spāņi gan to noliedz). Projekta sākumā mēs, brīvprātīgie no Santjago, devāmies atvērt bankas kontu. Lai to izdarītu, nepieciešams doties uz policiju – jāreģistrējas kā Santjago iedzīvotājam. Konta atvēršanas mēģinājums turpinās nākamajā dienā. Vēl pirms astoņiem devāmies uz policijas iecirkni reģistrēties, tad uz banku, atpakaļ uz policiju, uz banku. Rīt, rīt... 20 dienu laikā beidzot izdevās atvērt savu bankas kontu.

Maijā uzsāku darbu svētceļnieku mītnē Monte de Gozo. Mītnes īpašo auru rada cilvēki, kas tur strādā, un cilvēki, kas tur ierodas. Šeit nakšņo ļaudis ar dažādu dzīve gājumu un no atšķirīgām valstīm, bet tie tomēr atrod kopēju valodu, lai dalītos savos iespaidos par Sv. Jēkaba ceļu. Mūsu priekšnieks Manuels bija un ir Monde de Gozo sirds (jau 15 gadu!). Vienmēr aktīvs, smaidīgs un atsaucīgs. Viņš bija mans labākais skolotājs. Ja mītnē ir vairāki simti dažādu tautību, vecumu, dzimumu cilvēki, tad tur pat ar visaugstāko matemātiku nebūs līdzēts. Manuels prata runāt ar cilvēkiem, un viņam bija čujs, ņuhs un poņa (чуй, нюх и поня – krievu val. nojauta, oža un izpratne) par to, kuri svētceļnieki ir vienā istabā nesavienojami objekti. Tā kā cilvēku nav pārāk daudz, latvietim Ivaram, kas Monte de Gozo ieradās kādā jūnija pēcpusdienā, piešķiru veselu astoņvietīgo istabu vienam pašam, – arī tautiešiem kāds labums, ka savs brīvprātīgais te ir.

Projekta laikā strādājām pēc slīdošā grafika – 4 darbdienas un 2 brīvdienas (arī sestdienās, svētdienās un svētku dienās), strādājam no pulksten 12.30 līdz 18.30. Pirms vieniem parasti veicām istabiņu pārbaudi, tad slēdzām vaļā reģistratūras durvis un uzsākām svētceļnieku reģistrāciju un izvietošanu pa istabiņām. Kad iekārtošanās pabeigta, sākas jautājumu vētra – kur atrodas veļas mazgātava, kā nokļūt līdz katedrālei, kur labi paēst u. tml. Pirmajā mēnesī sarunas ar spāniski runājošajiem man bija īsas: ¡Hola! ¿Qué tal? Yo habla español pocito, perdón. ¡Un minuto, por favor!  Jā, ar to spāņu valodu man sākumā negāja tik viegli. Aprīlī mums bija spāņu valodas nodarbības, taču tās nedeva gaidīto. Pasniedzējas sniegtā informācija bija haotiska un nebūt ne mūsu grupas atšķirīgajiem zināšanu līmeņiem. Kāda bija nozīme mācīt locīt darbības vārdus pagātnē, ja es nepratu izveidot vienkāršus teikumus tagadnē? Pasūtīt lielo kafiju ar pienu (liela kafija tāpēc, ka spāņu lielās krūzes ir mūsu mazo krūzīšu izmērā) gan iemācījos ātri.

Protams, apgūstot jaunu valodu, neiztrūkstošs pasākums ir lamuvārdu apgūšana, taču, apgūstot tos, jābūt uzmanīgam. Kādu dienu vārda trešdiena vietā savai projekta koordinatorei pateicu mēsli… Tā iet, ja vienā nedēļā apgūst lamuvārdus un dienu nosaukumus. Spāņu valodā abu vārdu sākumdaļas ir vienādas.

Es joprojām dziedu slavas dziesmu puisim no Barselonas, kurš ieradās Monte de Gozo kādā jūnija novakarē. Pateicoties mokpilnām sarunu stundām (viņš nesaprata angliski un neļāva man izmantot vārdnīcu), jūlija sākumā pēkšņi atskārtu, ka runāju spāniski. Nu savā iecienītākajā kafijas dzeršanas vietā spāniski pratu pasūtīt ne vien kafiju, bet arī kādu gardumu pie tās.

Kā jau rakstīju iepriekš, Santjago šai gadā kultūras dzīve sita augstu vilni. Katru nedēļu, katru dienu ir iespējams atrast sev kādu kultūras aktivitāti. Maijā trakojām Emira Kusturicas koncertā un baudījām Jāņa Jurkovska filmu Children of Karosta īsfilmu festivālā, jūnijā ar meitenēm baudījām afrikāņu deju ritmus, jūlijā salām multiinstrumentālista Žana Mišela Žāra koncertā katedrāles galvenajā laukumā, augustā mēģinājām nelegāli iekļūt Muse koncertā. (Pirmo žogu veiksmīgi pievārējām, otru gan ne... Labi, ka par dzirdi un redzi nesūdzamies, baudījums no pasākuma tika gūts.)

Nevaru nepieminēt futbolu. Futbols Spānijā ir svēta lieta, tas ir daļa no valsts kultūras. Pasaules futbola čempionāts Dienvidāfrikā, nakts no 11. uz 12. jūliju, esam nomodā un kopā ar visu Spāniju svinam uzvaru. Tā bija īpaša sajūta būt Spānijā, kad šīs valsts futbola izlase izcīna sen gaidīto uzvaru.

Bet izcīnīto uzvaru nebija laika daudz svinēt, tuvojās 2010. gada svarīgākā diena – 25. jūlijs (Sv. Jēkaba diena). Svētajā gadā tas nozīmē cilvēku tūkstošus pilsētas ielās. Vietējie jau laikus paņem atvaļinājumu un dodas ārpus pilsētas. Arī mums darba kļūst arvien vairāk un vairāk un darba stundas – garākas (tā kā vairākumam darbs Monte de Gozo sagādā prieku, strādājam, cik nu nepieciešams). Maijā vienā dienā pie mums ieradās vidēji 120 cilvēku, toties, tuvojoties svētkiem, to skaits palielinās 2–4 reizes.
Tomēr pašā karstākajā darba laikā mēs tikām izrauti no savas ierastās ikdienas. Laiks vidustermiņa apmācībām.

Ak, šīs murgainās vidustermiņa apmācības! Projekta EU Camiño dalībnieki nebijām apmierināti ne ar tā norises laiku, ne vietu. Tātad 19. jūnijs, nedēļas pirmā diena, trīspadsmit ar pusi stundas kratāmies autobusā cauri pusei Spānijas uz Veskas provinci Aragonā. Vienlaikus Sv. Jēkaba ceļš ir cilvēku pilns, svētceļnieku mītnes ir pārpildītas, un laikā, kad mūsu palīdzība visvairāk būtu noderīga, mēs tiekam aizvesti uz nekurieni. Ciematā ir tikai 235 iedzīvotāji, aiz loga +38, un te nav veikalu. Kā trekns punkts visam ir jau pirmsaizbraukšanas un iebraukšanas apmācībās dzirdētais par sarežģījumiem, konfliktiem un problēmām EBD laikā, AXA, Youthpass (ak jā, tagad to visu spāņu valodā dzirdam). Pēc četrām naktīm Aragonā laimīgi braucam atpakaļ uz savu atvēsinošo Galisiju. Ar prieku metamies atpakaļ ikdienas darbos. Jau pirmajā darbdienā sastopam pie svētceļnieku mītnes vairāk nekā 400 nakšņotgribētāju.

Rit pēdējās nedēļas Santjago. Svētceļnieku mītnē ierodas arvien mazāks cilvēku skaits. Ikdienas sarunas angļu valodā ir nomainījušas čalas spāņu valodā. Netālu no darba esošajā kļavā jau sārtojas lapas. Pienāk septembra pēdējā diena, un visi projekta EU Camiño dalībnieki ar savu iedzīvi ierodas Santjago. Pēdējās pusdienas mūsu dzīvoklītī. Aiz loga gāž lietus. Tāpat lija dienā, kad te ievācāmies...

Oktobri pavadām visi kopā – grupās strādājam pie mūsu fotoizstādes, top grāmata par projektā piedzīvoto, un mūsu EBD laikā safilmētie materiāli tiek samontēti īsfilmā.

Septiņi mēneši nav daudz (tas bija pat ļoti maz), taču tas bija pietiekami, lai apgūtu, kā pagatavot tortilju, kā un vadīt buru laivu Ría de Arousa, lai apgūtu jaunu valodu, pierastu uz jautājumu atbildēt ar jautājumu (starp citu, galisiešiem tas ir ļo-o-oti raksturīgi), iegūtu jaunus draugus, izbaudītu Galisijai un Spānijai raksturīgo un vēl, un vēl, un vēl...



Māra

P. S. Ja tev ir iespēja, noskaties 2010. gada filmu The Way.