“Atrast sevi ārzemēs” nav muļķīgi

Maike von Hofmann ir jauniete no Vācijas, kura pēc vidusskolas absolvēšanas izlēma savā mācību dzīvē paņemt pauzi. Aizbraukt no savas dzimtās valsts, lai iegūtu plašāku dzīves pieredzi, lai nobriestu kā personība un pieņemtu pareizo lēmumu, kādā profesijā turpināt savu turpmāko dzīvi. Ar Brīvprātīgā darba projekta atbalstu viņa nokļuva Latvijā, kurā kā brīvprātīgā strādā Balvu un Viļakas jauniešu centros.

Turpinājumā Maikes stāsts.

Kāpēc es atbraucu?
Vidusskolas absolvēšana bija grūta, jo vajadzēja daudz mācīties. Nevarēju iztēloties, ka pēc vidusskolas uzreiz iestāšos augstskolā un turpināšu mācības. Man vajadzēja pārtraukumu. Izlēmu, ka dzīve ārzemēs un attālums no Vācijas – manas dzimtās valsts – ļaus man augt kā personai un palīdzēs man pieņemt pareizo lēmumu par turpmākajām studijām. Jau iepriekš man bija brīvprātīgo pieredze, tādēļ starptautisks Brīvprātīgais projekts man šķita perfekta iespēja. Vienlaicīgi pieteicos uz vairākiem projektiem vairākās valstīs. Mani izvēlējās brīvprātīgo darbam Latvijā.

Neko par Latviju nezināju, tas padarīja dalību projektā kā lielu piedzīvojumu.

Nu jau vairāk nekā pus gadu strādāju Balvu un Viļakas jauniešu centros, organizējot dažādas aktivitātes citiem jauniešiem. Pārsvarā vadu dažādas darbnīcas un amatniecības darbus, organizēju kultūras aktivitātes. Kad nepieciešams, palīdzu arī dekorēšanas darbos. Vienreiz nedēļā mācu vācu valodu. Nedēļas nogalēs un savās brīvdienās ceļoju pa Latviju un kaimiņvalstīm.

Pirmie iespaidi?
Latvijā centos ierasties ar pēc iespējas mazāk gaidām un cerībām. Lai ir brīva vaļa jauniem iespaidiem un piedzīvojumiem. Bet ar visu to – bija dažas lietas, kuras biju iztēlojusies citādāk. Man teica, ka Balvi – pilsēta, kurā notiks mana projekta aktivitātes – ir mazpilsēta. Ātri vien sapratu, cik dažāda nozīme “mazpilsētas” izpratnei ir Vācijā un Latvijā. Biju cerējusi, ka diezgan ātri apgūšu latviešu valodu, bet tam man vajag vairāk laika. Pašai par pārsteigumu – pārāk neilgojos pēc mājām Vācijā. Protams, uznāk brīži, kad aizdomājos par mājām, bet arī šeit Latvijā jūtos labi.

Bija diezgan viegli šeit adoptēties. Valodas barjera joprojām ir lielākais izaicinājums, ar ko man jātiek galā.

Ja runājam par mentalitāti un etiķeti, tad Vācija un Latvija nav nemaz tik atšķirīgas. Šis bija iemesls, kādēļ neizjūtu kultūršoku. Tikai apmulsumu dažās negaidītās atšķirībās. Piemēram, esmu pārsteigta, cik maz cilvēku Latvijā piesprādzējas, automašīnā sēžot aizmugurējos sēdekļos. Tāpat man ir dīvaini noskatīties, ka nevienam neinteresē, kur es braucu ar riteni.

Kas man visvairāk patīk projektā?
Man patīk justies noderīgai. Pat darot mazos darbiņus, piemēram, taisot dekorācijas, jūtos novērtēta un jūtu, kā arī citi cilvēki atveras. Redzu, ka arvien vairāk jauniešu sāk ar mani sarunāties angļu valodā. Man ļoti patika on-arrival mācības, kurās tiekas visi Latvijā atbraukušie Eiropas brīvprātīgie. Tajās guvu idejas dzīvei Latvijā, bet vērtīgākais – ieguvu daudz jaunu draugu no visas Eiropas. Nedēļas nogalēs ar jaunajiem draugiem apceļojam gan Latviju, gan tuvās kaimiņvalstis.

Brīvprātīgi strādājot jauniešu centros, uzdodu sev jautājumu – ko es vēlētos studēt pēc projekta. “Mācīt vācu valodu kā svešvalodu” varētu būt viena no iespējām.

Kas jau ir mainījies manā dzīvē?
Lēmums piedalīties šajā projektā bija labākais, ko varēju pieņemt pēc vidusskolas beigšanas. Līdz šim biju domājusi, ka “atrast sevi ārzemēs”, tas ir muļķīgi. Taču no savas pieredzes varu teikt – tas darbojas. Kamēr dzīvoju sev zināmajā vidē un atrados savā komforta zonā, nebija iespēju mainīties. Radot distanci no visa, kas pierasts, nākas pārdomāt savu dzīvi. Vidusskolas pēdējā klasē sevišķi izjutu, ka pret mani izturējās kā pret studentu, kur vissvarīgākās ir atzīmes. Šeit Latvijā esmu brīva no apkārtējo spiediena. Izbaudu sevis meklējumus. Esmu kļuvusi daudz neatkarīgāka un pārliecinātāka par sevi, kā arī esmu attīstījusi stipru saikni ar mājām Vācijā. Interesanti, ka tagad patriotisms, kurš agrāk mani kaitināja, nu ļoti aizkustina.

Novērtēju, ka projekts vēl turpinās. Ticu, ka vēl daudz vērtīga apgūšu un iepazīšu. Arī citiem jauniešiem iesaku piedalīties Brīvprātīgā darba projektos. Tā nav laika šķērdēšana, kā kādam varētu tas šķirst. Tā ir lieliska iespēja iemācīties par sevi kaut ko jaunu ārpus klases!

 

Tekstu sagatavoja: Maike von Hofmann
Tulkoja: Santa Komane, Viļakas novada domes un Balvu bērnu un jauniešu centra
projektu vadītāja