Ciao, Italia!

Līva 9 mēnešus pavadīja Itālijā, kur īstenoja savu Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projektu „EBD kā sociālais ieguldījums”. Šajā rakstā Līva stāsta par savu pieredzi un iespaidiem, kas gūti Itālijā.

Pilsēta bija vienkārši kolosāla! Kad braucu, es zināju, ka gribu nokļūt siltajās zemēs – Spānijā vai Itālijā. Nenožēloju to, ka izvēlējos Bari – mana komforta zona bija JŪRA, un līdz jūrai no manas dzīvesvietas bija trīs soļi. Adrijas jūra ir zaļi zila ( itāliešu valodā – „azzurro”), tikai dažās vietās ir smilšainas pludmales, pārsvarā – akmeņainas. Rodas sajūta, ka pat debesis ir citādākas , krāsas daudz izteiksmīgākas un iespaidīgākas, un mēness Itālijā ir vērojams daudz lielāks un parasti novietojies citādāk, nekā ierasts to vērot Latvijas debesīs.

Visa projekta laikā es ļoti bieži pastaigājos ārā, fotografēju un braucu uz citām pilsētām. Itālija ir ļoti skaista, un itāļi ļoti lepojas ar savu valsti, nereti to ļoti uzsverot. Arī es pārliecinājos, ka Itālija ir tā valsts, kur var ceļot – ceļot un sajūsmināties par ieraudzītām jaunām, skaistām vietām un pilsētiņām.

Ēdiens bija garšīgs, itāļu virtuve patiešam ir slavēšanas vērta. Jocīgi, ka, ēdot picas, pastu (makaronus), baltmaizi, esmu kļuvusi tievāka, iespējams, tas tādēļ, ka ēdienreizes vienmēr bija noteiktos laikos: brokastis – 8:00; pusdienas – 13:00; vakariņas – 20:00. Itālijā ir ļoti garšīgas zivis un jebkuras citas jūras veltes, jo sevišķi dienvidos, kur tirdziņos pie jūras var iegādāties svaigu zvejnieku lomu. Katrā Itālijas daļā ir sava tipiskā virtuve, piemēram, Milānā ir ļoti garšīgi visi risoto un rīsu ēdieni. Un kafija! Dzīvojot Latvijā, nemēdzu dzert kafiju, bet Itālijā vienkārši nevar nedzert – stipra un tieši tāda, kā man patīk!

Itāļos ir liels „runātprieks” – sabiedriskajā transportā, uz ielas, veikalā, parkos, pludmalēs… Viņi var runāt visur un vienmēr, pat sportojot un skrienot. Lai arī viņiem patīk runāt, tomēr jārēķinās ar  valodas barjeru. Vari necerēt, ka viņi ar tevi runās angliski, nu, protams, nevar jau visus „bāzt vienā maisā” un apgalvot, ka neviens nerunās, bet tā ir realitāte – lielākā daļa te vienkārši nerunā angliski. Man šķiet, ka viņiem ir bail pateikt kaut ko nepareizi. Esmu satikusi arī patīkamus izņēmumus, tomēr tos varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Viņiem, līdzīgi kā Latvijā, ir dažādi izteicieni par dzīvi – par melno kaķi, kas pārskrien pāri ielai, par aukstām rokām – siltu sirdi u.c. Vēl viņiem ir daudz dažādu paražu un tradīciju, kuras pašiem liekas vislabākās, bet tas nav slikti, ja viņi ļoti lepojas ar to, ka ir itāļi. Tomēr viņi salīdzinoši maz zina par citām kultūrām, piemēram, latvieši tādā ziņā, manuprāt, ir daudz izglītotāki. Varbūt tas ir tāpēc, ka itāļi maz ceļo un, ja ceļo, tad tepat – uz Spāniju. Viņiem laikam pietiek ar savu Itāliju; no vienas puses, tas nav slikti, bet dažreiz šķiet nedaudz aprobežoti.

Itāļi ir reliģioza tauta, bet arī Latvijā mēs esam tādi. Varbūt pēc temperamenta viņi ir vairāk līdzīgi latgaliešiem vai krieviem. Itāļi ir izpalīdzīgi, saprotoši un draudzīgi, bet tajā pašā laikā diezgan konservatīvi, varbūt ziemeļos ir citādāk, bet dienvidos gan apģērba ziņā, gan dzīves uztverē – konservatīvi. Lai gan viņi ir ļoti temperamentīgi, tomēr par daudzām lietām īpaši neiespringst un nesatraucas, nereti viņu moto ir „non preoccupare” (neuztraukties).

Itālijas vīrieši, iespējams, mums var šķist pārāk uzbāzīgi un uzmācīgi, bieži vien viņi nesaprot, ka viņiem pasaka „nē”, ja sāc ar viņu runāt, tad viņš domās, ka tev patīk. Esmu sapratusi, ka tad, kad itāļu vīrietis uzrunā, labāk ir neteikt neko un iet prom. Tā var izvairīties no nepatīkamām situācijām un pārpratumiem. Un, tāpat kā Latvijā, arī šeit viens ir vairāk sevī vērsts, otrs – ekstraverts, protams, ir cita kultūra, bet kopumā mēs esam visi cits citam ļoti līdzīgi. Un es Itālijā jutos labi!

Es dzīvoju uzņēmējorganizācijas kopienā jeb villā, kura atbalsta cilvēkus ar ierobežotām iespējām, kā arī ar veselības un atkarību problēmām. Šeit projekta ietvaros brīvprātīgo galvenā loma ir iedrošināt šādus cilvēkus integrēties sabiedrībā, iesaistot viņu dažādās kultūras, brīvā laika un rehabilitācijas aktivitātēs.

Man projekta ietvaros bija jāuzrauga divas no narkotikām un alkohola atkarīgas sievietes. Viņām bija jāizsniedz medikamenti, cigaretes, ēdiens, kā arī jāpalīdz mājasdarbos. Pasniedzu klientēm sporta nodarbības, kuras gan īpaši viņām nepatika. Viņas labprātāk šo nodarbību aizstātu ar smēķēšanu. Vienai no viņām ir bērns, kuru nepieciešamības gadījumos pieskatīju. Strādāju, tā teikt, pēc „slīdošā grafika” – 7 stundas dienā: tie bija gan rīti un dienas, gan vakari un naktis. Divas dienas nedēļā bija brīvas. Dzīvošana un arī ēšana man tika nodrošināta villā, kurā uzturējās sievietes.

Esmu iemācījusies būt pacietīgāka un savaldīgāka, jo esmu no impulsīvajiem cilvēkiem: kas uz mēles – uzreiz šauju ārā. Pirmkārt, valodas barjera to neļāva, otrkārt, bieži vien bija jāpadomā, pirms kaut ko gribēju „izspridzināt”. Mana darba specifika bija tāda, ka ne visu varēju atļauties teikt, nācās arī paklusēt. Mācījos jaunas lietas gandrīz katru dienu. Pirms tam man nebija pieredzes darbā ar bērniem, un mazā meitenīte bija mana pirmā un lieliskā pieredze darbā ar bērniem. Es sapratu, ka ļoti mīlu bērnus. Viņa mums, septiņiem darbiniekiem, bija luteklīte, bieži vien bija arī kaprīzes, bet bērns ir bērns.
Valoda, kuru iemācījos šī projekta laikā, ir vislielākais ieguvums. Manuprāt, tā dzīvē man vienmēr noderēs.

Brīvprātīgā
Līva