Ar Sprīdīša iedvesmu

Jūnijs - mēs, deviņi brīvprātīgie no Francijas, Itālijas un Portugāles, atbraucām uz Latviju, lai piedalītos Eiropas Brīvprātīgā darba kustībā. Mūsu projekts bija saistīts ar 16. Eiropas Tautas festivāla organizēšanu Rēzeknē no 27. jūlija līdz 1. augustam. Šeit ieradāmies jūnija sākumā bez zināšanām par Latviju un Latvijas kultūru, bet ar lielām cerībām. Uzņēmējorganizācija Valodu un kultūras centrs “Pasaule mūsu mājās” viesmīlīgi uzņēma mūs.

Bulgaristāna

Tas būs stāsts par tālo un ne tik pazīstamo Balkānu zemi, kurp doties nav populāri. Bulgaristāna jeb Bulgārija (neizmantojot Turcijā lietoto valsts nosaukumu) vairākumam asociējas ar pēdējo iestāšanās kārtu Eiropas Savienībā, lētiem īpašumiem un kaut ko „atpalikušu”. Man Bulgārija ir krāsains un grūtību pilns pārbaudījums – manas dzīves manifesta laiks.

Kā jau daudziem jauniem cilvēkiem, arī man lēmums par došanos Eiropas Brīvprātīgajā darbā (EBD) nenāca tik viegli. Bija vajadzīgas trīs gadu ilgas pārdomas, līdz, atgriezusies no iedvesmojošas Eiropas Savienības valstu jauniešu programmas Grieķijā, izlēmu īstenot ideju par iesaistīšanos šāda veida projektā. Un tad nu manai „Sprīdīša iedvesmai” nebija ne gala, ne malas. Arī visi ar projekta atrašanu, rakstīšanu un iesniegšanu saistītie darbi strauji virzījās uz priekšu. Divu nedēļu laikā atradu projektu, kopā ar nosūtītāja organizāciju aizpildījām visus nepieciešamos dokumentus un saņēmām Nacionālās aģentūras (NA) apstiprinājumu – varu doties uz Bulgāriju!

Kas, kur, kāpēc?

Neilgi pēc tam, kad saņēmām ziņu par mūsu projekta apstiprināšanu, klāt bija sagatavošanas seminārs, kad tā pa īstam noskaņojos uz to, kas mani gaida turpmākā gada laikā. Tā kā biju izvēlējusies tik nepopulāru valsti, interese par projektu bija visai liela. Daudzi bija pat pārsteigti un izbrīnīti, ka esmu nolēmusi sevi veltīt tik neordināra projekta realizācijai.

Tā nu pavēstīju visiem draugiem un ģimenei, ka dodos uz nelielo Vidinas pilsētu pie Rumānijas un Serbijas robežas, kur strādāšu Jauniešu centrā. Tā darbība saistīta ar čigānu tautības minoritātes integrāciju, izglītošanu un visāda cita veida iesaisti vietējā sabiedrībā.

Dobre došli

Neziņa un satraukums bija neizmērojami, tomēr nolēmu šoreiz ļauties notikumu plūsmai un vienkārši baudīt satraukumu un trakulīgo atvadīšanos no Latvijas. Līdz ar pirmo lidojumu sākās piedzīvojumi – kad ierados Varšavas lidostā, kurā bija jāpavada sešas stundas līdz nākamajam reisam uz Sofiju, konstatēju, ka lidosta ir evakuēta nezināma spridzekļa draudu dēļ. Tomēr kārtība tika gluži ātri atjaunoja, un drīz jau atkal varēju garlaikoties un klaiņot pa lidostas teritoriju. Pēc visām lidojumu aizkavēšanās problēmām, trakā brauciena ar reģionālo autobusu, kura laikā, izmantojot krievu un vācu valodu, mēģināju komunicēt ar blakussēdētāju, 65 gadus vecu tālbraucēju šoferi, beidzot nonācu pavisam tumšā pilsētā. Tajā varēja vien manīt gigantiskas, sociālisma laikā celtas ēkas un vecu staciju. Tomēr, neņemot vērā tumsu un absolūto nogurumu, mani sagaidīja patiesi silti. Tā nu arī mani „dobre došli” līdz brauciena galapunktam Vidinā.

Mahala

Pēc pāris dienām, kad jau biju novērtējusi pilsētas ievērojamākās vietas – Babu Vidu (vēsturisko cietoksni), vietējo Domes ēku (milzīgs marmora plāksnēm rotāts nams, kuras bezjēdzība un arhitektoniskais risinājums vēl arvien kalpo par pierādījumu neatņemamai komunistiskās valsts iekārtas varas pārstāvju nepieciešamībai izrādīt savu visvarenību), vietējo tirgu ar vecmammu un vectēvu mājās gatavotiem jogurtiem, sieru un citiem labumiem –, pienāca pirmā darbdiena. Mani iepazīstināja ar kolēģiem, izrunājām bulgāru valodas mācību stundu plānu un galvenās aktualitātes organizācijā. Galvenie jaunumi bija tādi... ka nekādu aktualitāšu nebija. Organizācijas brīvprātīgo grupa praktiski neeksistēja, nebija neviena starptautiska projekta, vienīgi darbs ar dokumentiem, lai sagatavotu iepriekšējā EBD brīvprātīgā finanšu atskaiti.

Pēc pirmās „aukstās dušas” mans entuziasms pamatīgi saruka, tomēr viss mainījās līdz ar došanos uz Mahalu. Tas ir romu ciemats, kas atrodas 1,5 km ārpus Vidinas. Oficiālais ciemata nosaukums ir Nov Put, tomēr ikdienā lieto apzīmējumu Mahala.

Pēc brauciena ar vietējo maršruta autobusu, izbriduši cauri atkritumu pārklātam ceļam, nonācām pie skolas ēkas, kuras pagalmā arī atradās mana turpmākā darbvieta. Lai gan biju šokēta apkārtējās vides dēļ, mani pārsteidza un savaldzināja paša centra bērnu sirsnība, atvērtība un fantastiskā sagaidīšana. Organizācija, pateicoties Miera korpusa projektam, bija izveidojusi mācību un atpūtas telpu jeb dienas centru Mahalas skolas pagalmā. Tur arī pavadīju gandrīz visu darba laiku.

Īsi pēc ierašanās attapos no pirmā pārsteiguma un mēģināju ar žestiem atbildēt un saprast bērnu jautājumus. Pēc tam mani nekavējoties iekļāva deju un dziedāšanas maratonā un apdāvināja ar laba vēlējumiem un pašu gatavotām apsveikumu kartiņām. Atceros vienīgi to, ka tajā brīdī, kad ierados Mahalā, visas manas šaubas un bailes pēkšņi izzuda – jutos tik gaidīta un mīlēta. Mīlēta bez nosacījumiem, kā vien bērni to spēj; bērni, kuru dēļ sāp sirds, bet kuri, reiz sastapti, vienmēr paliek atmiņā.

Amerikāņu pīrāgs

Ejot laikam, aizvien atklājās jauni pārsteigumi. Darbs Mahalā sākotnēji bija grūts valodu nezināšanas dēļ, jo visi runā gan bulgāru, gan romu valodā. Gadījumos, kad ar krievu valodas palīdzību nevarēju tikt skaidrībā, talkā nāca mani kolēģi – Rusins, kas pārstāvēja romus, un Patriks, amerikāņu brīvprātīgais no Miera korpusa. Strādājot kopā, bija jānopūlas un daudzreiz jāpiekāpjas, ko skaidroju ar izteiktām kultūras dažādības iezīmēm. Tomēr šī pieredze jebkurā gadījumā bija vērtīgs ieguvums, mācot būt pacietīgam un saprotošam. Tā nu ikdienu pavadīju, eksperimentējot un iejūtoties bulgāru un romu kultūras vidēs, tam visam klāt pievienojot amerikāņu attieksmes un dzīves uztveres raksturīgu iezīmi, – kopā sanāca liels kokteilis!

Arī ārpus darbalaika daudzpusējs izziņas process neapstājās. Tā kā dzīvoju samērā mazā pilsētā, kurā ārzemnieki ir rets brīnums, vienmēr jutu, ka piesaistu uzmanību un tieku novērtēta, pat vienkārši ejot pa ielu. Kur nu vēl klačas, piemēram, fakts, ka esmu no Ukrainas, esmu precējusies un savus bērnus atstājusi Ukrainā!

Izjutusi kritisko attieksmi, kopā turēšanās un ātra draudzības nostiprināšana ar maniem jaunajiem darbabiedriem bija pašsaprotama. Tā no kolēģiem pārtapām par patiesiem draugiem, no starptautisko brīvprātīgo grupas par paziņām un atbalsta grupu cits citam. Kopā svinējām visus svētkus. Kopā ceļojām un eksperimentējām ar sabiedrības reakciju.

Cīņas lauks

Kā jau minēju, pēc ierašanās ātri vien nolaidos uz zemes un sāku apzināties reālo situāciju. Cīnījos ar valodas barjeru, uzsāku veidot jaunu brīvprātīgo grupu, kā arī pēc iespējas atraktīvāk centos organizēt dienas centra darbu, eksperimentēdama ar dažādiem rokdarbu veidiem utt.

Tomēr, neņemot vērā neatlaidību, nomāca sajūta, ka kaut kas īsti nav kārtībā un ka nespēju sevi realizēt. Bija nepieciešams pavērsiena punkts, kas atkal paaugstinātu manu motivāciju. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem centos radīt šādas pārmaiņas, kas diezgan veiksmīgi izdevās attiecībā pret EBD programmas realizācijas problēmām Bulgārijā.

Līdz ar ierašanos jaunajā mītnes zemē EBD brīvprātīgajiem ir paredzēts „atbraukšanas” seminārs jeb sākotnējā orientācija. Diemžēl Bulgārijā šie noteikumi netika īpaši ievēroti, kas savukārt aktivizēja šajā valstī esošos brīvprātīgos, lai paši risinātu šo problēmu. Tā kā mūsu centieni komunicēt ar Bulgārijas Nacionālās aģentūras (NA) pārstāvi beidzās nesekmīgi, pareizāk sakot, tika ignorēti, nolēmām rīkoties radikāli. Saviem spēkiem sarīkojām neoficiālu EBD brīvprātīgo tikšanos Varnā un uzaicinājām arī NA pārstāvjus. Tomēr arī šis aicinājums tika ignorēts. Nolēmām rakstīt oficiālu sūdzības vēstuli Eiropas Komisijai. Pēc 6 stundu rakstīšanas un visu dalībnieku parakstu savākšanas uzsākām cīņu par mūsu tiesībām.

Apgaroti par iespēju ko mainīt un uzlabot, nosūtījām vēstuli gan Eiropas Komisijai, gan Nacionālajai aģentūrai. Reakcija bija ātra – saņēmām visa veida negācijas par mūsu akciju līdz pat atsevišķu organizāciju centieniem piespiest brīvprātīgos rakstīt jaunu vēstuli, kas norādītu iepriekšējās neatbilstību patiesībai. Pēc oficiālās atbildes sagatavošanas laika beigām saņēmām Eiropas Komisijas atbildi, kurā gan netika atzīti visi sūdzības punkti, tomēr tika pievērsta uzmanība sūdzības pamatojumam. Mūsu uzvara – ka neklusējām un izteicām savu viedokli.

Rezultāts – pēc divām nedēļām bija noorganizētas oficiālas mācības, kurās pierādījās gan NA spēja organizēt un finansiāli segt šāda veida mācības, gan nespēja konstruktīvi izprast visa notikušā iemeslu. Mūsu vēstules parakstītāji tika apsūdzēti un kritizēti atsevišķā sarunā ar aģentūras vadītājiem un atbildīgās ministrijas pārstāvi. Lai gan diskusija bija bezmērķīga un apvainojumiem pārpilna, pierādījām, ka „iebiedēšanas” vai „apvainošanas” tehnika nemazinās mūsu nostājas un uzskatu stingrību. Mēs, brīvprātīgie, bijām izteikuši savu viedokli un pie tā arī turējāmies.

Cīņas lauks Nr. 2

Arī pašā projektā brieda pārmaiņas. Tika uzsākta dienas centra paplašināšana – vienas mācību telpas vietā tika plānots izveidot deju zāli, virtuvi un atpūtas telpu, mācību klasi, dušu un darbinieku kabinetu. Protams, nekas nemainījās divu dienu laikā un remonta darbi ilga visu vasaru, tomēr, parādoties konkrētiem darba vides uzlabojumiem un jaunu kolēģu piesaistei, strādāt kļuva daudz vieglāk. Nepacietīgi gaidījām jaunās telpas un materiālo bāzi, kas beidzot deva cerības uzsākt normālu darbu.

Mainījās arī centra darba mērķis – jaunais dienas centrs pārorientējās uz darbu ar bērniem no sociāli nelabvēlīgas vides, bērniem ar kriminālu sodāmību, ielu bērniem. Vasaras beigās jutos krietni pastrādājusi – bija panāktas pārmaiņas Nacionālās aģentūras darbā, tās attieksmē pret brīvprātīgajiem no citām valstīm, bija uzsākta jaunā dienas centra renovēšana un labiekārtošana.

Kad vēl, ja ne tagad

Paralēli darbam centrā un kopā ar jaunajiem brīvprātīgajiem centos savu brīvo laiku plānot maksimāli interesanti, iekļaujot arī ceļošanu. Doties uz Latviju vai Turciju vairs nebija nekāda dilemma. Viss likās pašsaprotami – ir jāceļo, turklāt ne tikai pa Bulgāriju. Tā nu periodiski izdevās īstenot nelielus ceļojumus: braucienu uz Serbiju, kur apmeklējām EXIT festivālu (3 dienu mūzikas, telšu un pasaules zvaigžņu mikslis); došanos uz Stambulu, kuras apmeklēšana jau kopš bērnības vilinājusi ar savu atšķirīgo kultūru; Jaungada sagaidīšanu Drakulas dzimtenē Rumānijā. Manuprāt, man nekad neapniks ceļot, jo pēc šo ceļojumu iespaidiem man vairs nepastāv jautājums: „Kad vēl, ja ne tagad?” – bet gan: „Kad braucam?”

Divi pavasari….

Īsi esmu „pārskrējusi” pāri manai gadu ilgajai pieredzei, dzīvojot Balkānu mazpilsētā Vidinā. Bet tā vien liekas, ka pastāstīta tik vien neliela daļa no visa redzētā un piedzīvotā šajā laikā. Lai nu kā, šis gads ir mainījis manu dzīvi un devis nenovērtējamu ieguldījumu manas personības attīstībā.

Apguvu bulgāru valodu, iepazinu daudzus cilvēkus un dažādas kultūras, pakļāvu sevi riskam un radu atrisinājumus sarežģītām situācijām, cīnījos par savām un citu tiesībām, izaicināju sabiedrību, devu iedvesmu un lauzu stereotipus.

Neskaitāmās aktivitātes – teātri, deju nodarbības, angļu valodas klases, ekskursijas, rokdarbi, turklāt bieži vien paši mazākie sasniegumi bērna dzīvē – var būt tie, kas maina viņa uztveri, attieksmi pret notiekošo un iedvesmo tālākai attīstībai.

Atgriežoties Latvijā, mani atkal sagaidīja pavasaris, otrais viena gada laikā, un kabatā vēl arvien bija „Sprīdīša iedvesma” – pat lielāka nekā pirms gada!