Brīvprātīgā dzīve Rumānijā

Atceros, ka sākotnēji ideja par Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD) man šķita neīstenojama, bet ar apbrīnu raudzījos uz tiem cilvēkiem, kas sadūšojās un to darīja. Toreiz, pirms gada, kad pati devos prom, studēju politikas zinātni maģistrantūrā un strādāju valsts pārvaldē. Mana dzīve bija sakārtota, stabila, un tai bija visnotaļ paredzama nākotne, tomēr pēc kāda laika sāku saprast, ka karjeras iespējas un laba alga vēl nav viss dzīvē, un sāku apdomāt iespēju kaut ko mainīt.

Kad pabeidzu studijas, beidzot arī saņēmos un uzrakstīju atlūgumu. Īsta plāna, ko darīt tālāk, man nebija, tādēļ nodevos vasaras baudīšanai un grāmatu lasīšanai, un negaidot, divus mēnešus pēc aiziešanas no darba, saņēmu uzaicinājumu doties uz Rumāniju EBD. Manu pieteikumu viņi bija atraduši EBD meklētāju portālā, kuru tur ievietoju pirms gada un par kuru pati jau sen biju aizmirsusi. Vienojāmies ar uzņēmējorganizāciju, ka mēneša laikā es varētu nokārtot visas formalitātes un jau oktobra sākumā būt Rumānijā.Tā vienas vasaras laikā ļoti krasi mainījās visa mana dzīve.

Atbraukdama uz Rumāniju, sapratu, ka viss nemaz nav tik saulaini, kā domāju. Pirmās divas nedēļas, ko pavadīju Rumānijas pilsētā Aradā (Arad), bija vissmagākās. Kopā mēs bijām 12 brīvprātīgo, un neviens īsti neko nedarīja. Uzņēmējorganizācija atbalstīja jebkuru iniciatīvu, bet nekādas programmas, ko brīvprātīgajam darīt, nebija. Bez valodas zināšanām un kontaktiem izplānot aktivitātes bija gandrīz neiespējami. Tāpat mūs uzņēmējorganizācijai nebija nekas pretī, ja mēs neko nedarām, – ko vairākums brīvprātīgo arī izmantoja.

Uzņēmējorganizācijai bija arī sadarbība ar ciematiem, kur brīvprātīgajiem varēja dzīvot un strādāt. Saprotot, ka šajā pilsētā es ilgi nespēšu palikt, pieteicos uz ciematu Skela (Schela), kur brīvprātīgie līdz šim vēl nebija sūtīti un kas atradās 700 km no Aradas.

Tā nu mēs kopā ar Annu (brīvprātīgo meiteni no Vācijas) iesēdāmies vilcienā un devāmies 15 stundu braucienā uz pilnīgi otru Rumānijas galu – Galacu (Galaţi), no kuras tālāk devāmies uz mazo miestiņu Skelu, ko tagad jau saucu par savām otrajām mājām.

Tajā laikā, kad mēs ieradāmies ciematā, tika remontēts atsevišķs dzīvoklis, kas bija paredzēts brīvprātīgo izmitināšanai. Tā kā dzīvoklis joprojām nebija pabeigts, tā vietā, lai gaidītu uz dzīvokļa pabeigšanu blakus pilsētā, kas lielā mērā būtu kā dzīvošana Aradā, nolēmām šo laiku izmantot lietderīgi un doties apskatīt Rumāniju. Un tā divu nedēļu garumā ar mugursomām plecos apstaigājām Rumānijas ziemeļaustrumu daļu, apskatot UNESCO mantojuma fondā iekļautos apgleznotos Bukovinas klosterus – Voronecas, Sučavas, Moldovicas.

Kad atbraucām atpakaļ uz Skelu, dzīvoklis joprojām nebija pabeigts. Tomēr vēlme rīkoties bija liela, tādēļ vienojāmies, ka mums, kamēr rit remonts, būtu jādzīvo ciemā, lai varētu īstenot vismaz kādas aktivitātes. Tā mēs nonācām mūsu viesģimenē. Mums par laimi, dzīvojām mājā, kur vannasistaba un tualete nebija mājas ārpusē, bet gan iekšā. Samērā ātri pieradām, ka siltais ūdens nav kaut kas pats par sevi saprotams, tas var būt un var nebūt, ūdens varēja beigties tieši brīdī, kad esi dušā, – rezultātā sanāca skaloties aukstā ūdenī vannasistabā, kur bija tik auksts, ka varēja redzēt savu elpu. Arī elektrība mēdza ik pa laikam pazust, tādēļ, staigājot pa ciematu, vienmēr bija jānēsā līdzi kabatas baterija, jo pretējā gadījumā piķa melnā naktī bija grūti atrast māju. Arī mobilajam telefonam uztveres zona ne vienmēr bija, un neviens nespēja izskaidrot, kādēļ tā. Ļoti ātri pie šādiem apstākļiem pieradām, vietējā tirgū sapirkāmies siltās zeķbikses, čībiņas, kabatas baterijas un sveces.

Mūsu istaba bija neliela, kopā kādi 20 m2, un lielāko istabas daļu aizņēma gulta. Sākumā istabā dzīvojām divatā, bet samērā drīz mums pievienojās vēl divas meitenes no Austrijas, un tā nu šo mazo istabu mums bija jādala uz četrām. Savā ziņā dzīvot tik mazā telpā bija labi, jo tas mūs mudināja iet laukā un pēc iespējas vairāk piedalīties sabiedriskajā dzīvē, jo istabā bija vieta, tikai lai pārnakšņotu.

Šajā laikā mēs vadījām divas nodarbības nedēļā ciemata bērnudārzā, mācījām angļu valodu un dejošanu, bet skolā rīkojām diskusiju pēcpusdienas, kur jaunieši varēja praktizēt angļu valodu un apspriest viņiem saistošas tēmas.

Šajā laikā aizsākām arī akciju Man rūp... – vispirms rīkojām Meža tīrīšanas talku. Uz talku ieradās gandrīz visa skola, vietējā televīzija, priesteris un mērs. Vietējā naftas kompānija bija sarūpējusi mums atkritumu maisus, cimdus, transportu atkritumu izvešanai, arī uzkodas talkas beigās. Vēlāk kopā ar jauniešiem noorganizējām arī izrādi par dabas aizsardzību. Redzot iedzīvotāju atsaucību pēc talkas, nolēmām uz Ziemassvētkiem noorganizēt ciemata svinības. Gatavošanās procesā mums nemaz neatlika laika domāt par Ziemassvētkiem, jo aktiermākslas, dejošanas un dziedāšanas mēģinājumi ar bērniem, dekorāciju un tērpu gatavošana, pārrunas par nepieciešamajiem materiāliem un telpām aizņēma pilnīgi visas dienas. Svētki bija izdevušies, uz izrādi bija sanākuši vairāk nekā 200 skatītāju, kas vēlāk arī devās lāpu pārgājienā cauri ciematam, dziedot Ziemassvētku dziesmas.

Nākamajā dienā pēc izrādes uzzinājām bēdīgu ziņu par to, ka mūsu viesģimenē mēs ilgāk palikt nevaram. Uzņēmējorganizācija piedāvāja izīrēt dzīvokli vietējā pilsētā, tomēr tas atkal nozīmētu pasīvu gaidīšanu un garlaicību, tādēļ izlēmām, ka arī šo laiku varētu izmantot ceļošanai. Atkal ņēmām savu Rumānijas lielo karti, salikām mugursomā siltās drēbes un 23. decembrī devāmies uz dzelzceļa staciju, kur nopirkām biļeti uz nākamo vilcienu.

Lai gan sākotnēji domājām, ka dodamies divu nedēļu ceļojumā, tomēr beigās atgriezāmies pēc nedaudz vairāk kā mēneša. Lai pēc iespējas labāk iepazītu Rumāniju, nolēmām lielāko daļu ceļa iet kājām vai braukt ar autostopiem. Katru nakti nakšņojām citā pilsētā vai ciematā, paliekot galvenokārt pie citiem brīvprātīgajiem, vietējiem iedzīvotājiem vai klosteros, nekaldami nekādus nākamās dienas plānus. Tā nu mēs mēneša laikā no viena Rumānijas gala aizbraucām līdz otram un atpakaļ. Šajā ceļojumā skaidri sapratu, ka par Rumāniju nevar runāt, redzot tikai vienu daļu šīs valsts, jo pilsētas, dabas skati, cilvēku dzīves līmenis, kultūras mantojums ir ļoti atšķirīgi katrā reģionā. Lai gan ik pa laikam uznāca arī nogurums un pat dažreiz izmisums, kas pārsvarā bija noguruma un aukstā laika dēļ, tomēr šis bija viens no labākajiem brīžiem manā mūžā. Šajā laikā iemācījos pilnībā dzīvot tagadnē, izbaudīt katru mirkli un katru sarunu. Un mums izdevās redzēt tik daudz no šīs valsts un satikt tik daudz cilvēku, un dzirdēt tik daudz dzīvesstāstu, ka par šo vienu mēnesi vien varētu sarakstīt veselu grāmatu.

Janvāra beigās ierodoties Skelā, mūsu dzīvoklis beidzot bija gatavs – mēs varējām atkal nodoties aktīvajam darbam. Turpinājām vadīt angļu valodas un deju nodarbības bērnudārzā, diskusiju pēcpusdienas skolā, aizsākām datorkursu nodarbības un amatnieku un rokdarbu pulciņu. Turpinājām arī akciju Man rūp..., kuras laikā organizējām atbalsta aktivitātes veciem un vientuļiem cilvēkiem, –  kopā ar jauniešiem gājām šos cilvēku apciemot, palīdzējām ikdienas darbos, sagādājām mazas dāvaniņas svētkos. Tāpat katru nedēļu rīkojām kinovakarus vietējā diskotēkas telpā – par ekrānu izmantojām palagu, savukārt projektoru aizņēmāmies no skolas. Īpašs prieks bija par noorganizēto šaha turnīru ar ceļojošo kausu, kuru visi ciemata vīrieši uztvēra ar vislielāko nopietnību un katrs mēģināja apspēlēt ciemata mēru. Kopā ar bērniem un jauniešiem brīvajā laikā spēlējām bumbu, laidām gaisā pūķus, konstruējām putnu būrīšus vai devāmies piknikos. Te vairs nebija brīvā laika un darbalaika – mūsu darbs bija dzīve ciematā. Atlika tikai iziet uz ielas – un jau bariņš ar bērniem bija apkārt, vēloties atkal kaut ko pasākt.

Arī pastaigāties pa ciematu nebija tik viegli, jo gandrīz pie katras mājas bija jāapstājas, jo cilvēki Rumānijā ir ļoti draudzīgi un vienmēr vēlas parunāt. Bieži gadījās, ka izej uz stundiņu pastaigāt, bet atnāc pēc piecām stundām, jo kāds pilnīgi neplānoti tevi ieaicinājis uz kafiju, pusdienām vai vakariņām. Arī uz veikalu nevarēja aiziet uz piecām minūtēm – pat ja uz ielas nebūtu neviena, kas vēlas parunāt, tad veikalā pārdevējas noteikti apjautātos, kā iet, kādi plāni, pastāstītu ciemata jaunākos notikumus. Atceros, ka sākotnēji šī nepārtrauktā komunikācija ar cilvēkiem, ko nepazīstu, valodā ko tikai nesen sāku apgūt, bija ļoti grūta, vakarā parasti jutos ļoti nogurusi. Tomēr pēc kāda laika šī komunikācija šķita tik dabiska, ka, pat atgriezusies Rīgā, pēc pieraduma uzsāku sarunas ar pārdevējām veikalā, ar cilvēkiem autobusa pieturās, tomēr drīz vien sapratu, ka Rīga tomēr nav mazais rumāņu ciematiņš un šeit cilvēki nav tik atvērti sarunām ar svešiniekiem.

Tur es arī sāku apmeklēt pareizticīgo baznīcu svētdienās, kur vietējās tantītes man ļoti laipni izrādīja, kā un kas darāms, un, pat ja es ko sajaucu (kas gadījās diezgan bieži), visi bija ļoti saprotoši. Arī mācītājs bija atvērts un vienmēr, ieraudzīdams mani uz ielas, uzsauca:Uz redzēšanos dievkalpojumā! Kad sāku apmeklēt dievkalpojumus, apjautu, ka esmu ieguvusi kādas desmit jaunas vecmāmiņas, kas vienmēr uzņēmās rūpes par mani, pēc dievkalpojumiem viņas mani vienmēr sabučoja, apjautājās, kā iet, vai ir, ko ēst, vai viss ir labi, tad ik pa laikam saņēmu arī kompotu burkas, marinētus gurķīšus, olas un tamlīdzīgus labumus. Lai gan teicu, ka badu mēs neciešam, tomēr rūpes, kādas izrādīja šīs sievas, bija aizkustinošas. Te es tiešām jutos kā mājās.

Ļoti pārdzīvoju, kad bija jāatgriežas Rīgā, tik ļoti biju pieķērusies šai dzīvei ciematā, ka neko negribēju mainīt. Nedēļu pēc atgriešanās mājās, saņēmu piedāvājumu darbam sabiedrisko attiecību kompānijā, kas man lūdza atgriezties Rumānijā un turpināt iesākto darbu ciematā, kā arī paralēli piedalīties aktivitāšu rīkošanā galvaspilsētā un citā mazā ciematā Rumānijas vidienē. Un, protams, šādu piedāvājumu es nevarēju laist garām. Un atkal atgriezos.

Lai gan daudzas reizes, atrazdamās Rumānijā, domāju par braukšanu atpakaļ mājup, ļoti priecājos, ka to neizdarīju. Strādājot par brīvprātīgo, bija daudz grūtu dienu, tomēr tagad atskatoties es nenožēloju nevienu no tām. Šis laiks deva daudz gan manai personīgajai, gan profesionālajai attīstībai. Es labāk apguvu angļu valodu, iemācījos rumāņu valodu, tagad esmu daudz atvērtāka, man sagādā prieku komunikācija ar cilvēkiem, esmu ieguvusi daudz jaunu draugu. Pēc atgriešanās no Rumānijas daudz ceļoju, jo vēlme iepazīt arvien jaunas valstis un jaunas kultūras ir neapslāpējama, iesaistos brīvprātīgajā darbā arī tepat Rīgā, jo Rumānijā esmu iemācījusies, cik svarīgi ir būt atbildīgam par vietu, kurā tu dzīvo, un cilvēkiem, kas tev apkārt. Esmu kļuvusi arī daudz patstāvīgāka, un, pats galvenais, tagad manā dzīvē ir miers, kāda nebija līdz šim, un mana dzīve vairs nav tik paredzama kā iepriekš.

Baiba