Brīvprātīgās stāsts par dzīvi Kamčatkā (1. stāsts)

Apaļš mēnesis Kamčatkas pussalā aizritējis. Maz, ja salīdzina ar laika posmu, kas vēl sekos, pietiekami, ja ņem vērā, ka vairums tūristu uz šejieni ierodas pavadīt krietni īsāku laiku, bet kopumā – tieši tik daudz, lai varētu mēģināt apkopot sakrātos iespaidus. Kamčatkā Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) ietvaros kopā pavadīšu gadu. Mana darba vieta ir Bistrinskas dabas parks (Быстринский природный парк). Tas atrodas Kamčatkas pussalas centrālajā daļā un ir lielākais no Kamčatkas dabas parkiem (1 325 000 ha). Kopā ar vēl trim Kamčatkas parkiem (klasteriem) tas ir iekļauts dabas parku apvienībā ar kopējo nosaukumu „Kamčatkas vulkāni”. Nosaukums zīmīgs, jo tieši pēc tā ieraudzīšanas EBD piedāvāto projektu sarakstā man bija skaidrs, ko es ļoti, ļoti vēlos un kur tas atrodas.

Ceļš līdz tam bija izaicinošs, ilgstošs un sarežģīts, bet labi, ka tā. Tas nemitīgi lika stingri turēt kursu un nezaudēt spītu.

IERAŠANĀS. PETROPAVLOVSKA-KAMČATSKA
Lai nokļūtu Kamčatkā no Maskavas, jāiekārtojas 9 stundu garā reisā. Lai arī Kamčatka ar kontinentālo daļu ir savienota, tomēr ar auto vai vilcienu te nenokļūt. Ilgi šī teritorija bija slēgta militāras nozīmes zona, uz kuru tikt varēja tikai ar speciālu izsaukumu. Vēl aizvien ne visas pussalas teritorijas ir brīvi pieejamas. Petropavlovskā dzīvojoša žurnāliste no Aļaskas, salīdzinot savu dzimteni ar Kamčatku, trāpīgi nodēvēja šo vietu par salu. Grūti iebilst, jo izolētība no kontinentālās daļas patiešām ir jūtama, sevišķi izteikti – cenās, kas šeit var uzkāpt stipri virs vidējām Latvijā.

Kamčatku aptuveni līdz vidum pārdala viens ceļš, no tā uz abiem krastiem ir pāris atzaru, no tiem vēl daži sīki, un ziemā klāt nāk aizsalušie upju ceļi. Tik vienkāršoti var raksturot autoceļu infrastruktūru teritorijā, kas vairāk nekā septiņas reizes pārsniedz Latvijas izmērus.

Pirmo nedēļu, gaidot vīzas pagarinājumu, bija iespēja pavadīt Kamčatkas reģiona galvaspilsētā Petropavlovskā, ko viņi paši, tāpat kā Pēterburgu, reizēm mīļi dēvē par Piter, bet visbiežāk vienkārši par pilsētu, un nav jau tā, ka to šeit būtu mulsinoši daudz. Taisnību sakot, nemitīgi atrados kustībā starp divām pilsētām, kas tik tuvu viena otrai līdzās, ka šis fakts aizmirstas, – Elizovu, kurā atrodas lidosta, un minēto Petropavlovsku. Vizuālas atšķirības netrenētai acij ieraudzīt uzreiz var neizdoties, galu galā pār abām paceļas vulkānu grupa, kas ar saviem pilsētai neproporcionālajiem apmēriem (līdz 3450 m v.j.l.) viegli ļauj iztēloties, ka tā tāda piebīdāma sienas tapete vien ir. Nevar būt, nevar būt, ka tie tur patiešām atrodas.

Tomēr pilnā krāšņumā pilsētu (kopā ar „sienas tapetēm”) izdevās skatīt tikai pirmajā dienā, kad saule atšķirībā no turpmākajām dienām bija izlēmusi apspīdēt Petropavlovsku, pēc tam sekoja nelaiks, mīdamies ar lietu un sniegu, kas, neskatoties uz to, ka bija jau maija desmitie datumi, vietām vēl gulēja līdz pat 3 m augstos slāņos. Te patiešām mašīnas var nākties rakt ārā no sniega un pirmā stāva iedzīvotājiem tumšās ziemas dienas vēl tumšākas var padarīt ar sniegu aizbarikādētie logi.

Petropavlovska, līdzīgi kā citas nozīmīgas Krievijā un bijušajā Padomju Savienībā ietilpušās pilsētas, ir krietni izmocīta ar nesistemātisku un neestētisku apbūvi, neracionālu ceļu plānojumu, pilnībā ignorējot gājējus un mazo transportlīdzekļu vadītājus. Pilsētas ielejās sasētas pazīstamās „hruščovkas” un citas līdzīga stila ēkas, vien ar to atšķirību, ka daļai no tām ir neierastas ārsienas piebūves, kas līdzinās skursteņiem, un metāla troses virs jumtiem – papildu stabilizācija zemestrīču gadījumos. Protams, agrāk tā neesot bijis, Petropavlovska bijusi jauka un patīkama pilsēta ar skaistām koka ēkām un kontrolējamu satiksmi. Atliek tikai iztēloties, jo ģeogrāfiski tā novietota apskaužamā skaistumā – vulkānu, kalnu grēdu un līča tuvumā. Pavadīju pilsētā tieši tik daudz laika, lai vēl vairāk priecātos, ka man tur nav jāpaliek. Redzēt vajadzēja, bet palikt ne.

ESSO
Un tad sekoja vēl viens pārbrauciens 9 stundu garumā, šoreiz ar autobusu uz Esso. Esso ir ciems ar aptuveni 1500 iedzīvotājiem, vēl kādi 500 mīt Anavgajā 30 km attālumā. Vairāk apdzīvotu punktu Bistrinskas rajonā (teritorija 23 400 km2 jeb aptuveni trešdaļa no Latvijas) nav. Vēsturiski šie centri veidojušies kā Kamčatkas pirmiedzīvotāju nometnes vietas, kur meklējama arī Esso vārda izcelsme – evenu valodā šādi sauc lapegles, savukārt to šeit patiešām ir daudz, un tās veido skaistus, parkam līdzīgus mežus. Agrāk apdzīvoto vietu rajonā bijis vairāk, bet piespiedu kopā sadzīšana, ekonomisku apsvērumu virzīta, izkristalizēja šos līdz mūsdienām pastāvošos divus punktus. Jāpiebilst, ka vēl pāris simtu rajona iedzīvotāju atrodas pastāvīgā kustībā kopā ar ziemeļbriežiem, daudzus kilometrus prom no Esso.

Esso centrā, koka ēkā, kādas šeit ir gandrīz visas, atrodas parka ofiss, kurš tāpat pilda tūrisma informācijas centra lomu, piedāvā iespēju vietējiem bērniem izspēlēties un interesentiem apmeklēt atsevišķi izveidotu ekspozīciju, kas veltīta „Beringijai” – suņu kamanu sacīkstēm, kas sākas Esso un stiepjas līdz pat Kamčatkas ziemeļiem, gandrīz 2000 km un divu nedēļu garumā.

Esso ir patīkama vieta – kolorītā (un zilā krāsa nebūt nedominē) mazizmēra arhitektūra, kas sader ar sopkām (tā dēvē kalnus un vulkānus) visapkārt, strauji caurskrienošas upes, karstie avoti, spilgtās krāsas lapeglēs, rada ļoti siltu un mājīgu atmosfēru. Jā, apkārt staigā lāči, agrāk to tik daudz neesot bijis un tik tuvu nav nākuši. Pavisam ne garā pārgājienā līdz kordonam, no kura inspektors kontrolē ceļu, kuru paslepus var izmantot malumednieki un zvejnieki, lāču pēdas šķērso kvadraciklu iebrauktās sliedes neskaitāmas reizes, bet, nonākot galā, viena lāčāda jau žāvējas pie malkas šķūnīša. Staigājam apkārt daudz, visi tūristu maršruti jāiziet un jāpārbauda, bet kabatā vienmēr signālraķete – lāču priekam.

KAS NOTIKS TĀLĀK
Darbs, ko veic brīvprātīgais, parkā vislielākajā mērā ir atkarīgs no paša spējām, prasmēm un galvenokārt vēlmes patiešām ko paveikt. Līdz šim parkā strādājošie brīvprātīgie vienkāršoti dalāmi divās grupās – jaunie biologi, ihtiologi, entomologi, ornitologi u.c. dabas zinātņu pārstāvji, kuri dabas parka teritorijā veic vai cenšas veikt monitoringus, kas papildina parka zinātniskās izpētes sadaļu. Cik nu kuram tas veiksmīgi izdodas, protams, ir cits temats, un tur iemesli var būt dažādi. Kopumā tā ir lieliska iespēja paveikt ko tiešām vērtīgu, bet var savu darbu arī iestumt tumšā, tumšā atvilktnē. Otrā grupā ietilpst tie, kuri izvēlas mazāk zinātniskus projektus – palīdz sakārtot parka infrastruktūru, veido informatīvus materiālus, strādā ar bērniem u.c., bet abos gadījumos iniciatīva tiek gaidīta no brīvprātīgā, tāpēc svarīgi, lai viņam tāda patiešām arī būtu.

Mana personīgā loma parkā vērsta nedaudz citā virzienā no līdz šim ierastās – tradicionālās kultūras (materiālās un nemateriālās)-  dzīves veida apzināšanā un dokumentēšanā. Viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc tieši šajā Kamčatkas teritorijā tika izveidots parks, bija balstīts uz to, ka šeit joprojām salīdzinoši lielā daudzumā mīt Kamčatkas pamatiedzīvotāju (koriaku, itelmeņu, evenu) pēcnācēji, no kuriem daudzi turpina nodarboties ar to pašu, ko viņu senči, – zvejniecību, medniecību un ziemeļbriežu ganīšanu. Šis tradicionālais dzīvesveids un no tā izrietošās amatniecības  prasmes ir vērtība, ko svarīgi saglabāt un pievērst tām uzmanību, kamēr tās vēl reāli eksistē.

Līdzīgi kā Latvijā un daudzviet citur pasaulē, dabas parks kā valsts finansēta organizācija izteikti izjūt „mazuma piegaršu” gan tam atvēlēto līdzekļu sadalē, gan – kas sevišķi būtiski – darbinieku skaitā. Lai spētu pilnvērtīgi pārvaldīt tik plašu teritoriju, būtu nepieciešamība pēc ievērojama vides inspektoru papildinājuma, tomēr, skatoties reālistiski, ir skaidrs, ka pārskatāmā nākotnē šādas izmaiņas nav gaidāmas. Tieši ar tādiem resursiem, kādi šobrīd ir pieejami, jāprot veikli un pārliecinoši manevrēt. Pie šādiem apstākļiem izvēle par labu brīvprātīgo papildspēkiem ir absolūti racionāla un vēlama, jo tieši brīvprātīgais var pieķerties lietām un projektiem, kuri parka pilnvērtīgai funkcionēšanai ir svarīgi, bet darbaspēka trūkums neļauj to fiziski paveikt.

P.S. Piebilde tiem, kas domā par EBD. Uz augstās pamudinājuma nots varu tikai mudināt tos, kurus nemiers iekšā bīda, aizbīdīt to līdz īstajai vietai. EBD ir lielisks instruments lielam piedzīvojumam un pieredzei, tikai no paša atkarīgs, cik lielu enerģiju tam veltīt. Var jau ņemt to, ko viegli paņemt, bet daudz saldāk ir stiepties līdz galda attālākajam cepumu traukam, un tas ne tikai ģeogrāfiskā izteiksmē.

Aiva Lāce