Brīvprātīgo dzīve ir lieliska!

Mēs strādājam mazā ciematā – Staļģenē

Sveiki! Es esmu Damiens no Parīzes (Francija), man ir 21 gads. Jau 8 mēnešus dzīvoju Latvijā. Esmu Eiropas Brīvprātīgais, pateicoties EBD (Eiropas Brīvprātīgais darbs). Šis piedzīvojums sākās pirms 2 gadiem, kad, vēl mācoties universitātē, es meklēju, ko darīt pēc studijām. Es zināju, ka gribu ceļot un darīt kaut ko noderīgu, tādēļ sāku meklēt internetā dažādas iespējas. Francijā es biju strādājis kā brīvprātīgais sporta asociācijā, tāpēc izlēmu pārbaudīt vai to ir iespējams darīt arī citās valstīs; un visbeidzot es atklāju EBD. Tā ir tiešām lieliska iespēja – tu vari doties visapkārt Eiropai, piedalīties dažāda veida projektos (par vidi, bērniem, jauniešu brīvo laiku, diskrimināciju u.c.). Es vēlējos strādāt ar bērniem un jauniešiem, taču nezināju kurp doties. Mani neinteresēja Rietumeiropa, es gribēju redzēt kaut ko pavisam citu, iemācīties kaut ko pavisam atšķirīgu. Austrumeiropa bija lieliska. Latvija nav populāra valsts Francijā, tāpēc es nolēmu doties un iemācīties maksimāli daudz par dzīvi tur. 

Čau! Es esmu Enikő – vēl viena brīvprātīgā Staļģenē. Es esmu no Rumānijas, no Transilvānijas, kur ir dzīvojis Drakula. Es esmu 23 gadus veca un studēju tūrismu, esmu jau pabeigusi antropoloģiju. Kā es kļuvu par brīvprātīgo? Tas man ir visnotaļ garš stāsts, jo par EBD biju dzirdējusi jau vidusskolā (pirms pieciem, sešiem gadiem). Es vēlējos kļūt par brīvprātīgo, taču man vienmēr gadījās kādi šķēršļi, piemēram, es nerunāju labā angļu valodā, nezināju, kur sameklēt projektus. Tagad viss šķiet ļoti vienkārši, taču tolaik man nebija pietiekami daudz informācijas. Tagad seko galvenais jautājums: kāpēc Latvija? Internetā redzēju dažāda veida projektus dažādās valstīs, taču kā prasība tajos tika norādīta nepieciešamība zināt vēl vienu papildu valodu, neskaitot angļu valodu. Mani neuzrunāja temati vai arī tie sākās man nelabvēlīgā laikā; beigās es izvēlējos Latvijas projektu. Pirms tam es biju nedaudz dzirdējusi par Latviju, man tā šķita interesanta. Saņēmu no Staļģenes pozitīvu atbildi, tāpēc vienkārši izlēmu turp doties.

Mūsu dzīve Latvijā

Brīvprātīgo dzīve ir lieliska! Mēs strādājam mazā ciematā – Staļģenē. Ciemats nav liels, taču mēs ļoti jauki te dzīvojam: katru dienu strādājam Jauniešu un bērnu centrā un organizējam bērniem aktivitātes. Dažreiz valodas barjeras dēļ tas var būt ļoti grūti. Mēs te ne tikai strādājam, piedalāmies vietējo cilvēku dzīvē, bet arī izaicinām sevi. Tautas deju mācīšanās ietilpst mūsu iknedēļas programmā, mēs jau mākam nodejot piecas dejas. Lielu pasākumu laikā (piemēram, Mārtiņos vai Lieldienās) mēs palīdzam organizācijai sagatavoties. Tā ir visinteresantākā daļa, jo pasākumu laikā mēs varam daudz iemācīties par kultūru un Damienam ļoti patīk, ka visi ciema ļaudis sapulcējas vienkopus. Mums patīk latviešu tradīcijas – dziedāšana un dejošana. Damienam tas ir daudz interesantāk, jo cilvēki Francijā vairs nepiekopj tradīcijas. Staļģenē mēs tagad jūtamies kā mājās. Citi brīvprātīgie Latvijā dzīvo lielākās pilsētās, piemēram, Liepājā vai Jūrmalā, bet mēs varam teikt, ka mēs pazīstam īsto Latviju. Sākumā mūsu mentors Alīna daudz mums palīdzēja, iepazīstinot ar ciemu, palīdzot saprast kā cilvēki dzīvo, parādīja, kur jāiet, ja mums kaut ko vajag. Inese ir mūsu projekta koordinatore, viņa ir tas cilvēks, kurš par mums rūpējas Jauniešu centrā.

Izklaidēties strādājot

Parasta darba diena sākas 12os dienā, kad mēs dodamies uz Jauniešu un bērnu centru. Enikő ļoti patīk šāds režīms, jo viņai nepatīk celties agri no rīta. Jauniešu centrā līdz diviem – trijiem pēcpusdienā mums ir brīvais laiks, jo tad centrā sāk ierasties bērni. Šajā laikā mēs sagatavojam aktivitātes, darām kaut ko noderīgu. Ar bērniem mums ir dažādas rokdarbu nodarbības vienu-divas reizes nedēļā, kā arī āra aktvitātes. Tāpat mēs spēlējam kārtis vai citas galda spēles, ja saprotam noteikumus (ja, nē, tad veidojam paši savus). Mēs esam  ieraduši iet uz skolu, lai runātu skolas radio un mācītos latviešu valodu. Tas ir tas, ko mēs darām oficiāli, bet brīvprātīgā dzīve ir vēl daudz aizraujošāka, mēs izdzīvojam brīnišķīgus brīžus, gūstam neatsveramu pieredzi. Pirmkārt, mēs piedalāmies dažādās apmācībās, kurās satiekam daudzus citus brīvprātīgos no visas Latvijas. Parasti nedēļas nogales mēs pavadām ceļojot viens pie otra. Mēs esam pieraduši stopēt. Tas ir ļoti interesants ceļošanas veids un Latvijā tas ir ļoti vienkārši, bez tam mēs stopējam tāpēc, ka esam nabadzīgi. Dažreiz pat vienkāršs ceļojums var būt pārsteigumu pilns, piemēram, kad mēs satiekam cilvēkus, kas pilnībā nerunā angļu valodā. Tā kā mums ļoti patīk ceļot, tad izmantojam visas iespējas, un šobrīd esam bijuši 6–8 dažādās valstīs EBD laikā. Mums tas patīk gan pa vienam, gan visiem kopā! Ceļošana nav vienīgais veids kā izklaidēties: kopā ar citiem brīvprātīgajiem mēs organizējam dažādas aktivitātes, piemēram, laivošanu nedēļas nogalē, Ziemassvētkus Liepājas pludmalē, dārgumu medības Cēsīs, Jaungada svinības Staļģenē kopā ar vietējiem… Damiens piedalījās arī Stipro Skrējienā, kas bija liels izaicinājums viņam. Ir palikušas tikai labas atmiņas.

Pat ja nekas nenotiek, katra diena ir izaicinājums. Īpaši sākumā tas bija vienlaicīgi gan grūti, gan smieklīgi, piemēram, lai vienkārši kaut ko nopirktu veikalā, brauktu ar autobusu, runātu ar cilvēkiem. Tagad ir daudz vieglāk, jo mēs jau protam nedaudz runāt latviski. Damienam latviešu valoda šķiet ļoti grūta, jo tā ļoti atšķiras no franču valodas. Viņam vienmēr ir grūtības ar atsevišķām skaņām, kuras viņš nevar izrunāt, bet cilvēki viņu saprot. Arī dzīvošana laukos Damienam ir liels izaicinājums, jo viņš ir no Parīzes, un dzīve abos reģionos ir krasi atšķirīga. Tagad viņš to patiesi izbauda. 

EBD laikā ir daži arī ne tik priecīgi brīži, kad tu ilgojies pēc ģimenes, pēc savas dzimtās valodas vai ēdiena, ko esi pieradis ēst mājās. Tev ir jāiemācās dzīvot ar cilvēkiem no dažādām kultūrām, un dažreiz pat attiecības ar taviem dzīvokļa biedriem var iemācīt tev daudzas lietas. Tagad, pēc 8 mēnešiem, mēs jūtamies kā daļa no vietējās sabiedrības. Tagad mēs pazīstam cilvēkus un neesam apjukuši. Labi, ka varam atskatīties kādi bijām EBD sākumā un kādi esam tagad. Mēs apzināmies cik daudz esam iemācījušies par citu kultūru, kā sadarboties ar cilvēkiem un izbaudīt dzīvi. Tajā pašā laikā mums ir skumji: vēl tikai viens mēnesis un mums viss ir jāpamet, lai dotos mājup.

 

Pēdējais padoms: nevilcinieties!!!