Ciao bella! jeb 8 mēneši Itālijā

Gandrīz jāsāk ar vārdiem: „Reiz dzīvoja” vai „Reiz bija”... Jo tas patiesībā sākās tik sen... 2 gadi – tik ilgu laiku izdzīvoju kopā ar šo projektu, tomēr nekas jau vēl nav beidzies, par laimi!

Lauru, projektu vadītāju no Itālijas, pirmoreiz sastapu 2010. gada aprīlī, kad par programmu „Jaunatne darbībā” nezināju gandrīz nemaz. Vārds pa vārdam, un saprotu: tas, ko Laura ar kolēģiem dara Itālijā, man šķiet ļoti saistošs un interesants. Pēc apmēram nedēļu ilgas intensīvas komunikācijas esam vienojušās, ka Itālijas organizācija kļūs par Uzņēmējorganizāciju. Kad pēc 4 mēnešiem tā tiek akreditēta, sākam darbu pie kopēja projekta rakstīšanas. 1. februāris – projekts iesniegts Itālijas Nacionālajai aģentūrai izvērtēšanai. Visbeidzot – 2010. gada 21. jūnijs: diena, kad ierodos Itālijā.

Ir karsti – ļoti. Tikai divi cilvēki runā angliski – es neko nesaprotu itāliski, apsolītā dzīvokļa vietā tiekam izmitinātas pagaidu mājvietā (kamēr dzīvoklis remontā). Un tikai vēlāk saprotu, ka „sākumā”, „tikai”, „pagaidām” itāliešu izpratnē nav tas pats, kas Latvijā, – viņiem šie vārdi nozīmē vismaz 4 mēneši (8 mēnešu kontekstā), kas mums, manuprāt, nozīmē „puse”. No rītiem stāvu pie aizslēgtām ofisa durvīm, jo neviens vēl nav ieradies, lai arī darbalaiks sācies pirms 15 minūtēm. Vakaros sēžu ofisā viena, jo itālieši dzer kafiju... Esmu dīvaina: ja sapulce, kas norisinās ārpus biroja telpām, sākas plkst. 9.30, tad neviens (izņemot mani) neiedomājas, ka no rīta pirms šīs sapulces vajadzētu pastrādāt ofisā, jo arī pa pusotru stundu taču var izdarīt tik daudz... Ar itāliešu valodu nesokas tik labi, kā gribētos, it kā jau saprotu, ko man saka, tomēr atbilde pārsvarā iesprūst galvā un pāri lūpām nenāk... Tomēr esmu laimīga un ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējos spert šo soli un esmu šeit! Protams, itālieši nav latvieši, un paldies Dievam, ka nav, jo citādi būtu tik garlaicīgi šajā pasaulē.alt

Cilvēki man bieži jautāja: „Ko tu te dari? Tev taču par to neko nemaksā!” Lai gan šķiet, ka brīvprātības princips Itālijā ir stipri vien attīstītāks nekā Latvijā, tomēr cilvēki nesaprata, kāpēc jāatstāj sava dzimtene, mājas, ģimene, draugi... Viņu galvenais pretarguments bija: „Tu taču zaudē tik daudz sava laika!” Veiksmīgas karjeras izveide ir daudz svarīgāka, un vienīgais faktors, kas nāca man par labu: „Tev VĒL ir tikai divdesmit pieci.” Kaut gan man tajā pašā laikā šķita, ka man JAU ir 25! Reizi pa reizei aizdomājos – ir taču tik daudz cilvēku, kam nepieciešama palīdzība arī tepat mājās, Latvijā. Tad kāpēc doties tālu prom? Laikam vainīgs bija labvēlīgs egoisms un savtīgums, arī šī starpkultūru pieredze ārpus Latvijas robežām šķita vēl nepieredzēta, neatklāta un nozīmīga. Un tagad, kad esmu atgriezusies Latvijā, gribas daudz vairāk palīdzēt saviem līdzcilvēkiem, – galva pilda idejām, tikai jācer, ka arī enerģijas un laika pietiks!

Tā kā projekta rakstīšanā biju aktīvi piedalījusies, problēmas darbā tā arī netika piedzīvotas, – zināju visu, uz ko esmu parakstījusies: gan savas tiesības, gan pienākumus. Taču problēmas darbā nav vienīgais, kas projekta laikā var aiziet greizi, – bija dienas, kad bija smagi psiholoģiski. Protams, atskatoties uz šo Itālijā pavadīto laiku, tās dienas nu ir piemirsušās, taču tādas bija – nenoliedzami!  Pārlieku lielā karstuma un mitruma izraisītais nogurums, kad kājas un rokas neklausa, lai izlīstu no gultas, ilgas pēc ģimenes, draugiem, mājām un dzimtenes, valodas barjera, kad ir tik daudz, ko teikt, bet tu nezini, kā...

Lai arī šī nebija mana pirmā starptautiskā pieredze, tomēr šādās dienās tik ļoti gribējās kādu, kam pieķerties. Man paveicās! Es strādāju kopā ar tik labiem, foršiem un atsaucīgiem cilvēkiem, ka brīžos, kad šķita – viss, jābrauc mājās –, es sapratu, ka manas mājas ir arī Itālijā, lai gan pagaidu, tas tiesa, bet mājas! Īpaši tuvi šajā laikā man kļuva jaunieši – gan itālieši, gan iebraucēji. Tā kā savu projektu biju sadalījusi divās daļās – 17 stundas nedēļā ofisā un 15 stundas aktivitātēm ar jauniešiem –, tad jaunieši, ar kuriem gandrīz diendienā pavadīju kopā laiku, gan realizējot dažādas aktivitātes, gan vienkārši kopā skatoties vakara filmu, kļuva par manu ģimeni, par manu atbalsta grupu, par maniem mazajiem brāļiem – tie ir cilvēki, kuru man visvairāk trūkst, kopš esmu atgriezusies Latvijā. Laikam jau tāpēc, ka apzinos: iespējams, mūsu ceļi vairs nekad mūžā nekrustosies. Man tiešām ir skumji... Šo jauniešu man trūkst pat vairāk nekā pašas ģimene un draugi, kad biju projām...

Draugi! Jā, kā draudzēties valstī, kurā tikai nedaudzi komunicē svešvalodās un kuras valodu tu vēl neproti? It kā jau katram brīvprātīgajam ir iespēja satikt citus brīvprātīgos (kuri noteikti runā angliski) iebraukšanas (ON-ARRIVAL) apmācībās, taču – ko darīt, ja arī šajā jomā itālieši ir un paliek itālieši un šādas apmācības tiek sarīkotas tikai pēc pusgada? Nē, nebija jau tik traki, lai arī apmācību un izvērtēšanas kurss tiešām bija aizķēries par pusgadu. Labi, ka paspēju pirms atgriešanās aizbraukt uz savām vidustermiņa izvērtēšanas apmācībām (MID-TERM), – ar šo gribēju teikt, cik fantastiski ir satikt citus brīvprātīgos un uzzināt viņu pieredzes stāstus! Turklāt šie cilvēki ir kļuvuši par brīvprātīgajiem, un tas nozīmē – viņi ir arī ļoti atvērti. Un kas vainas nedēļas nogalei Romā, Sicīlijā vai Milānā?!alt

Ceļošana, darba pieredze, sociālās un komunikāciju prasmes, jauni iespaidi un milzum daudz pozitīvas enerģijas – to un vēl vairāk esmu ielikusi savā ceļasomā pēc Eiropas Brīvprātīgā darba Itālijā. Jau iepriekš minēju – projekts ir noslēdzies, bet nekas vēl nav beidzies! Tā kā piedalījos grupas projektā, kopā ar citiem brīvprātīgajiem no Spānijas, Francijas, Polijas aktīvi plānojam nākotnes sadarbības iespējas, – tiklīdz prāts ir atvērts kaut kam lielākam par vietējo ciemu, pilsētu, rajonu, valsti, tā šķiet, ka visa plašā pasaule ir pie kājām, un, ja grib un dara, tad ticu, ka var un nav nekā neiespējama! Lai izdodas arī jums! :)

Zane