Eastern Express – Turcijas pieredze

„Eastern Express” – apmācība, kura notika Turcijas pilsētā Antālijā, deva iespēju Sintijai ne vien iepazīt brīnišķīgus cilvēkus no vairāk kā 10 dažādām valstīm, bet arī labāk izprast starpkultūru aspektu projektos un domāt par jaunām projektu idejām, kuras īstenot kopā ar jaunatrastajiem sadarbības partneriem. Un, protams, neizpalika arī būšanas Vidusjūras krastā, sarunas un smiešanās, un atziņa, ka Turcija ir vieta, kura būtu vērts atgriezties.

Merhaba!!!

Maija vidū, kad universitātē valdīja kontroldarbu spriedze un sesijas tuvums jau bija jūtams, es izmantoju SALTO un Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras doto iespēju piedalīties apmācībā „Eastern Express”, kura notika  Turcijas kūrortpilsētā Antālijā.

Turcijā biju pirmo reizi, un, ja man jautāsiet- kā bija?, tad viennozīmīgi varu atbildēt, ka biju patīkami pārsteigta par visu to, ko redzēju un piedzīvoju, tāpēc skaidri zinu,  ka vēlētos tur vēlreiz atgriezties.

Ierados pati pirmā no visiem dalībniekiem un liels man bija pārsteigums, kad atbraucām pie milzīgas pieczvaigžņu viesnīcas. Tās priekšā stāvēja trīs šarmanti smaidīgi vīrieši, kuri mani sagaidīja( tie bija mūsu treneri). Parasti biju pieradusi, ka šāda veida pasākumos dzīvojam vienkāršos jauniešu hosteļos, bet te visas nedēļās garumā izbaudīju tūrisma pilsētas komfortu, kas ,protams, mani tikai priecēja.

Kopā bijām jaunieši no šādām valstīm - Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Baltkrievija, Krievija, Ukraina, Moldova, Ungārija, Austrija, Spānija, Igaunija, Latvija, Beļģija, Čehija, Grieķija un Turcija. Valstis bija izvēlētas atbilstoši apmācības tēmai, jo tās mērķis bija kontaktu veidošana starp Austrumeiropas un Kaukāza reģionu valstīm un Rietumeiropu. Bija interesanti redzēt valstu attiecības, jo, piemēram, visu apmācības laiku saspringta situācija valdīja starp Armēnijas un Azerbaidžānas dalībniekiem. Tas tādēļ, ka pirmajā dienā, prezentējot savu valsti un jauniešu kustību valsī, Azerbaidžānas pārstāvji karti bija uzzīmējuši iekļaujot daudz aprunāto  Kalnu Karabahu, kas nu jau pieder Armēnijai. Jaunieši centās aizstāvēt savu valstu situāciju, bet labi, ka saprata, ka šeit nav īstā vieta, kur risināt šo jautājumu.

Apmācību laikā oficiālā valoda bija angļu, bet pārsvarā dominēja krievu valoda, jo bijušās PSRS valstis automātiski pārgāja uz krievu valodu, kas nepatika organizatoriem. Visu laiku nemitīgi tika atgādināts par komunikāciju visiem saprotamā valodā. Kad iepazinos ar pārējiem, līdz ko uzzināja, ka esmu no Latvijas, tad sekoja – vai cik jauki, tad jau varam runāt krievu valodā! Bet lieku reizi pārliecinājos par to, ka vēl joprojām valda uzskats, ka Latvijā nerunā krievu valodā un krievu iedzīvotāji pie mums ir apspiesti, tāpēc Krievijas pārstāvjiem bija izbrīns par manām krievu valodas zināšanām. Man bija prieks, ka varēju lauzt stereotipus vismaz pāris cilvēkiem.

Runājot par starpvalstu attiecībām, bija savdabīgs vakars, kad notika diskusijas par Eiropas Savienību. To laikā izskanēja ne mazums interesantu domu - katrs varēja izteikt savu viedokli. Lai gan savu nostāju neesmu mainījusi, bija interesanti uzzināt, ka, piemēram, savulaik arī Japāna ir izteikusi piedāvājumu pievienoties ES, un robežu jaunu valstu pievienošanai praktiski nav.

Protams, bez nacionālā vakara jau neiztikt! Bija paredzēts viens vakars, bet tāds kārtīgs - ar dziesmām un dejām! Man blakus bija Gruzijas prezentācijas galdiņš. Skats bija diezgan iespaidīgs - es kā pieticīga latviešu meitene ar Latvijas Balzāma pudeli starp mūsu ēdieniem, bet te atnāk gruzīns un sāk kārtot uz galda vīna pudeles. Man uzreiz radās tāds ironisks jautājums - varbūt ir par maz? Bet te atskan- Tu ko?!? Sandra!!! Nes tik šurp!!!!

Vidusjūrai vakaros bija savs šarms un vilinājums, tāpēc devāmies izklaidēties pie tās! Antālijas piekrastē atrodas dažādi izklaides klubiņi un deju zāles, tāpēc par izklaides iespējām sūdzēties nevarēja. Nevarēja nepamanīt, ka it visos klubos ir tikai turku puiši un praktiski nevienas meitenes. Tas lika justies dīvaini, tāpēc neiesaku meitenēm doties turp vienām, it īpaši vakaros.

Pēc iepriekš rakstītā var rasties jautājums - ko tad mēs tur īsti darījām? Apmācība bija patiešām noderīga, jo tika stāstīts, kā rakstīt projektus - būtiskās kļūdas, lekcijas par pareizu darba vadīšanu un konfliktu novēršanu. Tā rezultātā paši radījām idejas jauniem projektiem. Priecēja tas, ka mūs apmācīja kompetenti treneri ar lielu pieredzi, bija izveidota ļoti laba apmācības programma.

Idejas, kas tapa apmācības laikā, ir patiešām bija lieliskas – tika izstrādāti projekti par islamafobiju un Eiropas pilsonības tēmu. Process no idejas līdz pieteikuma anketas aizpildīšanai nav viegls, jo dažādu tautību pārstāvju vēlmju apkopošana un nonākšana pie vienota rezultāta prasa diezgan daudz pūļu. Galvenais ir tas, ka darba grupas patiešām bija noskaņotas uzrakstīt projektus un sagaidīt apstiprinājumu –pašlaik jau zināms, ka Turcijas aģentūra ir apstiprinājusi projektu par isalamafobiju! Pati esmu darba grupā ar Krievijas, Gruzijas, Turcijas un Čehijas jauniešiem par Eiropas pilsonības tēmu, darbi notiek un projekts tiks iesniegts!

Darba grupas, kuras iesniegs projektus, iegūs starptautisku sertifikātu par šo apmācību, kas ir labs stimuls darbam!

Mana iepriekšējā pieredze ir bijusi vairāk ar Rietumeiropas valstīm, un šī bija izdevība iepazīt Austrumeiropas jauniešu organizācijas. To vēlme sadarboties paplašināja manu pieredzi, deva iespēju rast jaunus kontaktus, veidot kopējus projektus ar citiem un, protams, iepazīt lieliskus cilvēkus, kuri man vienmēr būs tuvi sirdij. Interesanti bija uzzināt arī par SALTO un jauno programmu „Youth in Action”. Zināšanas noder un iespēju ir tik daudz - tikai jāmāk tās izmantot!

Iespaidi par Turciju? Bija dzirdēts daudz, tagad redzēju savām acīm - cilvēki, kuri nestrādā tūrisma sfērā, ir patiešām atsaucīgi un jauki. Jaunieši ir enerģiski, ar vēlmi darboties un jau sasnieguši diezgan daudz savā dzīvē. Skaista valsts, kura attīstās un aug! Visspilgtāk atmiņā palicis ir milzīgais oranžais mēness, kurš likās neizsakāmi tuvu. Katru vakaru acis neatraudama lūkojos tajā. Tam visam pāri sasaukšana no Minareta uz lūgšanām - skanīgais dziedājums pāri Antālijas piekrastei! Tas ir skaisti - to vajag izjust un būt tajā mirklī klāt, jo pateikt vārdos nav iespējams. Tā dēļ vien ir vērts tur būt!

Paldies par šo iespēju!

Sintija