„Daba – piedzīvojums – daba”

„Daba – piedzīvojums – daba” ir jauniešu iniciatīvas projekts, kuru veidoja jaunieši no biedrības „homo ecos:” un kurā 20 jaunieši no 4 dažādām Latvijas pilsētām – Talsiem, Kuldīgas, Aizputes un Saldus – piedalījās komandu sacensībās par vides un ilgtspējības tematiem. Sacensības ilga no 2010. gada novembra līdz 2011. gada maijam, tās bija sadalītas piecos posmos. Katrā posmā komandai bija gan jāpiedalās kādā tematiskā pasākumā, gan jāsagatavo un jāprezentē kāds uzdevums.

Visa projekta ideja bija saistošā un interesantā veidā jauniešiem parādīt, ko nozīmē zaļš dzīvesveids, ilgtspējīga attīstība, videi saudzīgas izvēles. Bieži par šiem tematiem tiek runāts jādara un nedrīkst formā, taču mēs gribējām parādīt, ka zaļš dzīvesveids var būt arī kaut kas jautrs, interesants, patīkams un kas tāds, ko pēc tam gribas stāstīt arī citiem! Sacensību elements tika ieviests, lai pievienotu nelielu izaicinājumiu, – jo kuram gan negribas būt labākajam, ātrākajam, veiklākajam?

Piecu sacensību posmu temati bija: pārtika un patērētāju sabiedrība; enerģija; iesaiņojums, atkritumu šķirošana un otrreizējā pārstrāde; līdzdalība un ilgtspēja; pārvietošanās. Ne visi uzdevumi bija viegli un vienkārši (piemēram, uzdevums par energoauditu kādai pašvaldības iestādei lika palauzīt galvu ne vienu vien vakaru), taču jaunieši iesūtīja radošus un izdomas bagātus darbus, kas atspoguļoja viņu izpratni par vidi un ilgtspēju, – tika rīkotas mainīšanās ballītes, pētīta skolu energoefektivitāte, veidoti velomaršruti un intervēti pašvaldību darbinieki. Projekta laikā komandām bija gan kāpumi, gan kritumi – neizpalika arī drāma, kad likās, ka viss komandas darbs pagalam! Projekts iemācīja dalībniekiem ne vien šo to jaunu par vidi, bet arī par savstarpējo sadarbību, laika plānošanu un dažādu pasākumu organizēšanu. Arī sacensību uzdevumu žūrija atzina, ka dalībnieki ir ļoti centušies, un augsti novērtēja gan radošumu un izdomu, gan izpratni par videi saudzīgu dzīvesveidu.

Vairāk par projektu un sacensību posmiem varat lasīt šeit: http://www.homoecos.lv/lv/daba--piedzivojums--daba, savukārt tālāk varat lasīt Talsu komandas dalībnieces Anetes aprakstu par Lielo talku. Piedalīšanās Lielajā talkā bija viens no papilduzdevumiem, kurā komandas varēja iegūt papildpunktus, un Talsu komanda ar šo uzdevumu tika galā godam!

Kā Talsu komandai gāja Lielajā talkā?

30. aprīļa rīts sākas pavisam priecīgā noskaņā – dodamies taču talkot! Izjūtas vismaz tikpat svarīgas, kā ieliekot pamatakmeni Gaismas pilij, ja ne vēl svarīgākas. Īpašais aprīkojums – cimdi, labs garastāvoklis un šāgada Lielās talkas krekli – ir darba kārtībā, drīz raitā solī sasniedzam talkas vietu. Vienā pusē mazdārziņi, otrā plaša lidlauka teritorija un pa vidu garš ceļa posms, kura tālākajā galā jau šiverē citi talkotāji. Sadalām teritoriju: satiktie strādnieki dodas tālāk apgaitā gar viņu ceļmalu, bet mēs pakavējamies mazā gabaliņā, kur no zemes laukā aug nevis vizbulītes, bet atkritumi.

Pēc brīža saprotam, ka lieta neies tik ātri. Uzduramies pilnam atkritumu maisam, kas ir vienā līmenī ar zemi. Tad nākamajam. Pēc tam vēl un vēl vienam. Mirkli tēlojam sumo cīkstoņus un atspērušies velkam ārā maisus paši, līdz zeme sāk izskatīties pēc izrakņāta mazdārziņa. „Tie atkritumi vairojas!” atskan bļāviens, un nolemjam, ka mēs taču esam pietiekami draudzīgi, lai aizietu pie kāda ciemos un palūgtu lāpstu.

Pasākums kļūst aizvien jautrāks. Atklājas tik plašs un uzrunājošs kultūrslānis, ka jūtamies kā arheologi, atrokot Pompejus, un izkopjam prasmes, noskaidrojot mēslotāju dzīves paradumus. Pirmais iespaids: ēd daudz cīsiņu un konservu, lieto samērā daudz zāļu un cieņā tur Dzintara kosmētiku. 20 minūšu laikā mums jau ir kaudze maisu un pilnīgi skaidrs priekšstats par atkritumu īpašnieku dzīvi, jo šķiet, ka esam uzrakuši veselu māju. Tālākie dialogi kļūst vēl saistošāki. Lai izārstētu piesārņošanas sērgu, tāds cilvēks ir jāpazīst, tāpēc tiek izlemts – iesim vēl tālāk un iekārtosim paši savu māju no atrastajām lietām, kuras lielākoties pārstāv dažas kategorijas: konservi, pudeles, zāles, kurpes un stikli. Pēdējām divām kategorijām izsaucienus – „Ē, es atradu tupeli!” un „Re, kur stikli!” – ātri vien nomaina: „Met čupā!” Jo tās pildās tiešām ātri.

Mēslotāja profils ir skaidrs, pazīstam gan viņa iedzīvi, gan pārtiku, gan ģimenes stāvokli. Vīrietis, sieviete un bērns. Vai vairāki, spriežot pēc tā, kā mainās izmesto apavu lielums. Ēšanas paradumi – ēd konservus un dzer virsū alu. Pēc tam traki smird mute, tāpēc tīra zobus ar Colgate. Patīkami, protams, ka mazgājas, bet cūciski uzvedas tik un tā. Vēl ēdienkartē ir cīsiņi, kefīrs, konfektes un vēl šādas tādas preces, kuras konservu vietu nespēj iekarot. Uzrodas arī daži neidentificējami maisiņi ar želeju, no kuriem ātrāk cenšamies atbrīvoties. Nesmird, bet patīkami nav!  Tātad mūsu jaunajā mājā ledusskapis ir aizpildīts, ir arī zāles, ko iedzert, ja pēc šprotēm apsāpas vēders. Pa šo laiku mūs pasveicina iepriekš satiktie talcinieki, kuri jau dodas mājās. Trakākajai vietai  aizsūtījuši traktoru, lai apgriež zemi riņķī, šiem laikam patrāpījies kāds arheoloģiski rūpniecisks rajons ar lielu daudzumu motoreļļas.

Mūsu mēslotājs ir bijis vai nu kurpju veikala īpašnieks, vai kurpnieks. Meitenēm grūti pārdzīvot daudzo kurpju izmešanu, pat visām kopā ņemot, skapjos nav tik daudz, cik atrasts talkas laikā! Nospriežam: ja uzraksim pašu īpašnieku, pajautāsim, kur tik daudz dabūjis. Gumijas zābaki, vīriešu zābaki, dažādu modeļu čības, zābaciņi un kurpes, kurpes, kurpes... Lai man piedod  apavu veikali, nākamreiz izpārdošanas vietā iešu talkot, šeit lielāka izvēle. Par zeķbiksēm arī nav jāuztraucas – dāma tās valkājusi daudz un tikpat sirsnīgi metusi ceļmalā. Ziemas garderobi papildina daži džemperi, bikses, līdz arī drēbju skapis ir aizpildīts.

Blakus kurpēm nereti parādās arī ziepes un dušas želejas – skaidrs, tiem, kas mēslo, noteikti smird kājas. Kā tad citādi – puspilsēta jāapskrien, ceļmalās zeķbikses un atkritumu maisus karinot! Ja nu pārkāpuma smaka nenāk nost, tad jālej virsū smaržas, – mūsu jaunatrastie draugi, šķiet, iesaka Koķeti, toties, kad pār lūpām vajag dabūt kādu melīgu aizbildinājumu, tās jānosmērē ar lūpu balzamu, lai labāk slīd. Pēc tik braša darba laikam bija domāts uzlikt atrasto zeltīto kroni. Nu re, arī vannasistabas arsenāls ir savā vietā.

Nezinu, kā jums, bet mums visu vajag tā ar glanci un komfortu, tāpēc ņemam paraugu no mūsu izpētes objektiem – ar atrastajām spuldzītēm un kontaktiem elektrības problēmu nebūs. Bet ja nu kāds atnāk un atstāj mūs bez šprotēm?! Nē, tā tas neies cauri, no atrastajām slēdzenēm un atslēgām uzmontēsim tādu sistēmu, ka pat Bonija un Klaids aizies ar garu degunu!

Latviešu cilvēkam taču sirds raujas pie dabas, tāpēc ātri izlemjam par labu siltumnīcai. Vai varbūt mūsu kurpnieki grīdas nevis betonēja, bet stikloja? Bet stilam nav nozīmes, atgriežamies pie siltumnīcas, varbūt sanāks pat divas, jo lāpsta visu laiku simpātiski kraukšķ, uzduroties stiklu kalniem, ar kuriem pielasīts jau pilns maiss. Uz mirkli sabīstamies, ka varbūt tagad mūsu kurpniekam laužam iekšā jumtu. Ja nu šis pēkšņi izrokas laukā un sviež mums ar vēl pāris tupelēm par to, ka tā bojājam viņa māju?! Bet, nē, viss ir pavisam mierīgi, un mūs sveicina tikai aizvien jauni maisi. Esam dzirdējuši, ka lietoto preču un apģērbu vidū reizēm cilvēki izrok visu vajadzīgo, bet nedomājām, ka tas jāuztver TIK burtiski. Sākam nokomplektēt arī mašīnu un tiekam pie sēdekļiem un motora pārsega. Vajag tikai rakt.

Mazajā gabaliņā mums jau ir gluži labi iepaticies strādāt un rakties, apsveram iespēju piedāvāt mazdārziņu uzrakšanas pakalpojumu. Zemes līmenis darba vietā ir kļuvis apmēram par pusmetru zemāks, lai gan maisos bērām tikai atkritumus, – zemi mūsu nākotnes dārziņam gan jau savāksim paši. Mūs apciemo atkritumu savākšanas mašīna, kas nepārprotami grib pievākt mūsu dārgumus. Bet vai tad mums kaut kā ir žēl?! Protams, ne! Tomēr 3 metru augstā kravas mašīna izrādās neieņemama kā tāds Bastīlijas cietoksnis, jo nekas netiek atvērts, turklāt mums paziņo, ka maisi iekšā ir jāmet. Šoferītim pie stūres ļoti, ļoti patīk, tāpēc priecājamies, ka mums pašiem ir spēcīgi puiši – viens, kas piecu gadu vecumā jau var asistēt jebkuram ekspertam, un otrs, kas ir vēl spēcīgāks un vairāk nekā 20 maisus pārdabiskā veidā tik tiešām mašīnā iedabū.

Rodas bīstama situācija, jo izskatās, ka arī šoferonkulītim mūsu stiprinieku darbaspējas ļoti patīk. Piecas minūtes atļaujam viņus aizņemties, lai savāktu pārējos ceļa otrā galā palikušos maisus no citiem strādniekiem. Drīz vien sākam domāt, vai tikai onkulītis nav viņus pievācis pavisam, tomēr nē – mūsu strādīgie draugi atgriežas sveiki un veseli un aiziet atdot īstajiem īpašniekiem lāpstu, pretī saņemot cepumus. Priecājamies par mūsējiem vēl vairāk. Darbs izdarīts, dodamies prom un vēlamies, kaut kurpnieku ģimene ar stikloto grīdu arī redzētu, cik patīkama sajūta ir pēc tāda labi padarīta darba.

Anete,
Madara