Brīvprātīgais darbs grieķu modē

Saule zilās debesīs, apelsīnkoks aiz loga un skanīga valoda visapkārt. Trīs stundu lidojums, un nekas vairs nav tā, kā bijis.
Ir pienācis laiks iepazīt citas kultūras, ieraudzīt sevi no cita skatu punkta un iegūt neatkārtojamu dzīves mācību, jo skaidrs ir viens – es nekad vairs nebūšu tāda pati, kā iepriekš, pirms šīs pieredzes.
Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekts var būt kā kaķis maisā. Nekad nezini, ko iegūsi un ko zaudēsi, bet, kā saka, kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Ļoti iespējams, ka lēmums doties brīvprātīgā gaitās bija viens no neprātīgākajiem un reizē labākajiem un pareizākajiem lēmumiem, kādu varēju pieņemt. Īsumā padalīšos ar „veiksmīga EBD recepti”.

Pateicoties nevalstisko organizāciju kuplajam skaitam, ir ļoti viegli apjukt projektu gūzmā, kas atklājas, kad ir pienācis liktenīgais brīdis atrast savu īsto un vienīgo projektu. Aktuāls kļūst jautājums – kāda būs pieredze, un vai realitāte apmierinās manas ekspektācijas?

Pēc vairāku mēnešu cītīgas projektu lasīšanas un izvērtēšanas, motivāciju vēstuļu rakstīšanas un sūtīšanas, pienāca tas brīdis, kad liktenis bija lēmis mani pārbaudīt un aizmest 3000 km prom no mājām dienvidu virzienā – es savu laimi devos meklēt saulainajā un tai pašā laikā krīzes pārņemtajā Grieķijā. Fakts, ka Grieķija bija kritusi par upuri ekonomiskajai krīzei, mani nebiedēja, jo ko gan zaudēt. Arī Latvijā mēs izdzīvojām un joprojām izdzīvojam savu krīzi. Patiesībā, man radās papildu ziņkāre redzēt savām acīm to, kas un kā notiek Grieķijā un cik liela daļa no medijos redzētā ir ziepju burbulis un cik liela daļa ir sūrā dzīves realitāte, es teiktu – izbaudīt krīzi dienvidu modē.

Liktenis man bija lēmis nonākt organizācijā, kas ir cieši saistīta ar dažādām izglītības programmām un starptautiskajām attiecībām. Īsā laikā iepazinu un joprojām iepazīstu, ko nozīmē būt iesaistītam diplomātiskajā pasaulē. Pienākumi ir visdažādākie, līdz ar to sava projekta ietvaros gūstu lielisku profesionālo pieredzi un iepazīstu grieķu darba tikumus un netikumus. Jāteic gan, ka, laikam ejot, daži netikumi no grieķiem tiek pārņemti. Piemēram, visa atlikšana uz beidzamo mirkli, bet tai pašā laikā esmu pārņēmusi dažu labu tikumu. Piemēram, esmu iemācījusies, kā nesatraukties par lietām, par kurām patiesībā nav jāsatraucas. Mana ikdiena paiet visnotaļ internacionālā kolektīvā, līdz ar to ir iespēja iepazīt ne tikai grieķu kultūru, bet arī panākt soli tuvāk serbu un nīderlandiešu tikumiem, saprast, cik ļoti dažādi un reizē vienoti mēs esam, jo ar katras tautības pārstāvi var atrast kādu kopīgu paradumu.

Šajā pusgadā mans dzīves ritms ir absolūti mainījies. Dažos mēnešos esmu apguvusi un piedzīvojusi to, ko normāls vidusmēra cilvēks piedzīvo gada laikā. Pateicoties manai organizācijai, man bija iespēja gan redzēt, kā notiek starptautisku pasākumu organizēšana, gan pašai piedalīties kā studentei un iegūt sertifikātu, kas būs noderīgs tālākai karjeras veidošanai.

Manuprāt, lai projekts būtu izdevies, ļoti svarīgi, pirmkārt, ir doties uz valsti, kuras kultūra ir pieņemama un sirdij tuva. Pretējā gadījumā laiks, ko nākas pavadīt projektā, var būt ne tas patīkamākais. Otrkārt, svarīgi ir saprast, kādā projektā ir vēlme iesaistīties, jo nevari doties glābt bruņurupučus, ja no tiem ir paniski bail, nevari strādāt bērnudārzā, ja skaļi un aktīvi bērni rada galvassāpes, nevari strādāt birojā, ja vārdi „dators un mapes” uzdzen zosādu. Lai gūtu maksimālu labumu no projekta, ir kritiski jāizvērtē savas iespējas un vēlmes. Pretējā gadījumā no aizraujoša gada citā valstī, šis laiks var pārvērsties par briesmīgāko dzīves posmu. Akla skriešana pēc „kaut kāda” un „kaut kur” projekta zaudē visa brīvprātīgā darba jēgu, un beigās brīvprātīgā darba laikā pavadītais gads būs nekas vairāk kā „kaut kāds” un bez pievienotās vērtības. Turklāt bezpersonisku motivācijas vēstuļu rakstīšana, kad viena un tā pati vēstule tiek nosūtīta vienlaikus divdesmit organizācijām, īpaši daudz nepalīdz mērķa sasniegšanā – projekta atrašanā. Cilvēkiem, kuri lasa motivācijas vēstuli, ir ļoti būtiski sajust patiesu ieinteresētību darba veikšanā, jo īpaši, ja tiek piedāvāts ilgtermiņa projekts.

Turklāt svarīgi ir zināt un saprast gan savus pienākumus, gan savas tiesības. Tieši tādēļ ir būtiski jau laicīgi sameklēt savu nosūtītājorganizāciju, kas informēs gan par pienākumiem, gan par tiesībām, gan par to, kā iegūt maksimālu labumu no projekta, ne tikai „Youthpass” (Jaunatnes pasi). Viss ir atkarīgs no paša brīvprātīgā, no tā, cik daudz viņš ir gatavs ieguldīt enerģiju un laiku, jo brīvajā laikā no brīvprātīgā pienākumiem ir iespējams aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, dibināt jaunus kontaktus un būvēt savu nākotni. Viss, kas ir jādara, – jātur acis vaļā un jāklausās ar abām ausīm.

Liekot roku uz sirds un skatoties skaidri zilās debesīs, varu teikt, ka diena, kad savā „Thunderbird” programmā nospiedu „send”, lai nosūtītu pieteikumu uzņēmēj-organizācijai, bija labākā diena un labākā izvēle, kādu es jelkad būtu varējusi izdarīt. Šī pieredze pat ne gada laikā, bet dažos mēnešos apgrieza manu pasauli kājām gaisā, bet pozitīvā virzienā. Kad esi iemests svešā kultūrā, kur nav neviena cilvēka, kuram pieķerties, pasaule rādās pavisam citādāka, viss vairs nav pašsaprotams. Un tad acis atveras, un tu redzi pats sevi no malas un saproti, cik daudz vēl ir jāaug, cik daudz ir jāmācās un cik ļoti ir jāmīl dzīve tādēļ vien, ka tev ir dota iespēja to baudīt un ciest.

Jāsecina, cik daudz ir projektu, tikpat daudz dažādu pieredžu. Atēnās dzīvojošie brīvprātīgie ir izveidojuši veselu komūnu ar savu pulcēšanās vietu – neliela kafejnīca Eksarhijā. Principā, ja ir vēlme, tad paziņas var atrast vienas vai divu nedēļu laikā. Šeit brīvprātīgie, kuri nāk no visām pasaules malām un nostūriem, organizē kopīgus tematiskos vakarus, apceļo Grieķiju un kopā cenšas saprast grieķu kultūru, tajā pašā laikā iepazīstinot citus ar savu kultūru. Esot saskarsmē ar citiem brīvprātīgajiem, ļoti labi var redzēt, cik projekti ir dažādi un cik ļoti var atšķirties uzņēmējorganizācijas attieksme. Viena organizācija par brīvprātīgajiem rūpējas kā par maziem bērniem, cita organizācija īpaši nesatraucas ne par brīvprātīgo dzīvošanas apstākļiem, ne par to, cik auglīgs ir projekts. Tu vari pavadīt katru dienu, nedarot neko, vai arī katru dienu pieņemt kā jaunu izaicinājumu un kā iespēju mācīties.

Jaunas kultūras iepazīšana ir viens no interesantākajiem un tajā pašā laikā biedējošākajiem uzdevumiem, esot brīvprātīgajam ārzemēs. Noteicošais faktors, cik viegli vai smagi iejusties sabiedrībā, ir tas, kā jaunā situācija tiek uztverta. Veiksmes atslēga ir atvērtība un gatavība pieņemt visnepieņemamāko. Jāatzīst gan, ka grieķi ir tik ļoti viesmīlīga tauta un tos nemīlēt nav iespējams, līdz ar to iejusties viņu sabiedrībā nav grūti, bet ar nosacījumu, ka esi gatavs spēlēt pēc viņu noteikumiem. Un noteikumi ir pavisam vienkārši – mīli grieķu kultūru un pieņem viņus tādus, kādi viņi ir – kavē tikšanos, haotiski, skaļi, runīgi un, kas pats galvenais, bezgala viesmīlīgi. Grieķu sirdis ir atvērtas pašas par sevi, bet ja vēl sarunas vidū iestarpini kādu frāzi grieķu valodā, tad tās dzied, un vari sevi uzskatīt par pieņemtu viņu lokā. Grieķi ir tauta, kas lepojas ar savu valsti, kultūru un vēlas ar to iepazīstināt ikvienu, līdz ar to, viss, kas ir jādara – jāļaujas.

Grieķijā esmu pavadījusi jau vairāk nekā septiņus mēnešus, bet vientulību neesmu izjutusi. Kopš pirmās dienas man te bija un ir sava grieķu ģimene, ar kuru kopā strādāt, svinēt svētkus un iepazīt kultūru. Grieķi ir draudzīgi un atvērti, un jau pēc pāris sarunas minūtēm tevi uzaicinās brīvdienās doties kopā uz viņu vasaras māju kādā no salām. Grieķu viesmīlība ir neatkārtojama. Jau otrajā nedēļā pēc ierašanās tiku uzaicināta svinēt Lieldienas kopā ar savas organizācijas prezidenta ģimeni. Šī bija mana pirmā lielā iepazīšanās ar grieķu paradumiem. Lieldienas ir paši nozīmīgākie svētki, kad ģimenes pulcējas pie pusdienu galda, kad gatavošanās svētkiem norit vairākas dienas un katras ģimenes gods un lepnums ir grilēts jērs. Neatņemama svētku daļa ir nebeidzamas sarunas par visdažādākajiem tematiem, sākot ar sarunām par ēdienu un beidzot ar politisko problēmu apspriešanu.

Reizēm man kā latvietei ir bijis grūti pieņemt šo neviltoto atvērtību un viesmīlību, bet, jo vairāk laika pavadi ar grieķiem, jo lielākas pārmaiņas sajūti pats sevī. Ziemeļnieciskais vēsums atkāpjas, ledus izkūst un nākamajā mirklī pieķer sevi, ka esi tikpat skaļš, cik paši grieķi. Manuprāt, šis kultūršoks, ko nākas piedzīvot, iekrītot svešā kultūrā, ir pati svarīgākā EBD daļa, jo, redzot, cik ļoti dažādi mēs esam, mums tiek dota iespēja saprast, ko mēs vēlamies mainīt sevī un ko nekādā gadījumā nedrīkstam pazaudēt. Satiekot cilvēkus, kuri nāk no visām pasaules malām, ir dota iespēja apjaust savu un citu unikalitāti un to, ka varbūt ne vienmēr zāle ir zaļāka otrā sētas pusē. Ar šo es vēlos akcentēt, ka, lai vai cik pievilcīgas šķiet dienvidu kultūras un cilvēki ar saviem karstasinīgajiem temperamentiem, arī mēs, ziemeļnieki, esam unikāli ar savu skatījumu uz dzīvi un ar attieksmi.

Mans EBD projektā pavadītais laiks neapšaubāmi ir izaicinājumu un sevis pārvarēšanas laiks, kad atvērt acis, paskatīties uz sevi no malas un apjaust, cik daudz mēs varam paveikt šajā pasaulē, ja vien to vēlamies. EBD nenoliedzami ir pati piemērotākā programma, ja ir vēlme augt, attīstīties, mainīties, mācīties un mīlēt dzīvi.

Lelde