Bioloģiskais dārzs un cirks frančiem

Zandu var pieskaitīt pie īpaši pieredzējušajiem brīvprātīgajiem kaut vai tādēļ, ka viņas brīvprātīgā darba projekts ilga veselu gadu. Tātad projekts tika izdzīvots ilgtermiņā, kas devis arī lielu pieredzes bagāžu un daudz piedzīvojumu.

Atceros, kā pašās 2007. gada maija beigās mani pārsteidza zvans, kas mainīja manu dzīvi. Man jau likās, ka būs vien jādodas uz augstskolas solu tāpat kā visiem citiem vidusskolu beigušiem jauniešiem. Taču – nē! Vēl vismaz gadu mani nekas tāds negaidīja, jo es biju saņēmusi apstiprinājumu, ka dodos Eiropas brīvprātīgajā darbā (EBD) uz Franciju! Kur? Uz Franciju? Labi! Sūtot desmitiem pieteikuma vēstuļu, vairs pat neatceros, cik ļoti elastīgs kļuva mans galamērķis, proti, valsts, kurā es vēlētos īstenot savu projektu. Galu galā – kaut kur Eiropā jau būšu!

Nebija tā, ka iemesls, kādēļ devos prom, būtu vēlme nemācīties vai vienkārši tikt prom no Latvijas. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ devos projektā, – vienkārši vēlējos atšķirties un neiet to ceļu, kuru iet visi. Tas bija mans pēdējo mēnešu sapnis pirms vidusskolas absolvēšanas – nonākt kaut kur ārpus rāmja un pārbaudīt sevi. Tieši brīvprātīgā darba projektā es saskatīju iespēju to īstenot.

Vasara ir pavadīta superīgi, un pienāk 2007. gada septembris. Piedaloties manas koordinatororganizācijas rīkotajā jauniešu apmaiņā, esmu paspējusi iepriekš aizbraukt uz savu projekta vietu un to mazliet apskatīt, tāpēc mani nekas nešokēja, ieraugot savu nākamo dzīvesvietu, jo es jau reiz tur biju nakšņojusi! Ierodos Vigy, mazā ciematā Francijas ziemeļos, stundas attālumā no Luksemburgas. Viss kārtībā, un, kaut gan neviens no manas organizācijas mani svinīgi nesagaida, jūtos mierīgi. Mana projekta otra brīvprātīgā Janne no kaimiņzemes Igaunijas ierodas nākamajā dienā pēc manis. Un ballīte var sākties!

Valoda un darbs
Protams, joki sākas ar manām niecīgajām franču valodas zināšanām. Iepriekš to biju mācījusies vien no tādām grāmatām kā „Valodas kurss nevaļīgiem cilvēkiem” un citiem izdevumiem, kuri solīja apgūt valodu, mācoties 15 minūtes dienā. Izmeklēta literatūra, vai ne? Lai nu kā, frančiem kā jau frančiem ar citu valodu apguvi tik raiti neiet, un no mūsu organizācijas kolektīva 25 cilvēkiem atrodas vien divas dāmas, kuras mācījušās angļu valodu un var mūs saprast, runājot ne tikai zīmju valodā. Atceros, ka pirmās trīs nedēļas bez vārdnīcas rokā no mājas ārā nerādījāmies. Pirms katras „sarunas” viss tika meklēts šajā „bībelē”, un dažas minūtes pēc lapu šķirstīšanas un vajadzīgo vārdu atrašanas verbālā komunikācija varēja sākties. Tā kā šis valodas mācīšanās process paņem daudz enerģijas un koncentrēšanos, pirmajos mēnešos vakaros izjutām sevišķi lielu nogurumu.

Cirks mazajiem frančiem
Nedēļas gāja, un mēs aizvien vairāk sākām saprast, ko organizācija no mums vēlas. Atradāmies lauku apvidū, 15 kilometru no tuvākās lielās pilsētas Mecas (Metz), un organizācijai piederēja 13 hektāru liels īpašums ar septiņām mājām, kas tika īrētas dažādu citu organizāciju vajadzībām. Tā kā tuvumā atradās daudz skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu, viens no organizācijas darbības virzieniem bija brīvā laika pavadīšanas un izglītojošu nodarbību veidošana bērniem. Tad, lūk, kur šajā mehānismā bija darbiņš arī mums!

Kaut gan pirms aizbraukšanas projekta apraksts bija lasīts vairākas reizes, tajā minētās iespējamās darbības jomas bija tik vispārinātas, ka realitāte izrādījās citāda. Uzzinājām, ka mūsu galvenā nodarbošanās būs saistīta ar bērniem. Tikām nosūtītas uz cirka skolu apgūt dažādus trikus mazo franču apmācīšanai, un drīz vien sākās mūsu īstā misija šajā projektā, proti, būt par cirka skolotājām un brīvā laika pavadīšanas audzinātājām. Ja godīgi, tad neko tādu es gaidījusi nebiju un mana projekta kolēģe Janne arī ne, jo iepriekš mums nebija bijusi nekāda veida pieredze darbā ar bērniem (kur nu vēl maziem frančiem) un cirku!

Taču, uztverot šo iespēju pozitīvi, mēs bijām gatavas mācīties un strādāt. Atceros, ka četrās dienās apguvu žonglēšanu, kaut gan dažiem mazākiem bērniem tas bija pāris stundu jautājums. Šķīvīši, diabolo, lakatiņi, bumbas, rullīši un citi cirka elementi, kuru latvisko tulkojumu es pat nezinu, kļuva par mūsu ikdienu. Ārpus cirka nodarbojāmies arī ar bērnu izglītošanu vides jautājumos, palīdzējām vadīt nodarbības dzīvnieku fermā, mežā un mazajā dīķī. Palīdzējām sekretārei un mūsu mentorei dažādos biroja darbos, veidojām brošūras, izglītojošus materiālus – patiesībā bijām gatavas darīt visu, kas nepieciešams.

Bioloģiskais dārzs
Kad laiks kļuva siltāks, klajā nāca ideja par bioloģiskā dārza izveidi, kurā bērnus izglītot par veselīgu, pašu dārziņā audzētu pārtiku. Tā kā man likās saistošas dažādas āra nodarbes, es labprāt piekritu palīdzēt šo dārzu izveidot, kaut gan tas tapa klajā laukā – aizaugušā pļavā! Pamazām šī pļava pārvērtās par sakņu dārzu, un man bija vesela tomātu plantācija, ko aprūpēt, kā arī dažāda veida pupiņas, kabačveidīgie dārzeņi, spināti, redīsi un daudz kas cits zaļš un garšīgs! Atceros, kā saulainās dienās no rītiem devos uz dārzu paravēt un aplaistīt iesētos augus, vienlaikus sauļojoties un esot pie dabas. Vasarā sākās nodarbības dārzā, kurās bērni jau paši stādīja un sēja, kaplēja un ravēja. Taisījām maltītes no izaudzētajiem dārzeņiem un bērniem mācījām gatavot ēst. Protams, vieglāk strādāt bija projekta otrajā pusē, kad organizācijā bija pavadīti pieci seši mēneši. Bija skaidrs, ko no mums gaida, arī valodas zināšanas bija nesalīdzināmi uzlabojušās, mēs pašas bijām daudz pārliecinātākas par sevi un iespējām organizācijas darbībā palīdzēt.

Tagad ar prieku atceros, cik ļoti mums bija veicies ar uzņēmējorganizāciju, darbs bija interesants, kaut gan bieži vien nogurdinošs. Pusdienojot kopā ar citiem organizācijā strādājošajiem kolēģiem, pārspriedām dažādas tēmas, iepazinām interesantus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus. Tas siltums, ar kādu pret mums izturējās un brīžiem lutināja, ir nenovērtējams. Gada laikā, ne tikai strādājot šai organizācijā, bet arī ikdienā tur uzturoties, piedzīvojām ļoti daudz ko, jo mūsu dzīvoklis atradās blakus galvenajai ēkai un arī maltītes ēdām vietējā restorānā, taču ar darba nodalīšanu no atpūtas viss bija pilnīgā kārtībā.

Projekta laikā mani nepameta sajūta, ka esmu tur, lai būtu noderīga un palīdzētu organizācijas attīstībā pēc iespējas vairāk, tāpēc nereti ar degsmi atdevos darbam, kuram sekoja lieliskas brīvdienas!

Ceļošana un brīvdienas
Jā, par brīvdienām runājot, ar tām saistās manas visskaistākās atmiņas. Sākot jau ar ceļošanu, jo, atrodoties pašā Eiropas sirdī, es nevēlējos laist garām nevienu iespēju kaut kur aizbraukt un apskatīt to, ko nekad agrāk nebiju redzējusi. Pirmā reize Parīzē, Spice Girls koncerts Londonā, slēpošana Francijas Alpos un ciemošanās pie draudzenes Šveicē, Francijas dienvidu saule martā pie Vidusjūras – Marseļa un Monpeljē, Liona un Beļģijas trips kopā ar citiem brīvprātīgajiem, Couch Surferu ballītes Vācijā, weekends Luksemburgā, jauniešu apmaiņa Azerbaidžānā, Cote d’Azur jūnija karstumā, apskatot Nicu, Kannas un Monako, kā arī došanās uz Mikas koncertu Parīzē. Protams, pa vidu neaizmirstot apciemot arī Latviju. Manas brīvdienas vienmēr tika saplānotas, jo likās, ka nedrīkst nogulēt iespējas un laiku.

Cilvēki, notikumi un laiks, kas tika pavadīts šai projektā un ārpus tā, manā atmiņā ir kā viens liels sapnis. Tas bija neaizmirstami, tieši tāpēc es šo iespēju iesaku izmantot jebkuram jaunietim, kam ir kaut mazākā vēlme to darīt.

Gada laikā piedzīvotais mainījis manus uzskatus, atvēris prātu plašākai domāšanai un mainījis mani pašu. Šobrīd man Eiropa šķiet kā viens mazs ciemats, tik krāsaina un dažāda gan ar cilvēkiem, gan lietām un vietām. Francija ir sirdī tuva ne tikai ar savu sieru, vardēm, gliemežiem, dīvainajiem un brīžiem neizprotamajiem frančiem, viņu valodu un īpatnībām, bet arī ar to, ka esmu tur pavadījusi nozīmīgu un neaizmirstamu savas dzīves laiku.

EBD bija mana lielā iespēja, – varbūt tā var kļūt arī par tavējo?

Zanda