Brīvprātīgais darbs Vides Mājā

Mans interneta plānotājs atgādina par visu, kas jāuzspēj šonedēļ. Un, ticiet man, darāmā ir daudz. Pašlaik lielāko daļu mana laika aizņem gatavošanās 111. Tā mēs esam sākuši dēvēt Vides Mājas 111. dzimšanas dienas svinības. Man – jāiztīra telpas, jāuzcep liela kūka un jāpalīdz koordinēt vēl citi sagatavošanas darbi. Tam visam pa vidu es apgūstu latviešu valodu, rakstu par savu pieredzi (šis ir uzskatāms piemērs), plānoju savu budžetu un tiekos ar cilvēkiem, jo galu galā man ir arī personiskā dzīve. Tomēr šīs nav pašas aizņemtākās dienas kopš manas ierašanās. Un decembrī darāmā būs vēl vairāk, jo tad sāksies daži lieli projekti. Bet tagad mazliet par to, kā es šeit nokļuvu.

„Kādēļ tu izvēlējies tieši Latviju?” cilvēki man vaicā. „Es neizvēlējos Latviju,” es atbildu, „Latvija izvēlējās mani.” Un tā ir vistīrākā patiesība. Es tikko mēģināju atcerēties, kad pirmo reizi uzzināju, ka braukšu uz Latviju. Tas bija pirms pieciem mēnešiem. Nevar būt! Man likās, ka pagājuši tikai četri mēneši. Lai kā arī nebūtu, vairāk nekā pirms pieciem mēnešiem es lasīju brīvprātīgā darba aktivitāšu sarakstu un izbrīnā berzēju acis. Tur bija rakstīts, ka mani uzdevumi būs piedalīšanās dažādos vasaras mūzikas festivālos visā Latvijā, kā arī dažādu praktisku aktivitāšu vadīšana, lai vecinātu izpratni par ilgtspējīgu attīstību, atkritumu šķirošanu un pastrādāšanu un kultūru daudzveidību. „Un tas būs mans darbs?” es neticīgi nodomāju. Šajā sarakstā bija uzskaitītas arī dažādas organizācijas aktivitātes, kā piemēram, darba nometnes, vasaras nometnes, jauniešu apmaiņas, vēl šis tas, velosipēdu darbnīca, mājas lapa...arī jauniešu informēšana par Eiropas Brīvprātīgo darbu… „Bet ko gan es par to visu zinu?”

Nedēļu pirms šī saraksta nonākšanas manās rokās es atsaucos pēdējā brīža piedāvājumam aizstāt meiteni, kura pēkšņi atmeta ar roku Eiropas Brīvprātīgā darba projektam un Latvijai. Es saņēmu zvanu no manas nosūtītājorganizācijas koordinatora, kurš man ieteica pieteikties un izmantot šo pēdējā mirkļa iespēju. „Tā ir satriecoša organizācija”, viņš sacīja, „tu būsi sajūsmā par viņiem. Šī organizācija ir mūsu partneri. Es piedalījos viņu organizētā apmaiņas projektā. Būtībā viņi ir hipiji, kas īsteno dažādus satriecošus projektus. Ja man būtu jāizvēlas EBD organizācija, es izvēlētos šo.” Un te nu es esmu.

Es nevaru atrast īstos vārdus, lai aprakstītu savu pirmo iespaidu, kad ierados. Es nepiedzīvoju kultūršoku, ierodoties Latvijā, es biju šokā par pašu Vides Māju. Man šķita, ka sapņoju vai arī esmu nokļuvusi kādā filmā. It viss man apkārt šķita neticams: krāsaini cilvēki, krāsaina māja, kurā katra istaba ir kā maza pasaule. Es atceros, ka pirmajā dienā es klīdu apkārt, īsti nezinot, ko darīt. Likās, ka man kaut kas noteikti ir jādara. Visi man sacīja, lai atslābinos un atpūšos, jo, kad darbs sāksies, tas nekad nebeigsies. Vēl man tika pateikts, ka pēc pāris mēnešiem, kuri nepārtraukti pavadīti cilvēku sabiedrībā, es noteikti novērtēšu iespēju pabūt vienai.

Un tad viss sākās. Es iemācījos vadīt atkritumu šķirošanas un pārstrādāšanas radošo darbnīcu, kā arī piedalījos dažādos vasaras festivālos (Shine Café, Laba Daba, Fontane Festival), kuros es cilvēkiem rādīju, kā izgatavot makus no tetra pakām. Marta (viņa ir mana EBD draudzene un arī darbojas kā Eiropas brīvprātīgā Vides Mājā) izgatavoja poi poi un iemācīja man dažus trikus. Mēs palīdzējām organizēt jauniešu apmaiņu projektus: Bicycle Recycle, Music Makes Us Better un  My Earth, My Water. Es iepazinos ar cilvēkiem no Slovākijas, Igaunijas, Itālijas, Holandes, Portugāles. Tā bija lieliska, acis atveroša pieredze. Es atminos brīžus, kad prātā pārcilāju dienas notikumus – pārdomāju lietas, kuras esmu uzzinājusi par citām kultūrām, šķiet, izprotot to, kā citi cilvēki uztver dzīvi, es pārdomāju un attīstīju savus uzskatus. Šī pieredze man palīdzēja saprast, ka mēs visi esam tik dažādi un atšķirīgi. Dažreiz, kad pateicu vai izdarīju ko neparastu, cilvēki uz mani skatījās tā dīvaini, un šādos brīžos es vienkārši sacīju: „Tā ir kultūras atšķirība”. Piemēram, ir lietas, kas man šķiet gluži pašsaprotamas, bet citiem nav īsti skaidras tieši kultūru atšķirību dēļ. Cilvēki dažreiz nespēj noticēt vai ir pārsteigti par lietām, kuras es daru, bet gluži tāpat dažas viņu tradīcijas man šķita svešas un dīvainas.   

Šovasar es arī palīdzēju organizēt iknedēļas mūzikas koncertus Vides Mājā. Gandrīz katru ceturtdienu Vides Mājā uzstājās dažādi mūziķi. Šajās ceturtdienas mēs strādājām no rīta līdz vēlam vakaram. Parasti šos koncertus apmeklēja ap divdesmit cilvēkiem. Mēs, brīvprātīgie, mēģinājām apvienot praktiskos darbus, kā, piemēram, skatuves būvēšanu ar tērzēšanu, lai liktu viesiem justies kā mājās. Taču, lai arī cik smagi mēs strādājām, tas nekad nešķita kā darbs. Vismaz ne man. Man patika, ka manās mājās notiek koncerti.

Rudenī man bija iespēja doties ceļojumā kopa ar savu koordinatori. Es un Marta pavadījām mūsu koordinatori uz partnerorganizāciju tikšanos Čehijā. Šīs tikšanās mērķis bija apspriest Grundtvig projektu, kurš notiks nākamvasar un kuram mēs aktīvi gatavojamies.

Tam visam pa vidu es uzrakstīju pati savu projektu, lai man būtu ko darīt klusajos ziemas mēnešos. Es saņēmu lielisku palīdzību projekta rakstīšanā no savas mentores, kā arī no koordinatores. Mana mentore piekrita palīdzēt pārtulkot manis angļu valodā uzrakstīto projektu latviski. Savukārt mana koordinatore palīdzēja ar projekta budžeta plānošanu. Būtībā šis projekts sastāvēs no radošajām darbnīcām, kurās cilvēkiem būs iespēja vairāk uzzināt par dabu un vidi, kā arī iemācīties pielietot medijus un mākslinieciskas izpausmes, lai informētu sabiedrību par mūsu uzskatiem un raizēm. Es domāju, ka šis projekts būs jautrs un noteikti prasīs lielu daļu mana laika un enerģijas.

Beigu beigās man jāsaka, ka es īsti nevaru aprakstīt savu pieredzi, jo visu šo laiku esmu pavadījusi ļoti dinamiskā vidē. Katra diena ir bijusi atšķirīga un nesusi pārmaiņas. Kad cilvēki man jautā, ko tad es īsti daru, es nevaru sniegt apkopojošu atbildi. Es varu izstāstīt, ko daru tieši tajā mirklī, tādēļ, ka vienīgais nemainīgais Vides Mājā ir mūžīgās pārmaiņas.  

2011. gada novembrī.

Natalija
(Eiropas Brīvprātīgā)