Ahoj, Slovensko!

Kas tas ir? Kur tu brauksi? Kāpēc tev tas vajadzīgs? Un par to tev nemaksās algu? Varbūt labāk nebrauc, apdomā kārtīgi.... Šādi un daudzi citi jautājumi tika prasīti, kad kāds draugs, rads vai paziņa uzzināja, ka došos brīvprātīgajā darbā uz 12 mēnešiem Slovākijā.

Ir 2010. gada 4. septembris. Tā ir diena, kad dodos man lielajā, nezināmajā piedzīvojumā – Eiropas Brīvprātīgajā darbā. Pēc 2 stundu lidojuma ierodos Prāgā, Čehijā. Pēc tam vēl piecu  stundu brauciens vilcienā uz Slovākiju, un pusnaktī esmu ieradusies savās otrajās mājās, pilsētā Čadcā, kur pavadīšu turpmākos 12 mēnešus, lai gan tobrīd nezinu, ka tie būs vieni no labākajiem mēnešiem manā mūžā.

Iesākums brīvprātīgajā darbā ir ļoti labs, pirmās satieku savas slovāku kolēģes no organizācijas, kuras mani pirmo nakti Slovākijā uzņem savās mājās. Uzreiz jāsaka, ka cilvēki šeit ir ļoti jauki un izpalīdzīgi, pat ierodoties pusnaktī, man tiek uzklāts vakariņu galds, un es vēl saņemu dāvanu – vafeles Horalky, kas izgatavotas Slovākijā. Kā manas kolēģes teic, tās esot vislabākās no Slovākijas saldumu produkcijas, un varu tikai piekrist – turpmākos 12 mēnešus Horalky tiek patērēts lielā daudzumā.

Kur tad es strādāju visus 12 mēnešus? KERIC ir nevalstiska organizācija, kura Čadcā jau darbojas astoņus gadus. Jāsaka, KERIC tiešām ir pieredzes bagāta organizācija, it īpaši brīvprātīgo nosūtīšanā un saņemšanā un arī dažādu jaunatnes apmaiņu programmu projektu rakstīšanā. Vēl šeit ir centrs, kur bērni, jaunieši un pieaugušie var nākt uz svešvalodas kursiem. Bērniem un jauniešiem tiek piedāvātas arī dažādas aktivitātes.

Mani galvenie pienākumi organizācijā bija angļu valodas mācīšana bērniem no četru līdz sešu gadu vecumam un piedalīšanās KERIC organizētajos pasākumos. Vēl es trīs reizes nedēļā darbojos vietējā ciemata skoliņā, kur palīdzēju bērniem angļu valodas stundās. Strādāju ar bērniem, kuriem bija problēmas mācību vielas apgūšanā. Vienu reizi nedēļā skolā kopā ar austriešu kolēģi izveidojām ārpusstundu klubiņu, kurā bērni pēc mācību stundām varēja nākt un piedalīties dažādās aktivitātēs: spēlējām sporta spēles, gatavojām dažādus ēdienus, zīmējām un veicām vēl daudz ko citu, kas interesē bērnus.

Organizācijā arī administrēju citu brīvprātīgo projektus, kuri devās prom no Slovākijas, palīdzēju viņiem kārtot vīzas, pirkt biļetes un informēt par projektu gaitu. Vēl man bija iespēja piedalīties bērnu vasaras nometnes rīkošanā un vadīšanā. Tāpat organizācijā varēja izteikt savas idejas, organizēt savus pasākumus, mācīties dažādas valodas, ko pasniedza paši brīvprātīgie. Daudzās vietās, piemēram, skolās, pašā organizācijā, prezentēju Latviju. Vēl īstenojām sadarbības projektu ar internātskolu, uz kuru braucām kopā ar pārējiem brīvprātīgajiem un pavadījām (spēlējām spēles, gājām ārā pastaigā, runājāmies u. tml.) pāris stundu ar bērniem, kam bija veselības problēmas.

Organizācijā KERIC nebiju vienīgā brīvprātīgā, pavisam kopā bijām deviņi brīvprātīgie no astoņām dažādām valstīm (Latvija, Austrija, Francija, Itālija, Urugvaja, Hondurasa, Brazīlija un Lielbritānija), bet pēc vairākiem mēnešiem ieradās vēl trīs brīvprātīgie – divas itālietes un armēnis. Es šajā organizācijā biju pirmā brīvprātīgā no Latvijas. Bijām raiba kompānija, bet jāteic, ka ļoti labi sadzīvojām. Kopīgi ceļojām, izklaidējāmies, gatavojām katrs savas valsts tradicionālos gardumus. Nekad nebiju domājusi, ka nogaršošu ko garšīgu no Hondurasas vai Brazīlijas. Un, protams, arī atbalstījām cits citu grūtajos brīžos, jo arī tādi gadījās šajā laikā.

Sadzīves apstākļi bija ļoti labi, dzīvojām trīs cilvēki vienā dzīvoklī. Es mitinājos kopā ar meiteni no Austrijas un puisi veģetārieti no Brazīlijas. Mēs laikam bijām tie laimīgie, jo mūsu dzīvoklis atradās pašā pilsētas centrā, organizācija bija tikai piecu minūšu gājienā no mājām, – tas bija ļoti forši, it īpaši ziemas aukstajos mēnešos. Pārējie brīvprātīgie dzīvoja aptuveni 20 minūšu gājienā no centra. Katram brīvprātīgajam bija izsniegtas organizācijas atslēgas, tāpēc varējām iet uz organizāciju jebkurā laikā, pat naktī, ja bija šāda vēlme.

Protams, kas ir brīvprātīgais darbs bez iespējas ceļot, ceļot un vēlreiz ceļot. Tik daudz stundu pavadīju pārbraucienos vilcienos no valsts uz valsti, arī Slovākijas apceļošanai diez vai kādreiz vēl tik daudz laika tiks atvēlēts. Slovākijā ir tik fantastiska daba un kalni, kalni un vēlreiz kalni, kas tiešām bija ļoti skaisti. Apciemoju arī Poliju, Ungāriju, Čehiju un Itāliju.

Šajos 12 mēnešos piedzīvots tik daudz! Iepazīti ļoti jauki cilvēki, redzētas skaistas pilsētas, paveikti labi darbi, saņemts ļoti daudz pozitīvu emociju, piedzīvoti laimes brīži un daudz kas cits! Daudzi cilvēki domā, kas tad tas brīvprātīgais darbs ir, kāpēc vispār kaut kas jādara bez atlīdzības, bet man šis gads deva ļoti daudz, it īpaši savā pašizaugsmē, iemācījos daudz jauna. Noteikti pēc šā gada esmu daudz pašpārliecinātāka par sevi, par savām spējām. Un ir daudz cilvēku, kurus labprāt apciemotu tuvāko gadu laikā ne tikai Eiropā. Tagad tikai jāsāk plānot, kuru lai apciemo pirmo. Ja kāds vēl šaubās – doties brīvprātīgajā darbā vai ne –, es iesaku: ir jādodas un jāizbauda šis laiks, kas dots, un noteikti jāņem viss, ko piedāvā šis brīvprātīgais darbs, jo iegūt var tiešām daudz. Un es zinu, ka Slovākijai vienmēr piederēs daļa manas sirds.

Signe