Darbs Dr.Hausa stilā

Mans vārds ir Raivis, 20 gadus esmu dzīvojis Jūrmalā līdz 2007. gada 15. februārī aizbraucu uz Nīderlandi būt par brīvprātīgo darbinieku. Nu jau ir pagājis pusgads un es īsi pastāstīšu par savu pieredzi esot brīvprātīgajam. Konkrētāk es uzrakstīšu par savu organizāciju, tās kultūru, cilvēkiem, darba metodi, lai jūs iepazītos ar apstākļiem, un pēc tam par to, ar ko nodarbojos, ko esmu darījis, iemācījies un ieguvis šī pusgada laikā.

Mana uzņēmējorganizācija ir Stichting Olde Vechte. Organizācijas galvenais mērķis ir darboties ar personas sevis apzināšanos; stimulēt indivīda pilnveidošanos un uzlabot viņa vai viņas stāvokli sabiedrībā. Organizācijas mērķa grupa ir jaunieši, jauniešu organizācijas. Organizācija realizē savus uzdevumus caur pilnveidošanās, mācību un treniņu aktivitātēm. Organizācijai pieder 2 mājas, no kurām lielākā spēj uzņemt 42 personas un mazākā 20 personas.

Katru gadu organizācijā ir 4-5 studenti, kuri pilda savu praktisko gadu un 2-4 brīvprātīgie no citām valstīm. Bez tam ir vēl direktors un direktora palīgs. Ir tādi ar kuriem ātri atradu kopīgu valodu un ir tādi ar kuriem vēl jo projām nespēju uzturēt normālas attiecības.

Bija jāpasaka, ko es gribu mācīties
Mans mācīšanās process sākās ar to, ka bija jāpasaka, ko es gribu iemācīties - vai nu būt labs organizators, vai būt iejūtīgs pret apkārtējiem, vai jautrības uzturētājs, vai prast strādāt ar skaitļiem, kas vien man pašam bija tīkams, to tad arī uzrakstīju un šī pusgada laikā ar to strādāju. Lai iegūtu pēc iespējas labākus rezultātus, organizācijas direktors ir mans skolotājs. Ja kāds ir redzējis filmu „Karate kid”, tad apmēram tā arī tiku skolots. Teiksim, lai kļūtu par labu organizatoru, darīju gan loģiskas lietas – organizēju starptautisku apmaiņu, gan neloģiskas lietas - pļāvu zāli vismaz divas stundas dienā.

Organizācijas direktors ir ļoti pieredzējis neformālās izglītības jomā, pēdējos 20 gadus izglītojis cilvēkus, gan policijas vienības, gan skolotājus skolās, gan jauniešus un firmu darbiniekus. Ja kāds ir skatījies seriālu „Dr. House”, tad tā varētu būt ilustrācija mūsu komandas darba stilam. Komandā ir studenti un brīvprātīgie. Vismaz 2 reizes nedēļā tiekamies kopējās sapulcēs un dalāmies ar to kā mums iet ar saviem mērķiem, gan ar to ko mācāmies, kas ir izdarīts un kas vēl jāizdara. Ja ir jāorganizē kāda starptautiska apmaiņa vai treniņš tad visi mēs kā komanda darbojamies, izsakām kā visu gribam organizēt un direktors mūs skolo. Tas ir individuāls darbs grupas kontekstā.

Šāds darba stils ir ļoti izaicinošs, jo, lai iemācītos ko jaunu, ir jādara savādāk nekā darīju visus savus 20 gadus, kas ir grūti, jo tas nozīmē, ka jāatmet ar roku ieradumam darīt tieši tādā stilā, kā es daru un kā esmu pieradis. Bija gan brīži, kad viss beidzās ar asarām, gan brīži, kad pārsmējušies beidzām sapulci. Bija arī brīži, kad bija tik daudz, kas jāizdara, ka viens pats nu nekādi to nepaveikšu un palīdzību prasot tik daudz atteikumus dzirdēju, ka vienkārši vairāk neko negribējās mācīties. Man pat liekas, ka vienu brīdi biju uz robežas starp mājās braukšanu un palikšanu, tomēr savācos un turpināju cīnīties par sevi.

10 hektāru zāles un 300 jauniešu
Kopā šo sešu mēnešu laikā es piedalījos 6 starptautiskos treniņos, kuri ilga no 8 līdz 14 dienām. Organizēju divus 14 dienu garus intensīvus treniņus. Noorganizēju izveidošanu un vēl joprojām rediģēju mājas lapu starptautiskam organizāciju tīklam, kurā ir iesaistītas organizācijas no 30 valstīm Eiropā. Ja kādam ir vēlēšanās, varat ieskatīties, kas tas tāds ir : www.s-gr.com. Nopļāvu vismaz 10 hektārus zāles. Darba dienās un laikā, kad nenotiek treniņi, abas organizācijas ēkas tiek īrētas ģimenēm, reizēm arī izvadīju viesus ekskursijā cauri mājai un teritorijai. Organizēju bāru. Pabiju pie jūras.

Nodzīvoju Amsterdamā 2 nedēļas. Iepazinos ar vismaz 300 jauniešiem no dažādām valstīm. Iepazinu azerbaidžāņus, armēņus, turkus, grieķus, slovākus, čehus, norvēģus, rumāņus, kosoviešus, gruzīnus, lietuviešus, somus, maķedoniešus, holandiešus, serbus, spāņus u.c. līdz ar to arī iepazinu ļoti daudzu valstu kultūras un to, kā ar viņiem komunicēt. 5 mēnešus nodzīvoju kopā ar lietuvieti, slovākieti un divām ungārietēm. Iepazinos ar vismaz 40 dažādu organizāciju struktūrām. Pabiju Slovākijā uz 5 dienām, jo man bija meitene no Slovākijas. Pabiju dažādās Holandes pilsētās, biju lielākajos Holandes svētkos, kas ir Karalienes dzimšanas diena. Biju Keukenhofā – tas ir lielākais tulpju un, ja nemaldos, puķu dārzs pasaulē. Un daudz vairāk visādu sīkumu, kurus es nepieminēšu.

Pats iniciēju daudz vairāk lietu nekā agrāk
Tas, ko esmu ieguvis no šīs pieredzes ir miers un laime. Visu laiku manis izveidotais imidžs sagādāja man grūtības, lai sasniegtu to, ko es gribu un, lai es darītu, ko es gribu. Šajā laika posmā es piedzīvoju tik daudz dažādības, tik daudz reizes pašam bija kauns par to, ko es daru, kā rezultātā tagad vairums situācijas liekas ļoti vienkāršas. To, ko darīju agrāk ar bailēm, tagad daru ar mieru. Dzīves jēgu gan neesmu atradis, bet vismaz plāns, kā virzīties dzīvē gan man ir. Arī komunicēt ar cilvēkiem ir daudz vieglāk. Tās visas lietas, kuras nevarēju izturēt citu cilvēku rīcībās ir manāmi sarukušas līdz minimumam. Līdz ar to reaģēju savādāk, kas apmierina gan mani gan apkārtējos radot vairāk panākumus ikdienas un profesionālajā dzīvē. Es pats iniciēju daudz vairāk lietu nekā agrāk. Tā, ka es esmu tas, kurš piedāvā darīt tā un šitā, nevis tas, kurš gaida, kad kāds ko pateiks. Haotiskās situācijās esmu iemācījies būt mierīgs, lai visu izlabotu. Bīstamās situācijās domāju risinājumos. Minimāli vainoju apkārtējos un sevi par to, kas notiek manā dzīvē. Un viss tas mani noved ar dienu tuvāk un tuvāk pie mana sapņa un mērķa, ko es vēlos sasniegt.

Esmu gaisīgs un aktīvs, diezgan bieži skraidu no vienas lietas pie otras. Ātri apnīk smagi strādāt. Tas, ko esmu iemācījies ir saplānot savu darāmo konstruktīvā veidā. Ne tā, ka es pieķeros no sākuma lietām, kuras man patīk un tad skatos, ka nav laika izdarīt to, ko patiešām ir svarīgi izdarīt tagad. Pirms metos iekšā situācijā no sākuma pajautāju, ko es vispār vēlos un kā es to darīšu. Darbojoties komandā ar cilvēkiem esmu iemācījies būt neitrāls pret komandas biedru darba stilu. Tādā veidā radu drošības sajūtu priekš apkārtējiem izpausties kā viņi vēlas. Izaicinājumus tagad uztveru ar entuziasmu nevis aiz bailēm eju tiem apkārt.

Tagad ir palikuši pieci mēneši līdz mana brīvprātīgā darba beigām. Mani nākotnes plāni ir izveidot Jauniešu centru savā pilsētā un iestāties sev tīkamā universitātē. Pie Jauniešu centra es jau sāku strādāt būdams Holandē. Rakstu projektu un plānoju, kā viss notiksies, jo šeit man ir liels atbalsts un iedvesma to darīt.

Noslēgumā ieteikšu tiem, kam ir griba un izdevība, negaidīt un doties brīvprātīgajā darbā. Kopā esmu saticis ap 30 brīvprātīgos no dažādām valstīm un visi, lai arī caur grūtībām un cīņām, tomēr ieguva pieredzi, ko atcerēsies vienmēr.

Raivis,
brīvprātīgais Nīderlandē