Divi vienā...

Brīvprātīgais: Sandris
Projekta ilgums: viens gads (2007. gada septembris – 2008. gada septembris)
Būt par „lielo brāli”
Laibach-Hof ir otrās mājas bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Vieni mazliet dīvaini, savrupi, kautrīgi, savā pasaulē dzīvojoši, otri – atraisīti, dzīvelīgi, bez robežām dzīvojošie, tik dažādus esmu iepazinis aptuveni 30 antropozofiskā iestādījuma iemītniekus vecumā no 10 līdz 22 gadiem.

Laibach-Hof, ja to meklē kartē, atrodas 5 kilometrus no Halles Vācijas rietumos. Laibach-Hof, kas savu darbību uzsāka pagājušā gadsimta 80. gados, savu nosaukumu radis no vietējā strauta Laibach, kas mutuļo cauri organizācijas teritorijai, kuru ieskauj pļavas, meži un zemnieku saimniecības. Projekta rīcībā ir vairākas dzīvojamās ēkas, senlaicīgs šķūnis ar ķieģeļu krāsni, kurā ik nedēļu cep maizi, stallis ar kazām un trušiem un darbnīca, kuri kopā veido tipisku lauku saimniecības ansambli.

Katram šeit ir savs velosipēds, arī es nākamajā dienā pēc ierašanās iepazinos ar savējo ciskudrilli, izmetot līkločus gar kukurūzas laukiem, vēja ģeneratoriem un pa pastaigu takām mežā. Kad ārā ir „suņa laiks”, velosipēds nerullē. Tomēr projekts brīvprātīgajiem ir atvēlējis sarkanu piecdurvju auto – Opel Agila –, kuru attālākiem braucieniem lielākoties izmantojam kopīgi, piemēram, uz Bīlefeldi, Gīterlohu, Minsteri, Hamelni, dodoties uz diskotēku, kino vai vienkārši izbaudot brīvdienas pilsētā. Brīvdienas jau iepriekš var ieplānot, jo laikus tiek izsniegts mēneša darba grafiks. Darbdiena man visbiežāk sākas četros pēcpusdienā, kad bērni atgriežas no skolas.

Kopīgi iekožam launagu, kurā apspriežam tālākās aktivitātes. Atkarībā no nedēļas dienas dziedam, dejojam, sportojam, braucam peldēties vai vienkārši zīmējam, līmējam un ceļam Lego būves. Tad ap septiņiem ieturam vakariņas, visbiežāk ar siermaizēm un siltu tēju, toties piektdiena ir zivju diena. Pēc ēdienreizes seko mazgāšanās, mazākos noliekam gulēt ar nelielu relaksējošu masāžu un šūpuļdziesmu. Trīspadsmitgadīgais Marko no galvas prot nodziedāt „Velc, pelīte, saldu miegu” un „Aijā-žūžū, lāča bērni”, tās es viņam parasti nodungoju pirms miega.

Nedēļas nogalēs, ja bērni nav mājās pie vecākiem, braucam iepirkties, ejam garās pastaigās vai rīkojam velotūres un gatavojam ēst. Retāk sanāk strādāt darbdienu rītos – tas nozīmē agru celšanos, jo jau pusastoņos no rīta ierodas autobuss, kas skolēnus nogādā skolā, bet pirms tam bērni ir jāuzmodina un jāpabrokasto. Brīvo laiku izmantoju, lai izgulētos, internetam, sarunām un citām radošām aktivitātēm. Dzīvoju vienā ēkā kopā ar bērniem, jumta stāvā, istabā ar lielu sienas skapi un ventilatoru pie griestiem, kas diemžēl nedarbojas. Ap pieciem sešiem no rīta, atgriežoties no dejām, jābūt klusam, lai nevienu nepamodinātu, jo ēka ir sena un trepes čīkst. Jumta stāva virtuvi un labierīcības dalu kopā ar Anastasiju no Baltkrievijas, kas garšīgi gatavo. Neērtības sagādā, ka istabā nav interneta pieslēguma, sanāk ar portatīvo datoru staipīties uz citu ēku, kas nav īpaši patīkami tumšos un drēgnos rudens vakaros pēc kārtējās skype sarunas. Laibach-Hof sabiedrība ir diezgan starptautiska, starp daudziem vāciešiem čalo arī latviešu, poļu, slovāku, spāņu, grieķu un taizemiešu tautības cilvēki. Tas liecina par organizācijas atvērtību pasaulei un par plašās pasaules ienešanu mazajā lauku sētā.

Sākums nebija viegls. Darbs ar bērniem sagādāja daudz stresa, naktīs nevarēju mierīgi gulēt, biju nomākts un vēlējos mainīt projektu, jo spēcīgi izjutu vides pārmaiņas, kas raksturīgas, ja no lielpilsētas pārceļas uz laukiem. Taču paralēli psiholoģiskajām grūtībām jau no ierašanās brīža jutos gaidīts un vajadzīgs, sajutos kā lielā ģimenē, kurā mans uzdevums ir būt lielajam brālim. Par spīti stresam, pirmie mēneši paskrēja vēja spārniem, katra diena likās atšķirīga no iepriekšējās, jaunās vides un cilvēku iepazīšana sagādāja prieku un interesi. Atbildes uz saviem neskaitāmiem jautājumiem no kolēģiem saņēmu nekavējoties, ar darbiniekiem saprotos ļoti labi, tāpēc daudz laika pavadu sarunās. Ja man ir jāatbild uz jautājumu, kas ir pats labākais manā projektā, tad tie noteikti ir cilvēki – dažādi, sirsnīgi, izpalīdzīgi, jautri un smieklīgi. Kopumā esmu gandarīts, ka man ir iespēja iepazīt mazliet citādu pasauli, nekā ierasts.

Laibach-Hof, 2008. gada 26. martā

Brīvprātīgā: Ieva Ozoliņa
Projekta ilgums: viens gads (2008. gada janvāris – 2009. gada janvāris)

Mana EVS sajūta
Ierodoties šeit, mans mērķis bija atrast pašai sevi. Aizbēgt no tās dzīves, kurā valda nauda, tiekšanās pēc pašlabuma un straujas, bezjēdzīgas karjeras, egoisms un nepārtraukta cīņa par eksistenci. Pēc neilga šeit nodzīvota laika rodas vēlēšanās pateikt sev pašai – „labrīt!”. Iespējams, tāpēc ka šeit, Laibach-Hof, mums visiem ir agri jāceļas. No vienas puses, ir labi redzēt sauli lecam un dabu mostamies, bet, no otras, reizēm ir ļoti grūti dzīvot un strādāt pavisam citā, no pārējās sabiedrības atšķirīgā ritmā. „Mūsu brīvais laiks beidzas tad, kad citiem tas sākas!“ tā skan Laibach-Hof darbinieku devīze. Ir apbrīnojami skaisti, bet tajā pašā laikā ļoti grūti strādāt ar tādiem bērniem, kuri ir citādi, kuri vienmēr dvēselē un prātā paliks tikai bērni. Skaisti, jo viņi ir atvērti un mīļi. Grūti, jo visu laiku traucē apziņa, ka viņi nekad nedzīvos normālu dzīvi kā mēs, ka viņiem nekad nebūs savas ģimenes, savu bērnu, ka viņi nespēs iekļauties sabiedrībā kā pilntiesīgi tās locekļi. Ir grūti ar to samierināties un grūti to pieņemt kā galīgu un negrozāmu patiesību.

Ikviena lieta, ko šie bērni dara, ir tīra un labu nodomu vadīta. Ir ļoti patīkami, kad sešos no rīta, pa pusei pamodusies, ieeju telpā, kurā strādāšu visu turpmāko dienu, un man smaidot pretī nāk puisis, sniegdams kafiju ar pienu un sacīdams: tā speciāli gatavota man un viņš tikai tāpēc cēlies agrāk. Ir laba sajūta, kad brīdī, kurā šķiet – nevienu uz šīs pasaules neinteresē, kā es jūtos, – pie manis pienāk meitene, kas redz neredzamo un dzird balsis, un apskauj mani, jo viņa jūt, ka man tieši to vajag. Šķiet, šie bērni jūt labāk nekā „normālie” cilvēki, ka viņi redz nevis ar acīm, bet ar sirdi, ka viņus vēl nav samaitājusi sabiedrība. Ir tik ļoti viegli sagādāt viņiem prieku. Zēns, kas nekad mūžā nav staigājis un nekad arī nestaigās, ar spīdošām acīm stāsta savas grupas vadītājam, kā viņš nupat skrējis, un tikai pēc brīža skan piebilde, ka ne jau viņš skrēja, bet es skrienot stūmu viņu ratiņos. Un katru reizi, kad šis zēns mani ierauga, viņš teic, ka atceras, kā kopā ar mani skrējis. Tas viņa dzīvē ir liels pārdzīvojums, jo, viņaprāt, ir noticis neiespējamais.

Mēs visi šeit dzīvojam tuvu cits citam, mēs zinām cits par citu tik daudz sīku un nenozīmīgu, tajā pašā laikā tik privātu un intīmu sīkumu. Es dzirdu katru manu kaimiņu soli, un viņi dzird katru manu soli. Mēs dzīvojam kā uz stikla, it kā katrs par sevi, katrs savā istabā vai dzīvoklī un tomēr visi kopā – vienā lielā, juceklīgā ģimenē. Tik un tā man apkārt ir daudz jauku, izpalīdzīgu un tolerantu cilvēku. Mēs šeit esam katrs par sevi – kā atomi – un tomēr visi kopā kā viens liels ķīmisks elements, kura kodols ir šī vieta. Kodols (Laibach-Hof) nemitīgi pievelk atomus (darbiniekus), un tieši šajā sastāvā un šajā skaitā mēs esam „mēs”. Un, tiklīdz kāds no mums aizies, šī vieta kļūs citāda. Mani pārsteidza klusums, kāds ir šeit. Tuvākā pilsētiņa ir 20 minūšu brauciena attālumā, ja brauc ar velosipēdu ne pārāk ātrā tempā. Saimniecības pagalmā tek maza upīte, un pie manas istabas loga bieži vien nāk vāveres. Tāda sajūta, ka esmu nekurienes vidū, bet ar lieliskiem sakariem ar ārpasauli.

Nesen atgriezos no „iebraukšanas” semināra. Tas bija noderīgi. Divas nedēļas pavadīju traku, jautru un dzīvespriecīgu jauniešu sabiedrībā. Jauki, ka sanāca nodibināt jaunus, internacionālus kontaktus, ceru, ka tie manā turpmākajā dzīvē lieti noderēs.

Eiropas Brīvprātīgajā darbā ir jāiemācās dzīvot dzīvi, ir jāiemācās slinkot un par sevi pastāvēt, ja to vajag. Jāiemācās ar minimāliem finansiālajiem resursiem ceļot un paņemt no šī EBD laika to, ko tev pašam gribas. Es, piemēram, esmu uzzinājusi, ka varu arī pati ko ēdamu pagatavot. Vēl pavisam nesen vienīgais, ko varēju pie plīts radīt, bija kaut kas nenosakāmā krāsā, ar nenosakāmu smaržu un garšu, toties tagad spēju jau šo to pagatavot un pat gluži labi garšo. Nedomāju, ka savu turpmāko karjeru vēlos virzīt ēst gatavošanas jomā, taču prieks, ka esmu vismaz to iemācījusies. Gan jau arī citas mācības nāks pašas par sevi.

Laibach-Hof 2008. gada 4. martā