Dzimumu līdztiesība: Get cracking!

2007. gada nogalē, no 24. novembra līdz 2. decembrim, Jelgavas rajona Staļģenē 9 dienas Zemgales Nevalstisko organizāciju atbalsta centra rīkotajā starptautiskajā jauniešu apmaiņas programmā piedalījās 32 jaunieši no Itālijas, Bulgārijas, Turcijas un Latvijas, lai iepazītu cits citu un kopīgi diskutētu par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Kā jau pienākas, diskutējot par šādu tēmu, visas grupas bija sabalansētas – 4 puiši un 4 meitenes. Latvijas grupas jaunieši bija no dažādām vietām – no Jelgavas, Rīgas, Aizkraukles, Dobeles un Madonas.

Jauniešu apmaiņas projekta ideja radās pēc kopīgi īstenotas divpusējās jauniešu apmaiņas, kas 2007. gada aprīlī risinājās Ennā, Sicīlijā. Uz nākamo tuvāko projektu iesniegšanas termiņu sagatavojām jaunu apmaiņas projektu, kas, mums par lielu prieku, tika apstiprināts – tas nozīmēja, ka varēsim ne tikai atkal redzēties ar sicīliešu draugiem, bet (vairākums no mums) arī pirmoreiz dzīvē tikties ar jauniešiem no Bulgārijas un Turcijas. Sagatavošanās posms, kā allaž, pagāja ātri, un visspraigākā izrādījās tieši pēdējā nedēļa, kad vēl jāsaskaņo tik daudz lietu, jāpārzvana, jāpārliecinās, jādeleģē latviešu grupas dalībniekiem katram savs mazais darbiņš, lai „lielā lieta uz priekšu iet”. Nozīmīga bija arī plānošanas vizīte, kas, pirmkārt, deva iespēju tuvāk iepazīties visiem grupu vadītājiem un, otrkārt, pārrunāt un uzlabot apmaiņas pasākumu programmu, detalizēti izrunāt naudas atgriešanas nosacījumus (mūsu partneri bija pārsteigti par stingrību – ka tik tiešām IR JĀBŪT visām kvītīm un čekiem) un ēdienkarti (īpaši svarīgi tas ir gadījumos, ja piedalās musulmaņi; mūsu gadījumā – dalībnieki no Turcijas, jo viņi uzturā nelieto latviešiem tik ierasto cūkgaļu).

Drīz jau bija klāt 24. novembris – cita pēc citas ieradās trīs dalībnieku grupas, un tikai uz vakara pusi kļuva skaidrs, ka sicīliešu nebūs, jo Katānijas lidostas tuvumā esošais vulkāns Etna ir izdomājis izvirst tieši šajā dienā. Arī tā gadās... Šajā mirklī atcerējos apmācībās teikto: „Lai cik ideāli jums arī viss būs izplānots, VIENMĒR atgadīsies kas tāds, ko domādams neizdomāsi!” Patiesi. Patiesi. Patiesi. Bet tas jau laikam piederas pie lietas – gan spēcīga migla Sofijas lidostā vairāku dienu garumā, kad atceļ lielāko daļu reisu, kas tomēr neliedz ierasties bulgāriem, gan jau minētā Etna, gan telefons, kam ilgstoši nav zonas (šo noteikti der pārbaudīt, ja apmaiņas projekts norisinās lauku apvidū).

Bet nav jau viss tikai pārpratumi, neparedzamais vai dabas untumi – daudz vairāk ir tā, ko atceroties seja atplaukst smaidā, uzjundī emocijas – prieks, sajūsma, smiekli, aizrautība, enerģiskums. Pēc pirmās dienas iepazīšanās aktivitātēm vēl jaušams tāds kā neliels kautrīgums, taču drīz vien tas ir pagaisis, jo jaunieši ne tikai aktīvi iesaistās diskusijās, lomu spēlēs, etīdēs par un ap dzimumu līdztiesību, situāciju šajā jomā katrā no četrām dalībvalstīm un savu sociālo reklāmu veidošanā, bet arī aktīvi socializējas brīvajos brīžos un, vēl jo vairāk, nacionālajos vakaros – katrs no tiem bija pārdomāts, interesants un ar savu „odziņu”. Kultūras iepazīšanas aspekts visspilgtāk izpaudās tieši šajos vakaros, kad katra valsts prezentēja sevi – ar ēdieniem, dziesmām, dejām, tradīcijām, spēlēm, ieskatu vēsturē, ģeogrāfijā un kultūrā. Vienā šādā vakarā reizēm var iemācīties vairāk par attiecīgās zemes kultūru, nekā izlasot vairākus rakstus žurnālos vai internetā, jo visu var izbaudīt uzreiz klātienē un, ja kas interesē, savas zināšanas var padziļināt. Patiesībā vissvarīgāk, domājot par savas valsts prezentāciju, ir prast iesaistīt darbībā arī pārējos – lai viņi nav tikai vērotāji, bet arī paši var iemēģināt roku, piemēram, bulgāru pavasara sagaidīšanas svētku rotu gatavošanā, spēlē par Itālijas populārākajām vietām, turku kāzu rituālā vai latviešu pirts tradīcijās ar kārtīgu pērēju un slotiņām. Savdabība aizrauj, uz paša ādas izbaudītais paliek atmiņā, iesaistīšanās saliedē vēl vairāk. Un, jo draudzīgāki mēs visi kļūstam, jo vairāk atvērti izturamies pret kultūru atšķirībām, to, kas pirmajā mirklī šķiet tik savāds, it kā nepareizs, – jo jauniešu apmaiņas ļauj caur paša pieredzi saprast, ka svešais ir tikai vēl neiepazītais, kas nedod tiesības nosodīt, nemēģinot izprast.

Kas attiecas uz apmaiņas tēmu – dzimumu līdztiesību –, tā brīžiem izraisīja karstas diskusijas, turklāt aktivitātes reizēm ievilkās ilgāk par plānoto. Esmu izdarījusi arī vairākus secinājumus. Viedokļi visbiežāk izrādījās līdzīgi, piemēram, sievietei un vīrietim sabiedrībā, izglītības jomā, darba tirgū un sociālajā dzīvē būtu jāsaņem vienāda attieksme un nevajadzētu būt nekādiem ierobežojumiem. Taču lielākoties tā tomēr nav, jo pārāk spēcīgs izrādās kultūrvēsturiskais konteksts, kas ietekmē domāšanu vēl vairākas paaudzes uz priekšu. Tāpēc grupu darbos, diskusijās un prezentācijās bija jaušams duālisms: no vienas puses, jau minētā vēlamā vienlīdzība, bet, no otras puses, – reālā situācija, kur joprojām ir daudzi stereotipi (piem., sievietes nav labas autovadītājas vai arī – vīrietim noteikta jāpelna vairāk un jābūt ģimenes galvai). Interesanti bija apzināties, cik ļoti Sicīlijā joprojām ir iesīkstējis uzskats par sievietes lomu – tā ir ģimenes pavarda sargātāja (tātad māte, bērnu audzinātāja, mājsaimniece, bet ne ambicioza karjeras sieviete), savukārt Turcijas jaunieši pastāstīja, ka valsts rietumu daļa ir moderna, attīstīta un salīdzinoši eiropeiska, kamēr austrumdaļā, kas ir tuvāk Irākai, joprojām ir sastopama neoficiāla daudzsievība un sievietēm jāstaigā aizsegtu seju, arī izglītība nav īpaši iecienīta, jo tā vienkārši netiek uzskatīta par svarīgu. Latvijā situācija dzimumu vienlīdzības jomā uz kopējā fona izskatās pat ļoti pozitīva – mums kā valstij, kas tikai 17 gadu ir atkal neatkarīga, ir bijusi sieviete prezidente (Bulgārijai, kas, starp citu, ir vecākā valsts Eiropā, Itālijai, Turcijai tas ir nebijis fakts visā to pastāvēšanas vēsturē), arī deputātu sieviešu skaits ar katru Saeimu palielinās, darbojas tādas organizācijas kā sieviešu resursu centrs "Marta", kas palīdz no vardarbības cietušām sievietēm un cīnās pret cilvēku tirdzniecību. Tāpat Latvijā par ārkārtēju netiek uzskatīts, ka firmas vadītāja ir sieviete, pat ja tas ir liels starptautisks uzņēmums.

Ja salīdzina latviešu jauniešus ar pārējiem, jāsaka – mūsu jaunieši reizēm bija atturīgāki (nu, nav mums pieņemts dziedāt valsts himnu autobusā!), tāpēc līdzīgāki bulgāriem nekā ekspresīvajiem un vienmēr aktīvajiem itāliešiem vai turkiem, tomēr kopumā jāteic, ka jauniešu apmaiņas projektos svarīgāk par etnisko piederību ir personība un individuālā motivācija. No katra paša atkarīgs, cik daudz vēlas iesaistīties, izteikties, izrādīt iniciatīvu. Un, jo vairāk iesaistās, jo vairāk arī gūst pieredzi komunicēt citās valodās un pieņemt atšķirīgu viedokli, jaunus iespaidus, prasmes un zināšanas.

Projektu rakstot un īstenojot, esmu iemācījusies neskaitāmas lietas, kas noteikti noderēs turpmākajā dzīvē saistībā ar komunikāciju, grupas vadīšanu, kā risināt daudzus un dažādus tehniskus jautājumus (transports, ēdināšana, izmitināšana, aktivitāšu organizēšana). Protams, gandarījums par paveikto ir! Neapgalvošu, ka jauniešu apmaiņu sagatavot un īstenot ir viegli, bet beigās, redzot, ka nedēļa paskrējusi nemanot, ir aizraujoši un interesanti pavadīta un cik ļoti dalībniekiem žēl šķirties, ir prieks, ka mums savas iniciatīvas dēļ bijusi šī iespēja tikties un iepazīt citam citu!

 
Izklausās interesanti, bet īsti nezini – vai arī pats gribētu ko tādu pamēģināt? Ar savu pieredzi, pirmoreiz piedalīdamās jauniešu apmaiņā, dalās Arta:

„Par šo apmaiņu uzzināju no labākās draudzenes, kura jau bija piedalījusies vairākās programmās pirms tam. Sākumā biju priecīga par šādu iespēju, bet tad uznāca šaubas, jo tā tomēr bija viena nedēļa prom no visa ierastā un regulārā. Lai vai kā, pieņēmu lēmumu par labu dalībai apmaiņā, par to tagad esmu ļoti priecīga un ceru kādreiz atkal piedalīties. Pēc manām domām, tā ir vienreizīga iespēja veidot kultūrapmaiņu starp dažādām valstīm un iegūt vērtīgu pieredzi.
 
Apmaiņā piedalījās pārstāvji no četrām valstīm, tādējādi tā bija lieliska iespēja salīdzināt un labāk iepazīt dažādu tautu kultūras un stereotipus. Kad pirms apmaiņas domāju par saskarsmi ar šo valstu jauniešiem, šķita, ka mums, latviešiem, būs diezgan grūti saprasties ar dienvidzemju pārstāvjiem, bet tas bija maldīgs priekšstats. Personīgi man ļoti viegli bija saprasties ar pārstāvjiem no Turcijas, lai gan viņu kultūra un tradīcijas ir pavisam citādas nekā mums. Manuprāt, viena no manām būtiskākajām atziņām pēc šīs apmaiņas ir: kaut arī mēs nākam no dažādām pasaules vietām, mūs visus vieno cilvēciskums un nevajag baidīties no tā, ka mēs šķietam tik atšķirīgi.
 
Mēs visi zināmā mērā ar interesi raugāmies uz tiem, kas ir citādi nekā mēs, tādēļ tieši jauniešu veidotās apmaiņu programmas ir veids, kā paplašināt savu redzesloku un pārvarēt „kastīšu” domāšanu. Tā ir iespēja lauzt savus stereotipus par dažādām nācijām, katram veidojas individuāls priekšstats par dažādo valstu pārstāvjiem un valdošo situāciju valstī, kas ir patiesāka nekā izlasītais masu medijos.

Komenskis teicis: „Prātā nav nekā, kas nav bijis sajūtās.” Tātad cilvēks vislabāk atceras to, ko jūt, un caur reālu saskarsmi ar cilvēkiem rodas spilgtas emocijas, kuras mēs neaizmirstam uz ilgu laiku. Vismaz man šī apmaiņa paliks spilgtā atmiņā, un domāju, ne man vienīgajai. Vēl joprojām uzturu kontaktus ar dažiem apmaiņas pārstāvjiem, kas liecina, ka arī nedēļas laikā var iegūt uzticību un draudzību. Saņēmu arī ielūgumus apciemot jauniešus viņu pārstāvētajās valstīs. Kopumā visas nedēļas laikā valdīja ļoti patīkama un draudzīga gaisotne, un beigās bija žēl šķirties.

Šīs apmaiņas tēma bija dzimumu līdztiesība, tādēļ debates bija karstas, jo katrā valstī ir atšķirīga vēsturiskā pieredze un tradīcijas. Tieši ar Turcijas pārstāvjiem sarunas izvērtās visplašākās, jo valstī gadsimtiem ilgi valdījis patriarhāts un sievietes tikai mūsdienās ir ievērojami paplašinājušas savas tiesības. Debašu laikā tomēr pārliecinājos: lai arī cik teorētiski atvērti dzimumu līdztiesībai ir turku jaunieši, dziļi zemapziņā vēl joprojām pastāv šie aizspriedumi un uz jautājumu  – kam jābūt ģimenes galvai? – vienprātīga atbilde ir „vīrietim”. Lai gan pārējo valstu pārstāvjiem nebija tik strikta attieksme, secināju, ka Latvijā ir vislabākā situācija šajā jautājumā, ar ko mēs varam lepoties un uzskatīt kā sasniegumu. Ikdienā tik bieži nesanāk par to domāt, tādēļ šī apmaiņa man bija vērtīga pieredze, lai apzinātos Latvijas situāciju un salīdzinātu ar citām valstīm. Katrā ziņā es iesaku visiem, kam ir šāda iespēja, piedalīties jauniešu apmaiņas programmās, jo tas bagātina tevi kā personu un tā ir iespēja nest daļu no Latvijas pasaulē. Latvija ir maza valsts, tādēļ uzskatu, ka ikviena iespēja popularizēt Latviju pasaulē ir jāizmanto. Apmaiņas projekti šādu iespēju sniedz, tādēļ ieguvēji ir visi, kas piedalās!”


Baiba
Zemgales NVO atbalsta centra jauniešu apmaiņu projektu vadītāja