Betona mežs

Jau no bērnības gadiem esmu dzīvojusi Rīgas piepilsētā Salaspilī. Un tikpat ilgi esmu bijusi arī mazā māksliniecīte. Tā, laikam ejot, redzēju, cik pilsēta ir pelēka un cik drūmu iespaidu rada ne vien paši cilvēki, bet arī vide. Mājas, ielas un koki tik pelēki un cilvēku sejas neapmierinātas. Savos iespaidos ar mani dalījās arī kaimiņi rīdzinieki – BETONA MEŽS. Tātad kaut kas bija jādara mums (pilsētniekiem) pašiem.

Tā radās projekta nosaukums, un tika uzrakstīts pats projekts (starptautiska, daudzpusēja jauniešu apmaiņa). Pēc iedvesmojošā Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras rīkotā semināra laiks līdz 1. novembrim bija atlicis pavisam maz, tomēr arī uztraukuma gandrīz nebija. Pēdējā brīdī atsaucās arī trūkstošie dalībnieki, un 2006. gada 1. novembrī mans projekts vairākos eksemplāros (kā jau tas pienākas) tika nodots likteņa rokās.

Dalībnieki
Kad izlēmu rakstīt projektu, es nebiju nevienā organizācijā iesaistījusies un man nebija ne jausmas, kur atrast dalībniekus. Nemūžam nebiju tikusies ar jauniešiem, kas ir no citām valstīm un kur nu vēl no organizācijām. Šo to atradu internetā, bet, kā par brīnumu, pasaule nemaz nav tik liela un ar draugu palīdzību tiku arī pie visiem partneriem. Tas bija negaidīts, ātrs un patīkams process. Tas, kas sākumā likās visgrūtākais, beigās izrādījās kā pavisam maza aizķeršanās, kuru ātri vien atrisinājām. Partneros neesmu vīlusies vēl līdz šim brīdim. Tā bija lieliska iespēja satikt un iepazīties ar daudz jauniem un vēl nekad iepriekš nesatiktiem cilvēkiem. Ar visiem draudzīgi man satuvināties gan nebija iespējas, jo gribot negribot visu laiku nācās koncentrēties uz to jautājumu risināšanu, kas traucēja projekta norisi. Tomēr neskatoties uz lielajiem ārpus aktivitāšu darbiem, man ir jauni draugi Polijā, kurus ik pa laikam izdodas arī satikt, kā arī draugi Grieķijā un Itālijā, kuri laipni aicina ciemos.

Projekts
Kad telefona klausulē dzirdēju, ka man ir atsūtīta vēstule ar projekta apstiprinājumu, sajūta bija dīvaina, jo bija dota zaļā gaisma manai līdz šim nozīmīgākai iecerei. Nu es sapratu, ka varu pārsteigt visus savējos pilsētniekus ar ko šajā pusē vēl neredzētu – ar krāsām, nebijušām formām ielu malās un bariņu ārzemnieku. Beidzot varēju savai pilsētai izdarīt ko īpašu un negaidītu – to padarīt krāsaināku un skaistāku.
Pagāja laiks, kad dalībnieki satikās Salaspilī. Sajūtas visiem tik dīvainas – kas tagad būs, kas notiks. Turklāt mūsu nākamo dienu mājas bija bērnudārzs. Apkārt viss tik neierasti mazs, tāpēc bija satraukums, vai to spēs pieņemt dalībnieki. Bet aprast nebija grūti. Tas, par ko sākotnēji raizējāmies, tagad izrādījās kā patīkama blakusparādība un pie mazajām (mīkstajām) mēbelēm ātri vien visi pieradām, un sākās lielie darbi.
Skats aiz loga ik pa laikam atgādināja būvlaukumu ar darbīgajiem strādniekiem. Tikai šoreiz tapa krāsainas puķes, pāvs, kura aste bija visu dalībvalstu karogi, Pekmens un dalībnieku piemiņas velte – mūsu pasaule ar mums pašiem. Lai arī sākums bija biedējošs, viss pamazām notika, un arvien vairāk visi sākām iesaistīties burvīgajā radīšanas procesā.
Bet ne jau tas vien... Apmaiņas laikā kopīgi mācījāmies fotogrāfijās dokumentēt paši sevi, atainot skaisto un īpašo apkārtnē, izpausties arī citās radošajās darbnīcās. Vienā no tādām savas domas un emocijas iemācījāmies izteikt, veidojot stensilus (sava veida grafiti transformējumi), kurus apmaiņas noslēgumu dienā mēs parādījām arī citiem Salaspilī.

Izbraucieni
Lai labāk izprastu latviešu kultūru, izcelsmi un attīstību, viens no izbraucieniem projekta ietvaros veda uz Brīvdabas muzeju. Daudziem varbūt sašķiebjas seja, par to dzirdot, bet mums tā nebija. Kaut pati daudz reižu esmu tur bijusi, atkal redzēju un dzirdēju ko jaunu. Turklāt radās jaunas tēmas diskusijām. Vienā no tādām uzzināju, kāpēc sieviešu dzimumu apzīmē ar aplīti un krustiņu, bet vīriešus – ar aplīti un bultiņu. Pārsteidzoši bija arī tas, ka Grieķijas grupas dalībniekus aizrāva mūsu tautiskās lietas. Īpaša interese bija par vargānu.
Tā mēs pāris stundas vēlāk devāmies izpētīt, vai to varam iegādāties. Pēc diviem kopīgiem un neveiksmīgiem tautas mūzikas instrumentu veikala apmeklējumiem nolēmām, ka pameklēšu to pēc apmaiņas. Kad tas beidzot man izdevās, kārbiņā to nogādāju draugiem Grieķijā, par ko viņi bija ļoti priecīgi.

Atziņas
Kā uztaisīt lielu, dzeltenu bumbu?
Tas bija viens no mūsu skaistajiem darbiem. Nosaucām to vārdā – Pekmens. Šķiet, tas bija mūsu visu lielākais rūpju bērns. Sākums bija tik satraucošs, jo neviens vēl nebija veidojis 1,60 m augstu bumbu. Taču visi kopā arvien atrodot jaunus veidošanas paņēmienus un liekot vienu putuplasta kārtu uz otras, mēs to izdarījām, un pašu sagādātā „saulīte” joprojām priecē salaspiliešu acis.
Cilvēks nav visuvarens, bet varens gan
Kad meklēju iespējamos partnerus, es domāju, ka mākslas darbu veidošanai noteikti ir jābūt kādai iepriekšējai pieredzei šajā jomā. Kad man neizdevās plānotais un uz apmaiņu atbrauca dažādi jaunieši (vairums bez pieredzes mākslā), nācās riskēt. Redzot, kā dalībnieki iesaistījās radīšanas procesā, un novērtējot, galarezultātu, radās pārdomas un nonācu pie atziņas – katram ir sava pieredze, katrs lietas redz savādāk un katram ir savs pareizs risinājums. Šajā gadījumā izglītībai un pieredzei nebija ārkārtīgi liela nozīme, jo mēs visi paši iemācījāmies sajaukt „špakteli”, sajaukt vajadzīgo krāsu un sazāģēt koku. Un, vienam otru pamācot, palīdzot un kopīgi meklējot labākos problēmu risinājumus, mums izdevās radīt īstus mākslas darbus. Noskaidroju finansiāli izdevīgāko būvmateriālu lielveikalu Atradu ne vien man izdevīgu lielveikalu, bet tagad es droši varu iet viena iepirkt visu vajadzīgo savas istabiņas remontam.
Kas neriskē, tas nevinnē
Kad vēl riskēt izmēģināt ko pavisam nezināmu, ja ne jaunībā? Tieši tagad, kad ierobežojumu ir tik maz, bet iespēju TIK daudz! Projekta Art in the Cement Forest realizēšana pieredzes ziņā ir vērtīgākais, ko esmu izdarījusi savā labā pēdējo gadu laikā. Šīs neizsakāmi lielās pieredzes dēļ es esmu priecīga, ka nenobijos un tādēļ piedzīvoju tik daudz labu pārvērtību.

Laura